Ekonomiskajā brāļu karā 0
Artūrs Dukulis un Dzintars Raibekazs ir vieni no pieredzējušākajiem uzņēmējiem Apes novadā. Viņi reģistrējuši pirmo uzņēmumu 1991. gadā Alūksnes rajonā kā Dz. Raibekaza privātuzņēmumu “Darbs”. Vēlāk tas pārtapa par SIA “Darbs & Co”, kas nodarbojās ar mežizstrādi, kokmateriālu pārstrādi un tirdzniecību.
Šeit iespējams apskatīt un lejupielādēt foto no “LA” dienas Apē.
Tagad viņi apsaimnieko SIA “Ape TK”, “Ape koks” un “Grūbe-Hidro” (1998). Atjaunotā Grūbes HES un Vaidavas upe radījusi iespēju izveidot foreļu audzētavu “Krāces” un pievērsties lauku tūrismam, iekārtojot viesu māju, kas spēj uzņemt līdz simts viesiem. Agrāk abi uzņēmēji nodarbināja ap 120 cilvēku, tagad 35 – 40.
A. Dukulis: – Kad sākās fondu laiki un jau varēja dabūt līdzfinansējumu, nosacījumi bija tādi – ja tev uzņēmumā ir vairākas nozares, tu nevari piedalīties programmā, jo, redz, ir 40% tirdzniecības. Bijām spiesti uzņēmumu sadalīt: SIA “Ape TK” nodarbojās tikai ar tirdzniecību, SIA “Apes koks” – guļbūvju ražošanu un mežmateriālu pārstrādi.
– Kas tie bija par nosacījumiem 90. gados?
Dz. Raibekazs: – Apmēram tas pats, kas tagad, – ja tev vienā biznesā neveicas, tad viss uzņēmums nonāk zem viena āmura. Daudznozaru uzņēmums vienmēr jūtas drošāk. Ja viens bizness neiet, to nosedz cits.
A. D.: – Valsts piespieda to darīt, tāpēc saradās tik daudz uzņēmumu kā sēnes pēc lietus, bet vai tas ir ekonomikas izaugsmes rādītājs?
– Kāpēc atteicāties no mežizstrādes?
Dz. R.: – Tad, kad šajā nozarē ienāca “lielie vaļi”, kuriem bija savas bankas ar zemiem procentiem, redzot, kādi nosacījumi tika izvirzīti latviešu mežu apsaimniekotājiem, sapratām – laikus jāaiziet. Šodien Latvijas mežos saimnieko skandināvi.
A. D.: – Tādā veidā notika Latvijas ekonomiskā kolonizācija vai okupācija, tā mana un citu pagastu iedzīvotāju izpratnē ir noticis.
– Kā vērtējat mazo spēkstaciju biznesu?
A. D.: – Mēs esam pensionējušies, bet saimniekošanā tagad pienācis laiks, kad jādomā – ja esi biznesu izveidojis, jāgādā, lai to turpinātu kāds no ģimenes. Mans spēkstacijas līdzīpašums tagad pieder vienam no dēliem. Ir daudz problēmu, ko nevar izlemt ar svešinieku, piemēram, spēkstacijai bijām izstrādājuši Eiropas projektu, no kura atteicāmies, izrēķinājām, ka pēc realizācijas tas vairs neatmaksāsies.
Dz. R.: – Ražojam zaļo enerģiju no ūdens. Pēc turbīnas darbības tā kvalitāte nemainās ne garšā, ne jaudā. Senāk ūdensdzirnavas bija gandrīz vai uz katras upītes. Tās padomju laikos aizlaida postā, un, ja gribēja atjaunot, vajadzēja dotāciju – tāpēc mums par elektrību pirmos sešus gadus maksāja dubulto tarifu – Ls 0,06. Savā hesā ielikām pašu modernāko iekārtu Latvijā. Vecie turbīnu aizsprosti strādāja uz ūdens uzkrājumu, upē tika šūpots ūdens līmenis. Pēckara periodā Vaidavas upē vēl bija četri turbīnaizsprosti. Jaunās HES turbīnas strādā uz caurplūdi – ūdens līmenis netiek svārstīts. Tagad Vaidavā nav ne puses no agrākajām zivju sugām. Mazajās upēs ir izjaukts zivju dabiskais atražošanas līdzsvars.
A. D.: – Kad uztaisījām zivaudzētavu, domājām, kā paglābt upi no lielās makšķernieku slodzes. Vienīgais variants bija noorganizēt licencētu makšķerēšanu nelielā upes posmā, lai paglābtu vismaz vaislas materiālu. Bija labāk. Pārdevām licences par simbolisku cenu – vienu latu – kādus trīs gadus, un pa to laiku makšķernieki iemācījās, ka mazuļi un pavisam lielās zivis jālaiž vaļā. Bija vienošanās, ka par katru atlaisto foreli atļaujam noķert divus trīs kilogramus smagu varavīksnes foreli. Kad mainījās likumdošana, visu atkal sarežģīja – atteicāmies no licenču kārtības.
