Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
14. oktobris, 2016
Drukāt

Dzīvnieku glābšana – cilvēku rokās (1)

Foto no Anetes Asares krājumaFoto no Anetes Asares krājuma

Anete Kaltenes jūrmalā kopā ar trīs brīvlaišanai sagatavotiem gulbjiem, vārdā Kārlis, Fedja un Ernestīne, un kaimiņieni Veltu.

Vai jums šķiet normāli, ka Rīgas centrā vanags saplosa balodi? Tā dzīvnieku pa­tversmē reiz jautājusi kāda kundze laikam jau cerībā, ka cilvēks iejauksies arī pašās dabiskākajās kustoņu attiecībās. Ļaužu vēlme glābt savvaļas dzīvniekus ir slavējama īpašība, taču ļoti bieži tā robežojas ar dabas likumu ignorēšanu, un patversmēs nonāk arī veselīgi putnu mazuļi, stirnēni, mazie zaķi un citas radības, kurām cilvēku palīdzība nepavisam nebija vajadzīga. Ornitologs Uģis Bergmanis lieku reizi atgādina – ja nav acīmredzamu traumu, labāk putnu vai dzīvnieku atstāt turpat pļavā vai mežā – daba pati tiks galā.

 

Nevienam nesakām – nē

Atteikt nozīmē atstāt viņus likteņa varā, kas parasti ir arī nāves spriedums, nosaka Anete Asare, tāpēc viņas ierīkotajā putnu ārstēšanas un atveseļošanas mītnē Asaros durvis atvērtas visiem bēdubrāļiem bez izņēmuma. Vēl pirms sešiem gadiem Anete pat nevarēja iedomāties, ka pastaiga gar jūrmalu, kad ceļā trāpījās sasirgusi kaija, apgriezīs dzīvi gluži vai kājām gaisā un žurnālistes diplomu viņa nomainīs pret putnu glābējas un kopējas amatu. Nelaimē nokļuvušajiem veltītās rūpes un mīlestība nepalika bez ievērības – Aneti sumināja par vienu no 2014. gada Latvijas lepnumiem. Pēc pasākuma, kad par aizrautīgo glābēju bija uzzinājusi vai visa Latvija, piegādāto pacientu skaits strauji pieauga, sasniedzot rekordu – 21 putnu pāris dienā.

 

Gulbji baseinā, kaijas zālienā

Kad Asaru mājas baseinu ieņēmuši gulbji, Anetes tētis, kas ir meitas projekta finansiālais atbalstītājs, reiz skatījies uz putniem, kas līksmojuši par tikko apmainīto ūdeni, un nospriedis, ka vēl neviens agrāk tā nebija priecājies par baseinu.Kad Asaru mājas baseinu ieņēmuši gulbji, Anetes tētis, kas ir meitas projekta finansiālais atbalstītājs, reiz skatījies uz putniem, kas līksmojuši par tikko apmainīto ūdeni, un nospriedis, ka vēl neviens agrāk tā nebija priecājies par baseinu.

Skaistajā Jūrmalas privātmājā, kuru Anete ar vecāku vēlību pielāgojusi glābšanas misijai, patlaban uzturas ap 130 pacientu. Vairāki desmiti gulbju ieņēmuši āra baseinu, plašajā iekšpagalma zālienā uzturas kupls kaiju bariņš, dziļāk dārzā novietotajos būros dzīvo baloži, žagatas, vārnas un citi spārnaiņi, kam neder ūdensputnu kompānija. Smagāk slimiem iemītniekiem speciāli ierīkotas telpas mājā, piemēram, smalkā džakuzi vanna pārtapusi par gulbju novietni. Šodien par putniem rūpējas Aleksandrs Siņevolnovs, viens no Anetes uzticamajiem palīgiem jau četru gadu ilgumā, kurš te strādā kā pastāvīgs darbinieks.

