Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
13. septembris, 2013
Drukāt

Filips Rajevskis: Nevienai partijai nav superpozīcijas, bet nevienu nesteigtos norakstīt

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Filips Rajevskis.

“Latvijas Avīze” turpina sarunas par politisko situāciju gadu pirms Saeimas vēlēšanām. Ar politologu Filipu Rajevski sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.


 

V. Krustiņš: – Kā jūs raksturotu Latvijas pilsoņu iespējas 12. Saeimas vēlēšanās, ja vadāmies pēc šā brīža situācijas? (saruna notika 6. septembrī. – Red.)

– Viens ir partiju reitingi, otrs – partiju iekšējā struktūra. Ja reitingi pastāsta par partijas pagātni un sniedz vērtējumu tās līdzšinējai darbībai, tad struktūra un tās problēmas uzrāda nākotnes potenciālu. Reitingos šobrīd priekšgalā ir “Saskaņas centrs” un “Vienotība”, un šķiet, ka abu partiju pozīcijas ir ļoti stipras, taču, ja paskatās struktūru, rodas daudz jautājumu. Katra partija cīnās ar savām problēmām.

Reformu partija šobrīd aktīvi cenšas risināt reitinga problēmas, atbrīvojoties no personām, kas tai traucē, piemēram, vides un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža. Taču, pat uzlabojot reitingu, priekšā nekas labs nerādās. Reformu partiju varētu salīdzināt ar milzi, kuram ir tikai galva, bet nav ne kāju, ne rumpja – trūkst gan kontakta ar vēlētājiem, gan reģionālo struktūru. Var jau pieķemmēt galvu, lai tā izskatās skaistāk, bet aiziet tāpat nekur nevarēs. Laika līdz vēlēšanām ir maz.

“Vienotība” ir noturējusi labus reitingus, un it kā nav nekādu pazīmju, ka tie tuvākajā laikā kritīsies, taču strukturālās problēmas ir arvien vairāk jūtamas. Partijai ir iekšēji konflikti – notiekošā vārdu apmaiņa nav diskutēšana, bet konfliktēšana. Iezīmējas problēmas ar līderību, jo cik ilgi pietiks ar Valdi Dombrovski, Solvitu Āboltiņu un to, ko sauc par Dombrovska komandu?

Savulaik ar līdera maiņas problēmu sastapās gan “Latvijas ceļš”, gan Tautas partija un nespēja tikt tai pāri. Varbūt “Vienotībai” izdosies nomainīt partijas eliti, nezaudējot varu, bet viegli tas noteikti nebūs.

Skatāmies uz “Saskaņas centru” – reitingi fantastiski augsti, struktūra diezgan jaudīga, taču arī tajā ir nopietnas ilgtermiņa problēmas. “SC” lielā veiksme ir Nils Ušakovs, viņš ir Dieva dots politiķis šai nišai. Taču Ušakovs ir paziņojis, ka viņš nebūs ne saraksta līderis Saeimas vēlēšanās, ne premjera kandidāts. Tad rodas jautājums – kas šai partijai ir bez Ušakova? Vēl viena problēma – “SC” attiecības ar varu. No vienas puses, it kā to gribas, bet vienlaikus tiek sperti dažādi soļi, lai sevi no tās attālinātu. Ja Eiroparlamentā partiju pārstāv Rubiks, ja Saeimā tiek ievēlēts deputāts Krav­covs, kurš nemāk latviešu valodu, ja katru otro nedēļu seko ziņa par kādu Kabanova izdarību, tad tas nu nekādi neapliecina gatavību tiešām nokļūt koalīcijā.

Partijai jāmainās! Tagad it kā parādās signāli, ka to varētu darīt, bet tas noved pie strukturālajām problēmām – kā “SC” pārbūvēsies, ar ko tiks aizstāta Rubika Sociālistiskā partija, kā saskaņieši atbrīvosies no saviem radikāļiem, vienlaikus nezaudējot būtisku krievu vēlētāju atbalstu.

Tāpēc arī “SC” tuvākajā laikā gaida nopietni pārkārtojumi ar starpfinišu Eiroparlamenta vēlēšanās un finišu Saeimas vēlēšanās.

Zaļo un zemnieku savienība – labs reitings, laba struktūra ar plašu atbalstu novados, šķietami ērta pozīcija Saeimā. Taču tik ilga atrašanās opozīcijā vājina līderus. Varētu salīdzināt ar karavadoni – slikts karavadonis, kurš nekaro, viņš kļūst par teorētiķi. ZZS šāda mierīga dzīve var atspēlēties, jo vēlētāji viņus politiskajā kaujas laukā vienkārši nepamanīs.

