Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
9. oktobris, 2013
Drukāt

Dzīve paklausībā, šķīstībā un nabadzībā


Foto - Valdis Semjonovs un Karīna MiezājaFoto - Valdis Semjonovs un Karīna Miezāja

“Bet vai jūsu sirdis ir tik tīras, ka jūs klosterī uzņems?” tā atvaicāja kāda Viļānos ceļā sastaptā kundze, kurai “LA” šoferis vaicāja ceļu uz klosteri un pajokoja, ka abi ar fotogrāfu grib stāties klosterī.

Kas cilvēku 21. gadsimtā mudina doties klosterī? Tāds jautājums var rasties ikdienas rūpju nodarbinātam cilvēkam, kuram mūku un mūķeņu labprātīgā nošķirtība no pasaulīgām balvām un kārdinājumiem šķiet dīvaina.

Lai uzzinātu, ko par savu aicinājumu un dzīvi saka paši klosterbrāļi un klostermāsas, devos uz Viļānu Sv. Alberta Lielā klosteri, kur dzīvo priesteru mariāņu kongregācijas tēvi, uz Bezvainīgās Vissvētākās jaunavas Marijas māsu kalpoņu klosteri Rīgā Ķīpsalā un uz Svētās Trijādības – Sergija pareizticīgo sieviešu klostera filiāli Valgundē.

Mariāņu 
klosterī Viļānos


Uzņemti trīs noviči 


Viļānu baznīcas un mariāņu klostera dārzu no pulksten 9 līdz 16 gida pavadībā var aplūkot svētceļnieku un tūristu grupas, un ikviens kristietis te var staigāt un lūgties. Tā, kamēr klostera priekšnieks tēvs Benedikts rāda dārzu no Ērgļiem atbraukušiem interesentiem, pastaigas laikā sastopu trīs jaunos novičus Ernestu, Grigoriju un Viktoru maģistra tēva Franciska pavadībā.

Noviciāts ir gadu ilgs īpašs posms topošo klosterbrāļu dzīvē. Tā laikā tiek pārbaudīts, vai kandidāts tiešām ir derīgs klosterdzīvei, vai viņam ir nepieciešamās rakstura īpašības un vai ir aicinājums. Novičiem ir jāatsakās no sakariem ar pasauli – mobilo telefonu vairs nav, saziņas ar bijušajiem draugiem nav. Viņi pilnībā ieiet lūgšanās, klostera dzīvē, darbos. Tā kā trijotnei noviciāts sācies pavisam nesen – tikai 7. septembrī, viņi vēl nevēlas publiski izteikties ne par to, ne arī stāstīt par savu aicinājumu.

Pirmais mariāņu klosteris Latvijā tika dibināts 1924. gadā bijušā bernardīniešu klostera vietā, kura ēkas atradās bēdīgā stāvoklī. Pirmskara Latvijā bija arī noviciāts, bet pēc tam, kad Latvija zaudēja neatkarību, klostera darbība turpinājās tikai pagrīdē. Lielākā daļa noviču stājās Garīgajā seminārā pie tēva Viktora Pentjuša, solījumu atjaunošana un pārējās lietas notika klusībā, neviens par to nezināja. Kad Latvija atguva neatkarību, noviči devās uz Poliju un klosterdzīves pārbaudes laiku pavadīja tur. Tāpēc mariāņiem šogad īpašs prieks par to, ka noviciāts Latvijā atjaunots pēc vairāk nekā 70 gadiem. Kandidāts pēc noviciāta beigšanas raksta lūgumu, lai ļauj viņam salikt klostera solījumus (tie ir: paklausība, nabadzība un šķīstība) uz vienu gadu. Tad noviciāta maģistrs ar padomi un augstākā priekšniecība balso, jo var jau būt arī, ka kopienas brāļi saka – nē, dzīve liecina par to, ka viņam šī aicinājuma uz klosterdzīvi nav. Ja kongregācija saka “jā”, tad vēl trīs reizes solījumi tiek atjaunoti uz vienu gadu, un tad var lūgt, lai atļauj salikt solījumus uz visu mūžu.

