Ērģeļmūzika Dzintaros ar Ivetu Apkalnu 0
Latvijas valsts simtgadei veltītais koncertcikls “Dzimuši Latvijā” devis iespēju publikai dzirdēt visizcilāko latviešu mūziķu priekšnesumus – pavisam nesen ar nopietnu un komplicētu programmu Nacionālajā operā uzstājās Mariss Jansons un Bavārijas Radio simfoniskais orķestris, drīzumā uz šejieni Vīnes filharmonijas orķestra pavadībā atbrauks Elīna Garanča, vēl pēc tam – arī Kristīne Opolais, Marina Rebeka, Andris Nelsons, turpretī 2018. gada 18. maijā Dzintaru vēsturiskajā koncertzālē publika sagaidīja ērģelnieci Ivetu Apkalnu.
Labā atmiņā vēl palikusi solistes uzstāšanās Dzintaru vasaras koncertzālē pagājušā gada vasarā ar Fransisa Pulenka koncertu ērģelēm, timpāniem un stīgu orķestrim, bet tagad – vesela soloprogramma, arī šoreiz pie digitālajām ērģelēm. Turklāt šī soloprogramma vērtējama sevišķi augstu, jo Latvijā dzimušās slavenības publiku nemaz tik ļoti nepriecē ar latviešu mūziku, taču šoreiz tā likta repertuāra centrā, Arvo Perta un Nadži Hakima opusus pataupot koncerta noslēgumam, bet Johana Sebastiāna Baha partitūru – piedevai.
Par Ivetas Apkalnas virtuozitāti, māksliniecisko izjūtu un muzikāli poētisko redzējumu nav šaubu, un solistes uzstāšanās arī šoreiz pārliecināja viscaur – no priekšnesuma sākuma līdz pat fināla skaņdarba barokālā zīmējuma atveides precizitātei un grācijai. Bija jūtams, ka ērģelnieci nebūt nemulsina digitālā instrumenta ierobežotās iespējas, un koncerta laikā viņa prata katram skaņdarbam piešķirt individualizētus tembrālos vaibstus, mērķtiecīgi atklāt mūzikas emocionālo saturu un droši veidot interpretāciju dramaturģisko arhitektoniku ar visiem nepieciešamajiem kontrastiem, pavērsieniem un niansēm. Līdz ar to varēja paļauties, ka programmā pārstāvētie komponisti guvuši savām radošajām idejām atbilstošus iztulkojumus, un koncentrēties uz pašu mūziku. Kas savukārt aicināja meklēt atbildes uz jautājumu, kādā kontekstā uztverami līdz šim tapušie latviešu autoru darbi ērģelēm, kur un uz kādiem instrumentiem tie atskaņojami vislabāk un kādas varētu būt šādas jaunrades tālākās perspektīvas.
Latviešu mūzikas klasiķi ērģelēm rakstījuši maz – pat ērģeļspēles meistars Alfrēds Kalniņš pārsvarā pievērsies citiem žanriem, Jāzeps Vītols atstājis tikai pāris skaņdarbu ērģelēm, bet Melngailim, Dārziņam un Jurjānam to nav vispār. Tā nu koncertu ievadīja Jāzepa Vītola “Viļņu dziesma” Tālivalža Dekšņa pārlikumā, Ivetai Apkalnai apliecinot, ka šī klavierdarba vienlīdz pastorālie un psiholoģizētie tēli ļoti labi iederas arī ērģeļu krāsās un tekstūrās. Tālāk – mūsdienu autori: Ēriks Ešenvalds, Pēteris Vasks un Aivars Kalējs, bet pēc pārtraukuma – arī Maija Einfelde un Andris Dzenītis. Un, Dzenīša ciklam pārstāvot nedaudz citu stilu un koncepciju, pārējie četri skaņdarbi veidoja apbrīnojami vienotu kopainu, kurā bija saklausāmi arī vairāki pārsteigumi. Pirmais no tiem – Ivetai Apkalnai 2005. gadā rakstītā Ērika Ešenvalda “Fantāzija”, kur komponists nemaz nemēģināja atkārtot savā kora mūzikā tik nemaldīgi formulēto estētisko priekšrakstu un intonāciju loku – un šis darbs uzrunāja ar daudzveidīgu muzikālās domas ritējumu, tēlu metamorfozēm un harmonisko spriegumu. Otrais – Aivara Kalēja “Lux aeterna”, kur autors tieši tāpat kompozicionālo ideju iedzīvinājumam bija atradis trāpīgas harmoniskās vertikāles un melodiskās līnijas, darba tematiskajam materiālam izvēloties arī veiksmīgu formveidi. Turpretī Pētera Vaska “Te Deum” un Maijas Einfeldes “Ave Maria” skaņuraksta neapšaubāmā mākslinieciskā vērtība šajā salikumā akcentēja visu četru opusu vēstījumā rodamo garīgo vertikāli diapazonā no apskaidrotas apceres līdz dramatiskam piesātinājumam.
Sekoja Andra Dzenīša skaņdarbs “Pateicība” (pēc “Lux aeterna” otrs veltījums Olivjē Mesiānam), kuru gaidīju ar īpašu interesi un nevīlos, lai gan šī partitūra atšķīrās no iedomātā priekšstata – zinot komponista daiļrades evolūciju, biju iztēlojies saasinātākas kolīzijas plašākā plūdumā, taču realitātē piecdaļu cikls drīzāk bija uztverams kā miniatūru kopa, kur katra daļa izgaismojas atšķirīgās faktūrās, temporitmā, emocionālajā attieksmē un nedaudz paradoksālā tēlainībā. Un atliek vien pieminēt, ka šis ir viens no tiem gadījumiem, kad komponisti sešpadsmit gadu vecumā raksta daudz labāku mūziku nekā aizejošo paaudžu autori. Koncerta turpinājumā un finālā Iveta Apkalna devās ārpus Latvijas muzikāli ģeogrāfiskajām robežām – skanēja Arvo Perta meditācija “Spogulis spogulī”, Nadži Hakima “Bagatelles par latviešu tautasdziesmas tēmu” gaišās un dzīvīgās variācijas, līdz fināls, kā jau minēts, pienāca ar Johanu Sebastiānu Bahu.
Jāteic, ka tieši Dzenīša opuss dialogā ar Nadži Hakima darbu parādīja ceļu tām iespējām, kas īstenojamas ērģelēm rakstītos jaundarbos un kuras pieteiktu ar iepriekšminēto latviešu komponistu veikumu kontrastējošu estētiku – laikmetīgā mūzikas valodā, nevairoties arī no vitalitātes un trauksmainas enerģijas. Protams, tam nepieciešama piemērota spēles telpa, kas būtu atbilstoša mūsdienīgai un sekulārai mūzikai, jo baznīcā nevar atskaņot visu pēc kārtas – atklāti sakot, jau romantisma laikmeta autoru ērģeļdarbi tajā iekļaujas ar grūtībām, nemaz nerunājot par vēlāko laiku komponistu māksliniecisko redzējumu. Šim nolūkam nepieciešama koncertzāle ar stabuļu ērģelēm – jo latviešu mūzikas kultūrai noteikti vajadzīgi koncerti ērģelēm un orķestrim, ko būtu radījuši Andris Dzenītis un Ruta Paidere, Jānis Petraškevičs un Gundega Šmite, Platons Buravickis un Linda Leimane. Domāju, ka Ivetu Apkalnu šāda varbūtība tikai iepriecinātu.