Nacionālā apvienība, protams, ir izgājusi nopietnu ceļu iekšējā pārbūvē. Agrāk varēja runāt par diviem konkurējošiem spēkiem, kas mēģināja veidot kaut ko kopīgu, bet tagad pamatā tomēr ir “vislatvieši”, kas nosaka toni partijā. Vienlaikus viņi ļoti ierobežo savu politiku un neļauj atbalstītāju lokam paplašināties.

Nacionāli orientētai politikai ir dabiskās robežas. Jautājums – vai viņi grib palielināt savu ietekmi, modernizēties un noturēties koalīcijā arī pēc nākamajām vēlēšanām? Vai arī viņiem pietiek ar 10–15 procentiem bez garantijas turpmāk būt pie varas. Arī nacionālisms mainās, ja gribi, lai vēlētāji tevi atbalsta, ir jāmainās līdzi.

Tā ka nevienai partijai nav superpozīcijas, bet es nevienu no tām nesteigtos norakstīt.

– Jūs raksturojāt partiju iespējas. Bet kādas ir vēlētāju iespējas? Vai tās ir paplašinājušās, samazinājušās vai palikušas tādas pašas?

– Vēlētājiem būs grūtāk, jo piedāvājums saruks. Varbūt būs vairāk partiju, bet ne politisko ideju. Šobrīd visi mēģina koncentrēties ap drošām lietām. NA un “Vienotība” koncentrējas ap nacionālo ideju. “SC”, Reformu partija, biedrība “Latvijas attīstībai” mēģina apspēlēt centriskuma ideju – kaut ko nedaudz pamainīt nodokļos, nedaudz izmainīt Satversmi un tamlīdzīgi. ZZS ir kaut kur starp šiem diviem virzieniem – nacionālo un centrisko. Tāda izvēle tiek piedāvāta vēlētājiem.

– Jūs jau raksturojāt “Saskaņas centra” politisko situāciju – tās reitingi ir lielākie, izredzes labas. Kā jūs domājat, vai pēc vēlēšanām “SC” tiks paņemts valdībā un ar kādiem noteikumiem? Šķiet, ka valdošā elite par divām trešdaļām būtu gatava to darīt, tikai nedaudz baidās…

– Man vienmēr ļoti griež ausīs šis diskurss – vai “ņemt” “SC” valdībā? Jebkura koalīcijas un valdības veidošana ir cīņa par varu. Vai esat redzējuši kādu politisko sistēmu, kur varu atnes un pasniedz uz šķīvīša ar zelta maliņu? Nē, tā ir jāizcīna…

– Runa nav par varas atdošanu, bet par dalīšanos ar to! Ja nedalīsies, tad varbūt var palikt pavisam bez tās?

– Tas jau ir cits stāsts – politiskā spēle, tālredzīgi manevri un tā tālāk.

Tā ir ilgtermiņa politika. Bet tad paskatīsimies, kas noticis ar tiem politiskajiem spēkiem, kas sadarbojās vai mēģināja sadarboties ar “SC”. Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija bija Rīgas domē vienā koalīcijā ar “SC” priekšteci “PCTVL”. Kur tagad ir sociāldemokrāti? Reformu partija aicināja ņemt “SC” koalīcijā, piesauca tankus. Kas notika?

Katastrofāls reitinga kritums. Jebkurai politiskajai partijai, kas izvēlas stāties attiecībās ar “SC”, ir jāizprot, kā to novērtēs vēlētājs. Atcerēsimies, visu laiku bija runa par to, vai “SC” atzīs okupāciju, tas bija vienīgais priekšnoteikums. Tad it kā sekoja kaut kādas frāzes, ka “SC” to it kā atzīst, bet par ko tas beigās pārvērtās? Par krievu valodas referendumu!

– Varētu iebilst, ka referendumu organizēja Lindermans.

– Lindermans nu gan nebija galvenais. Viņš bija rosinātājs, bet tajā brīdī tas vēl bija diezgan nīkulīgs pasākums. Bez “SC” atbalsta šis pasākums būtu lemts neveiksmei… Katrā ziņā partijām, kas pārstāv latviešu vēlētājus, jebkurš solis pretī “SC” ir risks. Tas var arī attaisnoties, kā to pierādīja Rīgas vēlēšanas, kur latviešu vēlētājam “SC” Nila Ušakova personā izrādījās pieņemams.

Bet man šķiet, ka partijas īsti nezina, ko domā vēlētājs. Vēl šķiet savādi, ka partijas gandrīz vai kaujas par latviešu balsīm, bet uz krievu vēlētājiem, runājot “zoles” terminiem – “atmetas”. “SC” ļoti ērti jūtas šajā vidē un izmanto iespēju ik pa brīdim mēģināt “pamakšķerēt” arī latviešu balsis – piedāvā kādu sociāldemokrātisku ideju, tautas vēlētu prezidentu un tamlīdzīgi.

Tā sauktās latviskās partijas pretējas darbības neveic.