Mariāņu kongregācija nav liela. Visā pasaulē ir tikai nepilni seši simti mariāņu, kuri darbojas 19 pasaules valstīs. Mariāņiem saskaņā ar tās dibinātāja svētīgā Staņislava Papčinska garīgo testamentu ir pienākums ik dienas lūgties par mirušajiem, sludināt Dieva žēlsirdību un veikt draudzēs pastorālo darbu. Un to mariāņi vairāk nekā trīssimt gadus arī pilda. Tolaik svētīgais tēvs bija liecinieks tam, ka kara laikā un slimību dēļ daudzi cilvēki aiziet mūžībā nesagatavoti, tāpēc nolēma, lai brāļi īpašā veidā lūdzas par mirušajiem. Taču arī šodien bieži katastrofās vai teroraktos cietušie cilvēki atstāj šo pasauli pēkšņi un nesagatavoti, jo savu stāšanos Dieva priekšā bija atlikuši uz daudziem gadiem. Vēl svētīgais Staņislavs mariāņu kopienai vēlēja godināt Jaunavu Mariju. Mariāņu ordeņa pilns nosaukums ir “Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgas ieņemšanas priesteru mariāņu kongregācija”.

Sirsnīga lūgšana 
Sveču kapelā


Tā ir misija – garīgi kalpot, un Viļānu baznīcā īpaši dziļš pārdzīvojums ir lūgšanās Sveču kapelā. Tēvs Benedikts skaidro: “Svecīti varam dedzināt jebkurā vietā, taču Sveču kapelas lielums pastāv tieši tajā, ka šeit no Viļāniem esam nodibinājuši 24 lūgšanu grupas, un katra no tām ir apņēmusies vienu konkrētu stundu diennaktī lūgties. Tās ir nemitīgas lūgšanas, un tas ir ļoti grūts darbs. Pieņemsim, ka jūsu lūgšanu stunda iekrīt divos vai trijos naktī, tātad vajag katru nakti pamosties, piecelties, stundu lūgties, pēc tam atkal iet gulēt.” Taču, neskatoties uz to, šim lūgšanu apustulātam pievienojušos cilvēku skaits jau ir lielāks par tūkstoti.

Sveču kapelā deg daudzas sveces, un to vidū arvien ir divas klosterbrāļu liktās. Pirmā svece iedegta par pāvestu, bīskapiem, priesteriem, konsekrētām personām, Latvijas garīgo atdzimšanu, stāsta klostera vadītājs. “Un arī par to, lai mēs Latvijā pēc iespējas ātrāk tiktu laukā no krīzes. Esam šīs valsts piederīgie, kalpojam katrs, kā varam, un kā ticīgi cilvēki varam veltīt savas lūgšanas. Reizi mēnesī ir stundu gara adorācija jeb lūgšana nodomā par Latviju. Otra svecīte deg par visiem tiem, kas lūdzas, un par visiem labdariem.”

Sirdsapziņas izmeklēšana


Vaicāju tēvam Benediktam, kādus cilvēkus uzņem klosterī. Jābūt katoļticīgam, noteiktā vecumā – no 25 līdz 40 gadiem, un savā sirdī jāsajūt Dieva paaicinājums.

Pats tēvs Benedikts Viļānos ieradies pirms 16 gadiem un 11 gadus ir priesteris, kalpo Viļānos un apkārtējās draudzēs: “Man jāsaka paldies garīgajam tēvam Viktoram Pentjušam, jo pēc tikšanās ar viņu man bija vēlēšanās iestāties klosterī, citiem vārdiem sakot, dzīvot vēl pilnīgāku dzīvi.” Par to, ka klosterdzīve patiesi ir aicinājums, sapratis, ejot svētceļojumā uz Aglonu, kad visu dienu viens pats nesis krustu.

