Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
13. oktobris, 2014
Drukāt

Monika Zīle: Dvēseļu mulsuma augļi (2)

Foto: LETAFoto: LETA

Jau kopš valstiskās neatkarības atgūšanas pirmajām dienām skandētie aicinājumi tautiski orientētajām partijām vienoties kopīgā dziesmā jo­projām nav sasnieguši politikā iesaistīties gribošo dzirdi. Kā nāk vēlēšanas, tā ar lielāku vai mazāku troksni šķiļas jauni politiskie putni, kuru čiepstos daļa latviskā elektorāta sadzird sev tīkamas notis. Līdz 4. oktobrim biju pārliecināta, ka politikas labo spārnu drumstalo un šķeļ ambiciozu cilvēku vēlme būt pirmajam paša dibinātas partijas galvgalī un tas ir iemesls dzemdēt jaunus veidojumus, kuri nespēj pacelties ilgstošam lidojumam. Taču Saeimas vēlēšanu dienā, skatoties svaigi nobalsojošo ekspresintervijas televīzijā, sapratu: esmu pamatīgi alojusies, sīkpartiju perēkļos redzēdama tikai atsevišķu lieluma mānijas piemeklētu personu padēkli.

“Piedalījos, taču nebija nevienas partijas, kurai gribētos savu balsi atdot ar visu sirdi un dvēseli,” sacīja inteliģenta pusmūžniece Rīgā. No Kurzemes puses viņai piebiedrojās jauna māmiņa ar mazuli uz rokas: “Ilgi pētīju sarakstus, bet sirdi neviens neuzrunāja, tad nu – uz labu laimi…” Bija arī citas līdzīgas sentences, taču pilnīgi pietiek divu, lai satrūktos neizpratnē: hallo, cilvēki mīļie, mēs izvēlamies kandidātus valsts parlamentam vai piedalāmies “Purva bridēja” izrādē, kur izskan sadzīvē bieži citētais mūsu klasiķa Rūdolfa Blaumaņa teiciens par jūtām, kas viegli pārkāpj prāta celtajam žogam?! Nē, laikam jau gan tas, gan tas – divi vienā…

Vēlēšanu rezultātu apskatā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga sacīja, ka “Saskaņai”, ja tā patiešām nolēmusi kuģot sociāldemokrātiskos ūdeņos, nākotnē nopietni jāstrādā ar savu elektorātu, skaidrojot cittautiešiem nepieciešamību atbalstīt un sargāt valstiskās vērtības. Visnotaļ pareizi, taču taisnības labad jāteic, ka šāds pienākums vēl daudz augstākā pakāpē ir labējiem politiskajiem spēkiem. Tie nekādā veidā nav skolojuši vēlētājus lietišķības virzienā, nav likuši saprast, ka uz jūtu pamata politikas katlā gatavots virums diezin vai būs baudāms. Sirds aicinājumam klausot, varam nodoties vaļaspriekam, iesaistīties interešu kopās un labdarības projektos. Politisko partiju piedāvājumu izvērtējumam nepieciešama tikai skarba pragmatisma olekts. Bez šā rīka klātbūtnes balsojot, dziļa vilšanās ir neizbēgama. Par to pēc katrām vēlēšanām skaļi sūkstās visi dvēseliskie tautieši, kuru sirds mulsums acīmredzot vēl ilgi būs trekna augsne sīkpartiju dīgstiem.

Šo vēlēšanu rezultātu izmainīt ar labiem padomiem vairs nav iespējams. Taču laika atskaite jau sākusies. Nākamie četri gadi paskries nemanot. Ja tagadējās pozīcijas saglabājusī koalīcija pirms 13. Saeimas vēlēšanām sacīkšu trasē negrib satikt svaigi izceptas partijiņas un kustībiņas, kuras atkal mulsinās uz brīnumu gaidām noskaņotas dvēseles, tad elektorāta apmācība jāsāk tūlīt. Reiz taču latvietim vajadzētu saprast – ikviens politiskais spēks ir tikai noteiktu valstisku mērķu sasniegšanu veicinošs in­struments demokrātiskos apstākļos, bet nevis mīlestības objekts vai dievināms elks.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Skumji lasīt šādus apcerējumus. Vēlēšanu sakarā tiek spriedelēts par visu ko. Par to, ka vēlētāji ir mazaktīvi, slinki, dumji. Par to, ka daudzi izbraukuši no valsts, citiem atkal bijusi apgrūtināta tikšana līdz vēlēšanu iecirknim vai par šķērsli bijusi identifikācijas karte, ar kuru nevarēja novēlēt. Šinī rakstā tiek spriedelēts par vēlētāju mulsumu kura rezultātā vēlētāji balso “uz labu laimi”.
    Vienvārdsakot, tiek pateikts viss iespējamais, tikai ne tas par ko tiešām būtu jārunā. Neviens šādu apcerējumu rakstītājs ne ar vienu vārdu nepiemin galveno iemeslu, kādēļ tik daudzi cilvēki neaizgāja uz šim “vēlēšanām”. Šis iemesls ir pati negodīgā, partiju “prihvatizētā”, antidemokrātiskā vēlēšanu sistēma. Arvien vairāk cilvēku saprot, ka šajā vēlēšanu farsā nekādu brīvu, demokrātisku izvēli izdarīt nav iespējams un tāpēc atsakās piedalīties šajā krāpnieciskajā spēlē. Katrs, kurš ir piedalījies šajās vēlēšanās, ar savu dalību ir atbalstījis šo negodīgo sistēmu un paildzinājis tās mūžu. Arvien vairāk cilvēku saprot ka šeit ne tikai nav par ko vēlēt un ja nav par ko vēlēt, tad arī nevajag vēlēt, jo piedaloties šajās “vēlēšanās” tu kļūsti līdzvainīgs savas vaslts izsaimniekošanā un izlaupīšanā.

  2. Tas mulsums no padomju laikiem, kad bez mulsuma balsoji un tikai par, lai kaut kāda šmuce nenotiek. ja nu kas. Un bez domāšanas, neatceros nevienu, par ko balsoju un tas bija arī vienalga, tāpat visus iebalsos. Beigās pat savācu mājinieku pases un nobalsoju par visiem, jo citiem bija slinkums aiziet. Bet te – pēkšņi, jāsāk domāt par ko balsot! Ārprāts. Un pat it kā kaut kas no tā ir atkarīgs, kā tu nobalso. Kā lai paaudzēs ieaudzināts, ka balsošana ir tikai formalitāte, cilvēks pēkšņi sāks iedziļināties kaut kādās programmās, no kurām tāpat neko nesaprot. Lūk, smuki izskatās, skaisti runā, daudz sola. Tas būs īstais! Bet, ja runā gudri, ka neko nevar saprast. Pasaka, ka jāmācās, cītīgi jāstrādā, tad būs dzīve labāka. Fui! Ko vēl ne? Es pēdējo grāmatu izlasīju vidusskolā, tagad pat redzēt negribu un rokās ņemt. Galvenais, ka sola, varēšot dzīvot zaļi un viss… Tādam tik krustiņu!

Draugiem Facebook Twitter Google+