Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
8. novembris, 2013
Drukāt

Eiropa un pasaule dabas un kara krīžu priekšā
 (4)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Nemieru skartajās vietās pasaulē pieaug to gadījumu skaits, kad par ķīlniekiem vai uzbrukumu upuriem kļūst humānās palīdzības organizāciju darbinieki. Vismelnāko statistiku ataino 2008. gads, kad dažādās pasaules nemierīgākajās vietās par uzbrukuma upuriem kļuva 278 palīdzības organizāciju darbinieki, no kuriem 127 cilvēki gāja bojā. Eiropas starptautiskās sadarbības un humānās palīdzības komisāre Kristalīna Georgijeva sarunā ar “Latvijas Avīzi” vērtē, vai pasaule kļūst jo dienas jo bīstamāka, kā runāt ar nemieru līderiem tālās zemēs un kāda atbildība gulstas arī uz Apvienoto Nāciju Organizāciju.

– Vai pasaule kopumā kļūst aizvien bīstamāka?


– Mūsu pasaule kļūst bagātāka, bet arī trauslāka. Galvenokārt to veicina aizvien biežākās dabas katastrofas un daudz sarežģītākie konflikti, kuros parastu karaspēku vietā iesaistās militāri grupējumi ar ekstrēmisma elementiem, nerespektējot starptautiskos nolīgumus vai humānās palīdzības aizsardzības likumu. Vistrauslākajās pasaules daļās redzam arī visstraujāko iedzīvotāju pieaugumu – Sāhela reģionā, Āfrikas ragā, Jemenā, līdz ar to šeit ir arī vairāk upuru.

Globalizācija ir laba lieta, taču tā arī rada jaunus riskus, piemēram, atver vārtus narkotiku, ieroču pārrobežu tirdzniecībai, kiberuzbrukumiem. Tikmēr mēs strādājam ar tādiem instrumentiem, kas atbilst mierīgākiem laikiem, kad konflikti klasiski risinājās starp divām armijām. Tie arī bija drausmīgi kari, bet vismaz bija skaidrs, kurš ar ko karo. Īpaši Sīrijas krīzē daudz vairāk nekā citos modernā laikmeta konfliktos mēs vērojām starptautiskās sabiedrības nespēju rast ātru risinājumu.

Taču mēs arī neesam bezpalīdzīgi šo jauno tendenču priekšā. Mēs varam strādāt vairāk, lai paredzētu krīzes – gan tās, ko izraisa dabas apstākļi, gan milstošos konfliktus. Dabas kataklizmas, jāteic, gan ir vieglāk paredzēt. Tāpēc ar ES attīstības komisāru Andri Piebalgu elastīgumu esam nolikuši kā primāro mūsu sadarbībā, proti, palīdzot visapdraudētākajām sabiedrības grupām, kas cietušas no sausuma, plūdiem, vētrām. Tagad mēs īpaši strādājam ar pasaules visvistrauslākajiem reģioniem, kas ir Āfrikas rags un Sāhela reģions, kopīgi veidojot dažādas palīdzības programmas.

Kas attiecas uz konfliktiem, tad tas ir daudz, daudz grūtāk, jo to cēloņi bieži var būt vairāki. Taču tas nav iemesls padoties, bet gan domāt, ko mēs visi Eiropā varam darīt. Mēs ar komisāru Piebalgu domājam līdzīgi, ka ir jāizravē paša konflikta sakne, un tās var būt ļoti dažādas darbības – politiskās sarunas un pilnīgi noteikti arī investīcijas attīstībā.

– Pēdējo gadu statistika liecina, ka sarežģītajās zemēs pieaug uzbrukumi humānās palīdzības organizācijām – Starptautiskajam Sarkanajam Krustam, “Ārsti bez robežām” un citām. Par ko tas liecina?


– Arī šā gada statistika nav iepriecinoša. Vēl gads nav galā, bet par uzbrukumu upuri jau kļuvis 261 cilvēks, no kuriem 93 ir nogalināti un 87 cilvēki ir nolaupīti.

Šī ir satraucoša statistika tādēļ, ka starptautiskās humānās palīdzības organizācijas nemieru plosītajās zemēs ierodas tikai un vienīgi ar humāniem mērķiem un ievērojot absolūtu neitralitāti. Pēdējā laikā arvien vairāk uzbrukumu notiek tieši mediķiem.

Iepriekš, piemēram, Sarkanā Krusta organizācijas vai ANO simbolika to darbiniekiem nodrošināja lielāku aizsardzību. Taču tagad vairākās pasaules vietās gluži otrādi – šie simboli pievilina uzbrucējus. Tāpēc ir pēdējais laiks no ANO Drošības padomes un starptautiskās sabiedrības līderiem dzirdēt skaidru un skaļu nosodījumu par starptautisko humānās palīdzības likumu pārkāpumiem. Nebūtu jābūt tā, ka ANO Drošības padomei vajag divus gadus, lai beidzot nāktu klajā ar paziņojumu par humāno organizāciju iespējām iekļūt Sīrijā. Visiem būtu jābūt absolūti skaidram, ka kara zonās gan civiliedzīvotājiem, gan organizācijām, kas tur strādā, ir jābūt tiesībām uz aizsardzību.