Tēvs Benedikts saka, ka jūtas ļoti laimīgs. Jo klostera dzīve, šķiet, ir vieglāka nekā diecēzes priesterim, tāpēc ka vienmēr blakus ir brāļi, kuri atbalsta, stiprina un palīdz. Mariāņu vidū pienākumi ir sadalīti – tēvs Alberts ir atbildīgs par slimnieku apmeklējumu mājās un slimnīcā un par Marijas leģionu, tēvs Imants – par darbu ar jauniešiem, svētceļojumiem, svētdienas skolu.

Kad jautāju par dienaskārtību klosterī, tēvs Benedikts stāsta: “Ceļamies pirms sešiem, jo jau pusseptiņos klostera kapelā sākas kopīgas lūgšanas. Pēc tām ir meditācija jeb lūgšana klusumā, tad steidzamies uz baznīcu. Tur ir Svētā mise, pēc tās laiks individuālai lūgšanai. Tad ir brokastis un pēc tam – darbs. Jo svētais Benedikts jau pirms daudziem gadiem, dibinot pirmos klosterus, sacīja, ka ir vajadzīgas divas lietas – “Ora et labora” – lūgšana un darbs. Pirms pusdienām ir garīgie lasījumi, pēc pusdienām – īpaša sirdsapziņas izmeklēšana, pēc tam – Bībeles lasīšana.”

Klosteros sirdsapziņas izmeklēšana notiek divas reizes dienā. Dienas laikā šī sirdsapziņas izmeklēšana attiecas uz konkrētu lietu, par kuru ir runāts pēdējā grēksūdzē. Pieņemsim, runāts, ka cilvēks kaut ko jaunu pozitīvu darīs vai ko negatīvu centīsies mainīt, un tad jāanalizē, kā šī apņemšanās pildīta. Bet vakarā sirdsapziņas izmeklēšana attiecas uz konkrētās dienas notikumiem.

Pēc vakara lūgšanām pusvienpadsmitos vakarā iestājas klusums, jo ir laiks naktsmieram.

Klosterī lasa “Latvijas Avīzi”, klausās radio, bet no televīzijas raidījumiem skatās tikai LNT ziņas vai LTV “Panorāmu”.

Viļānos baznīca un klosteris, kas ir Eiropas nozīmes arhitektūras piemineklis, piesaista cilvēkus. Pilsēta un novads arvien vairāk spēj novērtēt tās garīgās vērtības, ko klosteris dod, uzskata tā vadītājs.

Māsu kalpoņu klosterī Rīgā


“Apslēptās māsas” 


Satiekot šo jauko, sirsnīgo, lietišķā melnā žaketē, svārkos un baltā blūzē tērpušos sievieti uz ielas, teātrī vai skolā, nezinātājam neienāktu prātā, ka viņa dzīvo klosterī. Inese ir latviešu valodas un literatūras skolotāja privātā vidusskolā – šogad māca šos priekšmetus 8., 9., 10. un 12. klasei – un ir arī bibliotekāre. Noslodze pamatīga, daždien astoņas kontaktstundas.

Par savu ceļu uz klosteri Inese stāsta, ka jaunībā viņu nodarbinājuši jautājumi: kāpēc dzīve ir tik īsa un vai nav kas augstāks par mums. Vecmāmiņa un tētis, kā jau dievticīgi cilvēki būdami, padomju laikos mājās klusi svinēja Ziemassvētkus un citus baznīcas svētkus. Ģimenes tradīciju turpinot, Inese gāja uz dievkalpojumiem luterāņu baznīcā, dziedāja baznīcas korī. Tad konvertējās katoļticībā, jo saprata, ka tajā ir garīgums, kādu viņa meklē – ar svētceļojumiem, ar Krusta ceļiem, ar Jaunavas Marijas godināšanu. Toreiz Inese bija trīsdesmitgadniece, un kopš tā brīža pagājuši jau 22 gadi.