Aleksandrs stāsta, ka vismaz puse no putniem kļuvuši par pastāvīgajiem iemītniekiem, jo traumu, rakstura vai kādu citu iemeslu dēļ patstāvīgai dzīvei savvaļā vairs nav piemēroti. Visveiksmīgāk dabai izdodas atgriezt izglābtos jaunuļus – gulbjus un kaijas, kuru vaļā laišana notiek tikai pēc rūpīgiem novērojumiem, pārbaudēm un ar pārliecību, ka viņi spēs pielāgoties dzīvei brīvībā. Precīzai uzskaitei nav laika, taču viņš rēķina, ka pēdējo trīs gadu laikā atlaisti vairāk nekā 150 putni.

Atlaišana parasti notiek Rojas pusē. Akmeņainā Kaltenes piekraste ir labvēlīga vieta gulbjiem spalvu maiņai. Laikā, kad putni veselu mēnesi nelido, rūpējas par savu spalvu rotu un uz teritoriju cīņām nav noskaņoti, viņi jaunus bara dalībniekus sagaida miermīlīgāk. Anete pieredzējusi, kā Asaros izaudzinātās meitenes iepeld pieaugušo gulbju vidū, visi klana galvas, sasveicinās, vārdu sakot, pieņem jaunkundzes atplestiem spārniem.

Par izdzīvošanas sekmēm esot grūti spriest, jo drošības labad putni netiek apgredzenoti, tomēr vairāki gadījumi liecinot, ka viņu audzēkņiem klājas labi, spriež Anete. Pārliecinoši to katru gadu apstiprina Karlsons, kaija, kas pavasarī ierodas “atzīmēties”. Putns nosēžas uz jumta un gaida no mājiniekiem sveicinu. Gaisā tiek uzmesta zivs, Karlsons to saķer, un apsveicināšanās ir notikusi.

 

Putnu ciešanas – cilvēku atbildība

Visbiežāk šo sešu gadu laikā putnu glābējiem nācies dzirdēt vārdus “dabiskā atlase”. “Dabiskā atlase notiek dabā – jūrā, mežā, purvā – un tur mums nav jāiejaucas. Kad nelaime ar putnu vai dzīvnieku notiek cilvēku acu priekšā, mums viņiem jāpalīdz, lai kaut nedaudz kompensētu visas tās ciešanas, ko esam tiem radījuši,” ir pārliecināta Anete.

Statistika rāda, ka vairāk nekā 90% putnu cietuši tieši cilvēku darbības dēļ. Kāds ASV centrs izpētījis, ka puse no bojāgājušajiem dziedātājputniem nositušies pret stiklotajām namu fasāžu virsmām, logiem, vitrīnām, otra puse kritusi par upuri kaķiem. Amerikāņi izskaitļojuši, ka viens kaķis gadā nogalina ap 34 putniem, vienas mājas logos nositas astoņi spārnaiņi.

Cilvēkiem netīk atzīt, ka civilizācijas radītie labumi nodara arī lielu kaitējumu. Milzīgs skaits kustoņu katru gadu iet bojā uz autoceļiem, nositas elektrolīniju vados, iekrīt malumednieku cilpās un lamatās, sapinas makšķerauklās, saindējas ar svinu un citām cilvēku atstātām indīgām vielām, un, ja vēl pieskaita agresīvo mežizstrādi, piesārņoto gaisu un ūdeni, cilvēcei par dzīvajai radībai sagādātajām mokām pienāktos starptautiska tiesas prāva ar notiesājošu spriedumu. Blakus apsūdzību blāķim vairāku debesskrāpju augstumā atrastos maza kaudzīte ar izglābto lietām, starp tām arī Simonas gadījums.