– Šo vēstījumu, protams, liela daļa pasaules saprot, bet kā to izskaidrot talibu līderim uz Afganistānas un Pakistānas robežas vai cilšu vadonim Dienvidsudānā?


– Pirmā vieta, kur par to runāt, ir Apvienoto Nāciju Organizācija, jo visu valstu līderi ir tur, un šim jautājumam ir jābūt aug-stāk politiskajās diskusijās. Taču tas, ko mēs redzam, ir tas, ka humānās palīdzības sniegšanai atvēlētā vieta aizvien sarūk un aizvien spēkā pieņemas starptautisko likumu pārkāpumi. Esmu nākusi pie secinājuma, ka lielākoties konfliktos abas karojošās puses vēlas uzvarēt, taču galu galā arī atgriezties pie normālas dzīves. Un šādās situācijās humānās palīdzības sniedzēji var darīt savu darbu, jo ir absolūti neitrāli. Piemēram, Mali ziemeļos, kur nesen uzliesmoja konflikts un “Al Qaeda” grasījās ieņemt visu valsti, starptautiskās humānās palīdzības organizācijas, kuras tur darbojas jau gadiem, arī konflikta saasinājumā varēja turpināt strādāt. Kādēļ? Tādēļ, ka sniedza cilvēcisku palīdzību – deva ūdeni un pārtiku visiem – gan vienai, gan otrai pusei. Un tagad organizācijas palīdz atgūties pēc konflikta, atjaunojot izglītības sistēmu, elektrību, dzeramā ūdens ieguves vietas.

– Esot šajā amatā un jau vairākus gadus nodarbojoties tikai ar krīzēm un bēdu skartām vietām, kāds jums veidojas priekšstats par pasauli?


– Esmu kļuvusi daudz zinošāka par pasaulē pieaugošajām grūtībām un riskiem, ar kādiem sastopamies un sastapsimies, kā arī esmu personiski apņēmusies strādāt, cik vien iespējams, lai mēs paši Eiropā būtu daudz vairāk visam gatavi, izveidot riska pārvaldīšanas kultūru, jo neviens nav pasargāts no katastrofām. Es biju Japānā, Fukušimā, pēc lielās zemestrīces un kodolkatastrofas un ieraudzīju pasaulē labāk sagatavoto nāciju, noslīgušu uz ceļiem.

Mums ir jābūt spējīgiem mobilizēties lielākai solidaritātei ar pārējo pasauli. Ja mēs neinvestējam Somālijā, Centrālāfrikā, Čadā, Nigērijā, mēs radām riskus paši sev Eiropā. Jebkuras investīcijas citu valstu attīstībā un humānajā palīdzībā ir investīcijas mūsu pašu drošībā. Taču, iespējams, vissvarīgākā pieredze, kas man paliks no šā darba, – pasaulē ir arī ļoti daudz labā. Pašos grūtākajos laikos parādās cilvēka labākās īpašības, tikai problēma tāda, ka labestība ir klusa, bet ļaunums ir ļoti skaļš. Mums ir jāatrod ceļš, kā padarīt šo labestības balsi dzirdamāku, un tas nav viegli.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Man jautajums kalab juus iznjemat komentarus par ASV,ka ari juus slepjat Latvieshu tautai,kas patiesiba ir ASV.
    Un cik ilgi Latvija buchos pakaljas ASV KLAUNIEM ?!

  2. Gods cilvēkiem ,kuri pašaizliedzīgi strādā pasaules karstajos punktos, atbalstot civiliedzīvotājus, sūtot dzeramu ūdeni, pārtiku, dzīvojamas teltis dabas katastrofu cietējiem!

  3. L. Grantiņš LRTT Atbildēt

    “kuros parastu karaspēku vietā iesaistās militāri grupējumi ar ekstrēmisma elementiem, nerespektējot starptautiskos nolīgumus vai humānās palīdzības aizsardzības likumu.” Un kā tad šos likumus ievēro Izraēla, Krievija un ASV ? Kas tad radījā tātus “Talibus” ? Vai tad ASV neizlaupa arābu dabasbagātības ? Vai tad Izraēla un Krievija neslepkavo savus kaimiņus ? Katrs reiz saņems to, ko pelnījis.

  4. Katru muhamedāni, īpaši talibu pie kura atrod ieročus vai sprāgstvielas, bez kavēšanā jāizsūta pie parvieša sāniam tur… To, kas nav korānā rakstīts, viņi nevēlas saprast. Tas ir ekvivalents VKPB īsajam kursam un Main Kampf. Viņu ideoloģijā domāšana un želastība nav paredzēta. Citādo nonāvēšana.

Zviedrijā atklās pasaulē pirmo ledus viesnīcu, kas darbosies visu gaduZviedrijā decembra vidū plānots atklāt pasaulē pirmo no ledus veidoto viesnīcu, kas darbosies visu gadu.
Draugiem Facebook Twitter Google+