Māsas kalpones ārēji cenšas neatšķirties no tās pasaulīgās vides, kurā darbdienās atrodas, strādājot par skolotājām, mediķēm u. tml., un pelnot iztiku, lai uzturētu pašas sevi un klosteri. “Mēs esam it kā “apslēptas māsas” – saviem radiem un draugiem pasakām, kas mēs esam, bet tomēr bez vajadzības neatklājam savu piederību kongregācijai,” skaidro Inese. “Arī Jēzus un Marija Nācaretē dzīvoja klusu un vienkāršu dzīvi, kas kaimiņu acīs izskatījās tik parasta.” Atšķirība no citu klosteru mūķenēm nav liela, māsām kalponēm arī ir stingra regula, kā jādzīvo un cik ilgi jālūdzas. Tikai nav jāvalkā īpašais tērps habits. No rīta jāceļas pulksten piecos, jo bez desmit minūtēm sešos sākas lūgšanas, “tāpat kā citos klosteros”, saka Inese. Viņa salīdzina – māsas karmelītes, kuras dzīvo kontemplatīvā (kontemplācija – no latīņu “contemplatio” – vērošana un apcere) klosterī, neiziet ārpus tā, bet māsas kalpones iet ārā, lai strādātu pilnas slodzes darbos. Un tas reizēm ir vēl grūtāk, nekā tikai dzīvot klosterī un lūgties. “Taču, tā kā mums nav savas ģimenes, tad varam to pagūt. Vakarā kopīgi lūdzamies, lasām garīgo literatūru.” Skolā ir daudz stresa, bet garīgā dzīve stresu noņem, ir pārliecināta pedagoģe.

Skolā nopelnīto Inese, tāpat kā visas māsas, nodod kopienas vajadzībām. Pašas rīcībā paliek tikai neliela kabatas nauda – pusdienām, transportam, pa reizei teātra biļetei. Jo, strādājot par literatūras skolotāju, ir jābūt lietas kursā arī par kultūras norisēm, lugu iestudējumiem. Gavēņa laikā gan uz teātri neiet, jo atsakās tieši no tā, kas patīk.

Lūgšanu nodomi ir daudzveidīgi. Inese lūdzas par kristiešiem, par savu dzimtu, par māsas ģimeni, par saviem skolēniem, par apkārtējiem cilvēkiem, par Latviju, par valdību, pasauli… Viņa uzsver – lūgšana māsām ir kā otrā profesija. Cilvēki, kuri to zina, pa e-pastu sūta vēstules ar saviem lūgšanu nodomiem. Māsas iekļauj savās lūgšanās cilvēkus, kas dažādos veidos piedzīvo nabadzību un cīnās ar atkarībām. Klosteris palīdz cilvēkiem ne vien garīgi, bet arī praktiski – uztur zupas virtuvi trūcīgo ēdināšanai, dažādos veidos palīdz cilvēkiem grūtībās.

 

Nepieķerties 
un nepadoties 


“Mūsu klosteris no citiem atšķiras ar to, ka mūsu galvenais uzdevums ir būt Dieva mīlestības zīmei pasaulē – cilvēkiem, starp kuriem dzīvojam un strādājam, bet īpaši – laukos,” saka Inese. Klosteris gan ir Rīgā, taču bieži šurp uz rekolekcijām tiek aicināti lauku jaunieši. Arī tajā piektdienas vakarā, kad apciemoju Inesi, klosterī jau pulcējās jaunieši. Māsas brauc uz Limbažiem, Smilteni un citām vietām vadīt katehēzes.

