Mobilā versija
Brīdinājums +5.1°C
Leonīds, Leonīda
Piektdiena, 20. oktobris, 2017
19. jūlijs, 2017
Drukāt

Jaunākais pašvaldību vadītājs strādā Krimuldā: vēl nav 30 (4)

Foto-Madara BriedeFoto-Madara Briede

Linards Kumskis ir jaunākais no visiem pašvaldību vadītājiem Latvijā – jūlija beigās viņam paliks trīsdesmit gadu. Pēc izglītības viņš ir angļu valodas skolotājs, tomēr Krimuldas novada dome, kuru L. Kumskis sāka vadīt pirms nepilna mēneša, viņam nav sveša – citos amatos tur aizvadīti jau desmit darba gadi. Par jaunības trumpjiem un svaigu skatījumu uz problēmām saruna ar jaunāko mēru Latvijā.

Kāda sajūta ir būt jaunākajam pašvaldības vadītājam Latvijā?

L. Kumskis: Parasti jaunību asociē ar pieredzes trūkumu un enerģiju. Krimuldas novada domē strādāju jau desmito gadu. Sāku kā projektu vadītājs, tad darbojos iepirkumu komisijā, pēcāk iesaistījos politikā, kļuvu par deputātu un domes priekšsēdētāja vietnieku. Jau pirms vairākiem gadiem, kad novadā mainījās vara, man piedāvāja kļūt par priekšsēdētāju, bet tad man šķita, ka pieredzes mazliet pietrūkst, tāpēc to neuzņēmos. Tagad esmu iepazinis darbu domē, tāpēc šobrīd savu pieredzi uzskatu par atbilstošu, lai vadītu pašvaldību. Ne vienmēr pieredzi var mērīt gadu skaitā, reizēm pāris intensīvos darba gados var iegūt daudz vairāk nekā 20 – 30 pasīvos.

Vai nebaida, ka savas jaunības dēļ jūs varētu ciest no respekta trūkuma kolēģu vai novada iedzīvotāju vidū?

Kad sāku strādāt par pasniedzēju universitātē, kur Latvijas skolotājiem mācīju līdervadību un argumentācijas prasmes, tad sākumā visiem bija šoks – “ko tad mums tāds jauns puisis te iemācīs, mēs paši tādus mācām”. Arī Krimuldas novada domē pašā sākumā kolēģi pret mani izturējās kā jau pret jaunuli – mazliet piebremzēja, mazliet pamācīja. Bet jāatzīst, es sajutos šim darbam gatavs, jo pēdējos gados vietējā kopienā – ne kolēģu, ne citu novada iedzīvotāju vidū – vairs nedzirdu sakām: ko tas jaunais puika vispār saprot, ko viņš te iedomājas.

Bet tāds, kas sitīs dūri galdā, šķiet, neesat?

Uzskatu, ka tas, kā strādās cilvēki pašvaldībā, ļoti lielā mērā atkarīgs no domes vadītāja. Es neesmu nācis ar represijām un ar kādu izrēķināties vai izrādīt savu varu. Es vēlos iedibināt tradīciju, ka iniciatīva nāk no pašiem cilvēkiem. Pagaidām redzu, ka vecākajā paaudzē vēl saglabājies padomju laika paradums – ko pateiks no augšas, tā darīsim. Un, ja kaut kas nesanāks, pakritizēsim. Piemēram, man prasa – basketbola grozu likt tajā vai šajā vietā? Lai gan man ir savs viedoklis, saku, ka tas ir sporta komitejas darbs to izlemt. Un es to nesaku tāpēc, ka baidītos no atbildības. Tas ir domāts visiem cilvēkiem, nevis man. Darbinieku kultūra, savstarpējā sadarbība, iekšējo procesu vadība, sekošana līdzi cilvēku vēlmēm un vajadzībām – tas viss veido novada seju.

Vai esat jau sapratis, kā uzrunāt novada iedzīvotājus?

Arī atbalsts no vēlētājiem un uzticības kredīts, ko viņi man devuši, ir ļoti liels, tāpēc es centīšos to attaisnot. Kopējā kultūra Latvijas politikā ir tāda, ka esam pieraduši kritizēt un uzskatīt visus par zagļiem. Ir jānāk jaunai, spējīgai politiķu paaudzei, kam jāmaina šī domāšana pret godīgu un cieņpilnu attieksmi. Katram politiķim ir sava formula, kā viņš runā ar iedzīvotājiem. Tas, ko es esmu pieņēmis par labu un ko arī realizēju, – runāju ar cilvēkiem individuāli vai nelielās grupās. Tad vislabāk iespējams izprast viņu vēlmes un ieceres. Sarunas lielās masās nereti kļūst agresīvas un pieprasošas, tas neveicina dialoga veidošanos.

Bet cilvēki ir ļoti saprotoši. Viņi apzinās, ka nevar visas sporta halles un estrādes sacelt vienā gadā, bet, ja viņiem ir skaidrs mērķis, uz kuru kopā virzāmies, tad sapratne ir – cilvēki piecieš arī to, ka varbūt ceļš patlaban nav savests pietiekamā kārtībā, ja zina, ka tas pēc noteikta laika notiks. Galvenais, lai cilvēkiem nav tās sajūtas, ka nav jēgas zvanīt, nav jēgas prasīt, jo viņi tāpat neko nedarīs, turklāt nevis tāpēc, ka nav naudas vai iespēju, bet tāpēc, ka negrib pacelt savu pēcpusi no krēsla.

Mans sauklis ir, ka ar cilvēkiem ir jārunā ik dienu. Piemēram, vakar manā mobilajā telefonā bija ap 140 ienākošajiem/izejošajiem zvaniem, ar daudziem tikos arī klātienē. Līdz šim domē man bija izpildfunkcija – pašam lietas darīt. Tagad saprotu, ka man daudz vairāk jāsāk deleģēt, lai mehānisms griežas, jo pats vairs izskriet visur nevaru. Jāsāk izvērtēt, kas ir svarīgākais.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. … var būt jau de jure vadītājs, bet, šķiet, ne de facto…

  2. Par puišu …. draudzību!:_

  3. pilnīgi precīzi atspoguļoja situāciju par eksāmenu rezultātiem, žurnaļugas nav izpētījuši nianses un tikai dragā, kauns.

  4. Doma mainit varesesi daudz . Inciems un ledurgas celu solija asvaltet kad pagastus apvienos . Ta laikam solijumus neizpilda. Jo naudu iztereja savam vajadzibam.

Draugiem Facebook Twitter Google+