Kad Anete stāsta, kā no nāvējošās aspergilozes (vides faktoru izraisītas alerģijas) izdevies izglābt svīri Simonu, šķiet, tas patiešām bijis Dieva darbs. Kad putns jau vairākas stundas mocījies ar elpas trūkumu, viņa izmisīgi zvanījusi uz Frankfurtes svīru centru pēc padoma. Ārsti teikuši, ka mokas, visticamāk, pēc pāris stundām beigsies ar nāvi. Noticis brīnums – Simonai kļuvis labāk. Tomēr elpošana putnam joprojām bija apgrūtināta, tāpēc Anete nolēmusi doties ar viņu uz Frankfurti. Svīre veselību atguva pilnībā un reizē ar pārdesmit izārstētām māsām tika palaista brīvībā Francijas dienvidos. Centra vadītāja vēstulē rakstīja: “Kad paņēmu Simonu rokās un viņa ieraudzīja Francijas sauli, acis tai iemirdzējās kā spožas zvaigznes un viņa uzspurdza augstu debesīs.” Šādi brīži atsver visas neveiksmes, grūtības un asaras, kas veltītas putnu glābšanai, un dod spēku turpināt Dieva uzlikto misiju, nosaka Anete.

 

LIKUMS

Dzīvnieku aizsardzības likums 

* 27. pants. Savvaļas putnus un zīdītājus aizliegts sagūstīt un turēt nebrīvē, izņemot šajā likumā un dabas aizsardzību un medības reglamentējošos normatīvajos aktos noteiktos gadījumus.

* 29. pants. Pieradinātu un dzīvei savvaļā nepielāgotu savvaļas dzīvnieku aizliegts izlaist brīvā dabā.

* 39. pants. Vietējās pašvaldības izveido un uztur dzīvnieku patversmes, izķer, izmitina un aprūpē izķertos un atsavinātos mājas (istabas) dzīvniekus, kā arī izmitina un aprūpē bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušus savvaļas dzīvniekus vai slēdz līgumu ar fizisko vai juridisko personu par šādu dzīvnieku izķeršanu, izmitināšanu, uzturēšanu un aprūpi.

 

Stārķa ligzda staba galā 

Katru gadu arvien vairāk balto stārķu par ērtu vietu ligzdu būvniecībai izvēlas elektrolīniju stabus. 2015. gadā jau 9194 pāri bija iekārtojušies stabu galos.

Ne vienmēr šī mājvieta izrādās droša, jo ligzdu svars vairākos gados var sasniegt no 500 kilogramiem līdz pat divām tonnām. Kopš 2005. gada akciju sabiedrība “Latvenergo” izstrādājusi kārtību, kā noņemt bīstamās ligzdas, laikus novēršot arī apdraudējumu elektroenerģijas piegādei. Lai gan pērn akciju sabiedrība “Sadales tīkls” nocēla 942 nedrošos mājokļus, svēteļu “saimnieciskā darbība” izraisīja 1762 reģistrētus elektroapgādes traucējumus. Plānveida elektrolīniju remontus stārķu ligzdošanas laikā uzņēmums neveic.

“Latvenergo” un Latvijas Ornitoloģijas biedrība 2011. gadā īstenoja projektu “Baltā stārķa monitorings”. Ornitoloģe Māra Janaus atzīst, ka sadarbība palīdzējusi rast risinājumus, kā sekmīgi apvienot cilvēku un balto stārķu intereses – uzņēmuma veiktā programma uztur nemainīgā kvalitātē stārķu dzīves un ligzdošanas paradumus.

Visvairāk svēteļa ligzdu konstatēts Latvijas dienvidos – Pilskalnē Aizkraukles pusē un rietumos – Snēpelē Kuldīgas pusē, kā arī Rucavā Liepājas apkaimē. Mazāk to ir Latgalē – Salnavā Ludzas rajonā un Kombuļos Krāslavas pusē.

Baltais stārķis Latvijā iekļauts īpaši aizsargājamo putnu sarakstā. Mūsu valsts teritorijā ligzdo apmēram 5% no visiem pasaules baltajiem stārķiem.

 

Nedosi ēst, ieknābs acī 

Vairāki gadījumi ar balto stārķi māca, ka pārprasta dzīvās radības glābšana var pavērsties pret pašu labdari.