Inese dažkārt brauc mammai palīdzēt, piemēram, rakt kartupeļus vai, ja saslimusi, apciemot. Taču pārāk bieži tas nav iespējams, jo klostera dzīve tomēr paredz – nedrīksti pieķerties tuviniekiem, pasaulei. Vai kādreiz tomēr neuznāk ilgas pēc citādas dzīves? Klostermāsa atzīst, ka agrāk ir bijuši brīži, kad radusies vēlēšanās atgriezties pie pasaulīgām lietām, gribējies savu ģimeni, taču pēdējā laikā vairs ne: “Kad biju jaunāka, uznāca tāds mirkļa kārdinājums. Bet ar kārdinājumiem jācīnās; garīgā dzīve – tās ir cīņas. Esmu laimīga būt klosterī.”

Pareizticīgo sieviešu klosterī Valgundē


Ražas laiks 
arī klostera laukos


Valgundē pie Svētās Trijādības – Sergija pareizticīgo sieviešu klostera filiāles vārtiem redzams uzraksts, kurā apmeklētājus lūdz ievērot ģērbšanās stilu: sievietēm ģērbties sieviešu drēbēs, tas ir, svārkos, un vīriešiem neierasties šortos, kā arī lūgts nelietot mobilos telefonus. Pa dienu vārti ir atvērti un klostera teritorijā ikviens var apskatīt krāšņās puķudobes vai iepildīt ūdeni līdzpaņemtos traukos. Apkaimes iedzīvotāji rudeņos nes uz klosteri mežā salasītās sēnes, lai iemainītu pret kartupeļiem vai ko citu.

1894. gadā Krievijas imperators Aleksandrs III atvēlēja Kurzemes guberņā 189 hektārus meža zemes pareizticīgo klostera celšanai. Tika uzbūvētas klostera ēkas, 1908. gadā iesvētīta vienkārša no baļķiem celta baznīca. 1915. gadā klosterī dzīvoja 44 māsas, kuras lūdzās un pildīja dažādus paklausības darbus: balināja vasku, nodarbojās ar rokdarbiem, biškopību, strādāja dārza un lauku darbos un lopu kūtīs. Tagad Valgundes pagastā esošajā Rīgas Svētās Trijādības – Sergija klostera filiālē dzīvo pussimts klostermāsu. Tāpat kā pirms simt gadiem audzē klostera laukos kartupeļus, kāpostus, burkānus, bietes un citus dārzeņus, kopj astoņas govis, tur arī vistas.

Māsas neklausās radio, neskatās TV, nelasa avīzes. Klostera priekšniecei, ko godina par māti Mariju, ir gan mobilais telefons, gan dators. Tie vajadzīgi dažādu lietišķo jautājumu kārtošanai. Piemēram, jāpie-
zvana mežsargam (klostera namiņi un baznīca apkurināmi ar malku), jāsazinās ar kartupeļu vedējiem no lauka u. tml. Kartupeļu novākšanā daudz palīdzējuši pareizticīgo Garīgā semināra audzēkņi no Rīgas.

Ar izaudzēto klostera laukos pietiek maltītēm augu gadu. Klosterim piederošās gotiņas ir labi koptas, pienīgas, un māsas pašas no piena gatavo garšīgu biezpienu un krējumu. Pusdienu galdā gaļas nav, jo tās klostera ēdienkartē nav vispār. Zivis gan drīkst ēst.

 

Jauna dzīve un vārds 


Mūķene māte Marija klosterī dzīvo kopš 1986. gada, kad pēc savas mātes nāves atbraukusi šurp no Ukrainas, jo viņas dzimtenē padomju laikā daudzi klosteri bijuši izpostīti. Ir mūķenes arī no Baltkrievijas un citām vietām, kas savulaik ietilpa Padomju Savienības sastāvā. Klostermāsai, kas ieradusies no Tatarstānas, izņēmuma kārtā ticis ļauts šurp atvest arī savu slimo māti.

Par uzņemšanu mūķeņu pulkā Marija stāsta, ka sākumā jauna meitene dzīvo klosterī kā svētceļniece un viņai tiek noteikts pārbaudes posms. Tā laikā tiek vērtēta kandidātes uzvedība, spējas, aicinājums uz patiesu Dieva kalpones dzīvi.