M. Antonevičs: – Vai tad Zatlera partija nenāca ar saukli – “visi ir mūsējie”?

– Nedomāju, ka krievu vēlētāji to uztvēra un noticēja šiem pirms vēlēšanām steigā tapušajiem saukļiem. Zinu, ka savulaik līdz krievu vēlētājiem ar saviem ekonomiskajiem piedāvājumiem bija izdevies “aizklauvēties” Aināram Šleseram. Tas vēl nebija atbalsts, taču vismaz ieklausīšanās, interese. Var teikt, ka šajā vidē kotējas arī Ingūna Sudraba. Bet Zatlers… Nē, nekad! Varbūt viņam pašam bija radies tāds aplams priekšstats, ka viņš šajā elektorāta daļā ir guvis atzinību ar Saeimas atlaišanu, taču tas tā nebija.

– Bet ko tad īsti vēlas krievu vēlētāji?

– Patiesībā pamatvēlmes varētu būt ļoti tuvas latviešu vēlētājiem un tās koncentrējas ap “vēderu” – normāla ekonomiskā politika, normāli dzīves ap­stākļi, labklājība. Kad šīs vajadzības ir apmierinātas, tad seko nākamais līmenis – nacionālie jautājumi. Bet līdz tam vēl jātiek. “SC” ar savu piemēru Rīgā šo “vēderdaļu” apmierina labāk nekā latviešu partijas valdībā.

– Bet tad jau Repše ir izvēlējies pareizo tematu – ekonomiskā attīstība.

– Es biju uz sanāksmi, kur Repšes biedrība piedāvāja savu redzējumu. Ļoti šaubos, ka ar to var piesaistīt krievu vai latviešu vēlētājus. Plašākam lokam tas nav aktuāli.

V. Krustiņš: – Balsos tauta, ne uzņēmēji! Bet par “Vienotības” izredzēm jūs izteicāties diezgan labcerīgi, lai gan izskatās, ka arī tur dažiem tiek gatavota “mīkstā nosēšanās” Briselē.

– Es izteicos, ka viņiem ir iespējas saglabāt varu, tomēr no partijām, kurām ir labas izredzes, līderi parasti nebēg.

– Vai tad var teikt, ka bēg?

– Ja mēs ņemam vērā, ka politika ir vara un visietekmīgākā persona valstī, kas šo varu realizē, ir premjers, tad neviens ierēdņa amats Briselē, pat ar labu algu, nevarētu būt vilinošāks. Ja politiķis tomēr izšķiras par labu šim Eiropas ierēdņa amatam, tad tā ir bēgšana, es to citādi nevaru traktēt.

– Rodas jautājums – kas pēc novembra kongresa vadīs “Vienotību”? Varbūt ir vērts saukt atpakaļ tos, kas šobrīd ir Briselē, – Sandru Kalnieti, Inesi Vaideri, Kārli Šadurski? Viņi ir ieguvuši pieredzi, lai brauc atpakaļ un izmanto to Latvijā.

– Vēlētājiem pavasarī būs iespēja viņus atsaukt. Nopietni runājot, tā, protams, ir partijas iekšējā stratēģija – kādus kandidātus izvirzīt Eiroparlamenta vēlēšanās, kādus paprasīt palikt Latvijā.

– Tas nebūtu pazemojoši?

– Kāpēc pazemojoši? Tā viņi būtu tuvāk vēlētājam, kurš nedzīvo Briselē, bet Latvijā.

M. Antonevičs: – Runājot no politisko tehnoloģiju viedokļa, ja partija jūt, ka ir kāds biedrs, kas “gremdē” tās reitingu, kā ir labāk – pašai atbrīvoties no šā biedra vai tomēr aizstāvēt un saudzēt līdz pēdējam, parādot, ka “mēs savējos nenododam”. Piemēram, šobrīd Nacionālajai apvienībai nākas atvairīt daudzus uzbrukumus savai kultūras ministrei Žanetai Jaunzemei-Grendei, bet vai ieguldītā enerģija atmaksāsies?

– Ja skatās ārvalstu piemērus, tad biežāk no šāda politiķa, kas traucē partijas tēlam, atbrīvojas. Nekāda sargāšana nelīdzēs. Tad beigsies ar to, ka nevis viens partijas politiķis paliks bez darba, bet pēc vēlēšanām daudzi paliks bez darba. Problēma ir tā, ka Latvijā nav izveidojusies sistēma, kas ar šiem cilvēkiem notiek tālāk. Viņus nevar vienkārši izdzīt uz ielas, un viņi to nav pelnījuši. ASV šādi politiķi tiek pārbīdīti uz partiju “domnīcām”, iecelti par vēstniekiem un tamlīdzīgi. Protams, ir jāatšķir, kad politiķis pats zaudējis sabiedrības uzticību un kad tas vienkārši ir organizēts uzbrukums, lai viņu dabūtu prom no amata.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+