Pirms pāris nedēļām dzīvnieku patversme “Mežavairogi” saņēma ziņu, ka Baložu vidusskolu apsēdis stārķis – dežurējot pie durvīm un gaidot, kad viņu pacienās. Zvanītāji uztraucās, ka svētelis var apdraudēt bērnus, un pieprasīja, lai to aizvāc drošā vietā, vislabāk ievieto patversmē. Putns ir vesels, pats spēj lidot, tāpēc nav nekāda pamata viņu spundēt nebrīvē – nosprieduši patversmes darbinieki un lūguši, lai neviens vairs stārķi nebaro, tad tas pats būs spiests meklēt sev barību. “Putns uzturas tajā vietā, kur ēst var dabūt bez liekām pūlēm,” skaidrojusi patversmes vadītāja Danuta Priede, tomēr viņas atbilde satrauktos prātus nav nomierinājusi un nācies vien stārķi deportēt patālāk no “labdariem”. Aizveduši uz Ķeguma pļavām, kur daudz labu barošanās vietu, taču pēc neilga laika putns jau redzēts Daugmales pusē, iespējams, ka viņš ceļo atpakaļ uz Baložiem.

Šis neesot vienīgais gadījums, kad cilvēki vēlas aizvākt no acīm veselīgus stārķus, kas kaut kādu iemeslu dēļ nav aizlidojuši līdzi sugasbrāļiem uz siltajām zemēm, stāsta D. Priede. Pārliecināt glābējus, ka putnu aizvešana no ierastās dzīvesvietas un ievietošana patversmē nav labākais risinājums, esot gandrīz neiespējami, jo speciālistu skaidrojumam viņi neuzticas.

Pirms pāris gadiem kas līdzīgs novērots arī Staicelē un Dobelē, tikai tur apkārt klīduši un prasījuši ēst pa ziemu izbarotie stārķēni, stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza runasvīrs Māris Lielkalns. Ja cilvēki nav attapuši, ka jādod barība, putns to pieprasījis ar knābi. Augumā mazākam cilvēkam, jo īpaši bērnam, šāda satikšanās var būt bīstama, jo stārķis cenšas knābt acī.

Iejaukšanos dabā, glābjot putnus, kam kaut kas ir “nobrucis sistēmā” – vai citādi viņi būtu palikuši ligzdošanas vietā pa ziemu –, M. Lielkalns vērtē kā nepareizu rīcību, jo nākamajos gados šie putni piedalīsies vairošanās procesā un viņu gēni tiks turpināti.

 

Putnus ar lauztiem spārniem iemidzinām

Dr. Beinerta klīnikai jau vairākus gadus noslēgts līgums ar Rīgas domes Mājokļu un vides departamentu par palīdzības sniegšanu bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušiem savvaļas dzīvniekiem. Veterinārārsts Jānis Beinerts atzīst, ka galvenokārt palīdzība tiek sniegta stirnām, kas iemaldījušās pilsētā. Ja dzīvniekam nav lūzumu vai kādu citu traumu, apmācīts klīnikas darbinieks ar speciālu ierīci iešauj šautru ar iemidzinošu preparātu un stirna tiek nogādāta Garkalnes mežos. Līdz šim izdevies izglābt trīs stirnas. Izmantojot narkozi, pastāv risks, ka dzīvnieks to neizturēs. Tā šovasar gadījies ar alni, kuru neizdevās nogādāt atpakaļ dabā.

Lielākoties cilvēki uz klīniku vedot putnus ar lauztiem spārniem. “Dabā tos nevar atgriezt, tāpēc 90% iemidzinām,” skaidro J. Beinerts. Tāds pats liktenis sagaida arī pacientus ar lauztām kājām. Ārsti varot palīdzēt gadījumos, ja kustonis ieguvis tikai nobrāzumus, putns ieskrējis logā vai vados, kļuvis nekoordinēts. Izmitinot viņu uz kādu laiku klīnikas stacionārā, iedod antibiotikas, vitamīnus un laiž atpakaļ dabā. Nesen atvests suņu sakosts bebrs, par viņa atveseļošanos tagad rūpējas tuvējo māju iedzīvotāji.