Pēc diviem vai trim gadiem vai arī vēlāk atkarībā no kandidātes novērtējuma ir īpaša ceremonija, kurā jauniņā apliecina, ka klosterdzīvi izvēlējusies labprātīgi, un, roku uz Evaņģēlija uzlikusi, solās būt klosterī visu savu mūžu. Tad pieņem jaunu vārdu kā zīmi, ka sākusies cita dzīve, kurā viss pasaulīgais aizmirsts. No jauna dotais vārds mūķenei var būt arī vīrieša vārds. Tā, piemēram, Svētās Trijādības – Sergija klostera dibinātājas bija divas māsas Mansurovas, no kurām vecākā māsa Katrīna, kļūstot par mūķeni, pieņēma Sergija vārdu par godu kopienas aizbildnim Sv. Radoņežas Sergijam.

Mūķene Kalisfenija savā pirmsklostera dzīvē bijusi Tukuma puses meitene Margarita. Pase ar šo vārdu viņai ir joprojām, izmantojama kā personu apliecinošs dokuments, piemēram, gadījumā, ja jāiet pie ārsta. Jautāju, vai mūķenes piedalās vēlēšanās. “Ja nu kāda ļoti vēlas, tad māte Marija atļauj,” atbild Kalisfenija. “Taču pārsvarā māsas par politiku neinteresējas, bet nododas lūgšanām.” Cilvēks, ziedojot desmit latus klosterim, var uzticēt savu lūgšanu nodomu, par kuru tad mūķenes lūdzas veselu gadu.

Ik gadu vairāki tūkstoši svētceļnieku no Rīgas 17. augustā dodas svētceļojumā uz Valgundes klosteri un piedalās lielos svētkos 19. augustā, kad tiek svētīti jaunās ražas augļi un 
dārzeņi.

Uzziņa



Kas ir konsekrētas personas? 


Gan mūķenes, gan mūkus, gan klostermāsas var dēvēt vienotā vārdā – konsekrētas personas.

Katoļticīgo vidū Latvijā ir 107 konsekrētās māsas (gan klostermāsas, gan astoņas mūķenes Ikšķiles klosterī) un 15 māsas ārpus Latvijas (gan novices, gan māsas, kas dzīvo un kalpo ārzemēs). Savukārt 107 Latvijā esošo māsu vidū ir arī vairākas māsas no Polijas, Vācijas, Ukrainas u. c. valstīm. Piemēram, Kalkutas māsas (pilnais nosaukums “Mātes Terēzes tuvākmīlestības ordeņa žēlsirdības misionāres”) arvien kalpo nevis savā dzimtenē, bet citur. Visas māsas, kas kalpo Latvijā, ir ieradušās no ārzemēm. Un latvietes, kas ir šajā kongregācijā, kalpo ārpus Latvijas.

Ja mūks ir priesteris, tad viņu dēvē par tēvu, piemēram, kapucīnu tēvu Krišjāni vai paulīniešu tēvu Jāni. Var būt arī tādi mūki, kas ir ordenī vai kongregācijā, bet nav priesteri. Tos dēvē par brāļiem. Piemēram, Latvijā ir brālis kapucīns Adams.

Katoļu vidū Latvijā ir 32 mūki, seši mūki ir noviciātā vai kalpo ārpus Latvijas.

Sandomežas dominikāņu klosterī Polijā dzīvo bijušais Liepājas diecēzes bīskaps Vilhelms Lapelis.

(Avots – Katoļu informācijas centrs)

Rīgas Svētās Trijādības – Sergija klosterī un tā filiālē Valgundē dzīvo 140 pareizticīgās māsas.

Pareizticīgo vīriešu klosterī – Jēkabpils Svētā Gara klosterī – pašlaik ir ap 20 iemītnieku. Klosterim ir lauku saimniecība, kur pašlaik tiek celta baznīca.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+