Vasaras mēnešos tiek nesti jaunie putni, it īpaši vārnēni, taču visbiežāk šajos gadījumos cilvēku iejaukšanās bijusi nepamatota, nosaka veterinārārsts. Cilvēki nesaprot, ka pieaugušās vārnas pašas tiks galā ar saviem bērniem – viņas tās uzmana, sargā un baro. “Ja putnam nekas nekaiš, mēs tāpat vedīsim to atpakaļ uz vietu, kur tika atrasts,” norāda J. Beinerts un atgādina, ka jaunos putnus aiztikt nevajag, ja vien tiem nav acīmredzama trauma vai kaite.

 

Varam uzņemt jebkuru savvaļas dzīvnieku

“Esam vienīgie Latvijā, kas uz atlabšanas laiku var uzņemt jebkuru putnu un dzīvnieku,” apgalvo dzīvnieku patversmes “Mežavairogi” vadītāja Danuta Priede. To atļaujot izvietojums dabā un 11 hektāru lielā platība Ķekavas novadā, nelielā filiāle Rēzeknes novadā, kā arī apsaimniekošanā nodotās Cēsu pašvaldības patversmes iespējas. Viņu pakalpojumus izmanto 40 pašvaldības dažādos Latvijas reģionos. Pieredze ar savvaļas kustoņiem mērāma 16 gadu ilgumā, darbības mērķis – sagatavot iemītniekus dzīvei dabā, ja tas nav iespējams, nodrošināt tiem pastāvīgu dzīvi patversmē, ar dažiem izņēmumiem.

Līdzīgi kā Rīgas kolēģi, arī “Mežavairogi” noteikuši neārstējamos gadījumus, kad dzīvnieks vai putns tiek eitanazēts. “Strikti ievērojam, ka gulbjus, stārķus, kaijas neturēsim nebrīvē, ja vien viņi tā nav dzīvojuši ilgstoši.” Izņēmums esot šogad atvestais deviņus gadus vecais gulbis no Jaunpils pils dīķa, kurš savā mūžā nekad nav lidojis. Viņam ļauts peldēties visos četros patversmes dīķos. Patversmē pastāvīgi dzīvo divi brūnie lāči, jenotsuns, jenots, degunlāči, krauklis, dažādi pūčveidīgie un vanagveidīgie plēsīgie putni.

Savvaļas dzīvnieku glābšanā lielākie pārpratumi rodas cilvēku nezināšanas dēļ, novērojusi D. Priede. “Atnes radību no meža mājās un tikai tad sāk domāt, ko ar to darīt.” Par vienu no tipiskākajām kļūdām viņa nosauc dzīvnieku barošanu, kad vēlmē palīdzēt cilvēks nerēķinās ar sekām un brīnās, ka kustonis atkal un atkal atgriežas pie viņa pēc barības.

Cerības uz gudrāku rīcību viņa liek uz jauno paaudzi – sākumskolas skolēni parādot daudz labākas zināšanas par dzīvniekiem nekā tāda paša vecuma bērni pirms sešiem gadiem. “Agrāk uz jautājumu: ko darīsit ar pļavā uzietu mazu stirnēnu? – visi kā viens teica: nesīšu mājās, – bet tagad lielākā daļa atbild, ka nedarīs neko un ies projām. Tā ir pareiza rīcība.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Ko darit ja pie mājas starķis nav aizlidojis ziema prom? Vai ir kadas iestades kam zvanit?

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga +7.7
Alūksne +2.8
Daugavpils +6
Saldus +7
Liepāja +7.5
Jelgava +7
Ventspils +6.8
Limbaži +5
Madona +6
Rēzekne +5
Draugiem Facebook Twitter Google+