Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
3. augusts, 2012
Drukāt

Franču pētījumi par Latviju pārsteidz pat Sorbonnu


Foto - Ina StrazdiņaFoto - Ina Strazdiņa

“Sestdienās mēs vienmēr strādājam,” laipni smaidot, saka Sūzena Puršē, kad brīvdienu pusdienlaikā esmu pārkāpusi viņas dzīvokļa slieksni Parīzē. Gaišā un skaistā mitekļa viens no būtiskākajiem elementiem ir grāmatas, kam Sūzenas un viņas vīra Īva Plasero dzīvē ir milzīga loma.

 

Arī šodien Īva nav mājās. Viņš ir bibliotēkā, lasa un strādā. Sūzena zvana viņam, aicinot pēc stundas atnākt uz kafiju.

Sūzenas Puršē un Īva Plasero vārds daudziem Latvijā nav svešs, īpaši tiem, kas sekojuši līdzi abu neparasto cilvēku zinātniskajām gaitām. Vairākus desmitus savas dzīves gadu abi iedzimtie franči no Parīzes sirds veltījuši pētījumiem par Latviju, sabiedrību un kultūru, atzīstot, ka neatgriezeniski iemīlējuši mazo valsti Baltijas jūras krastā. Katru gadu Sūzena un Īvs cenšas paviesoties šajā pusē, satikt cilvēkus, runāt, uzzināt, kā Latvijai sokas.

Taču dienā, kad viesojos viņu mājās, man priekšā uz galda guļ pamatīgs, vairāku simtu lappušu biezs Sūzenas uzrakstīts zinātniskais darbs – “Mākslas un mākslinieku loma nacionālās identitātes veidošanā. Latvijas piemērs, 1905. – 1940. gads”.

 

Pirmskara ceļveži

“Ar to sāku nodarboties pēc tam, kad aizgāju pensijā. Iepriekš veicu medicīnas pētījumus Nacionālās veselības institūtam. Taču man vienmēr bija vēlēšanās studēt vēsturi, un tā es devos uz Sorbonnu,” stāsta Sūzena, piebilstot, ka viņai laimējies ar pasniedzēju, kas sapratusi studentes neparastās intereses un iedrošinājusi pievērsties Baltijas reģionam, ko tik daudzi nemaz nepētot.

 

Interese par Baltijas valstīm un Austrumeiropu francūzietei dzimusi jau sen, vēl studiju gados, bet ar divkāršu spēku uzplaukusi, kad dzīve viņu savedusi kopā ar nākamo dzīvesbiedru Īvu Plasero, kurš tāpat kā viņa ar milzīgu entuziasmu pētījis Baltijas tautu dzīvi, likteņus un vēsturi.

 

Sūzena un Īvs Baltiju apmeklējuši vēl tumšajos padomju laikos, kad ceļojumam drošības labad ņēmuši līdzi nevis kartes, bet izkopētas pirmskara laika ceļrāžu lapas, lai uz robežas neradītu aizdomas un neatņemtu. Dzīvojuši ārzemju tūristiem atļautās viesnīcās un rēķinājušies ar trešo ausu pāri jeb režīma piestellētu spiegu visos gājienos pa Rīgu. Par to, ka abi jau tad bijuši tā sauktajā melnajā sarakstā, Sūzenai nav bijis šaubu, īpaši tādēļ, ka, aktīvi darbojoties starptautiskajā cilvēktiesību organizācijā “Amnesty International”, viņai bijuši personiski kontakti ar politieslodzītajiem. Turklāt abi ar Īvu vēl astoņdesmitajos gados Francijas presē publicējuši analītiskus rakstus, lai signalizētu par virzienu, kādā varētu doties Baltijas valstis.

 

Latvija – visnoslēpumainākā

“Sāku ar muzejiem, jo tur tūlīt radās kontakts ar cilvēkiem. Mazpamazām sapratu, ka Latvija ir īpašs gadījums, no visām trim Baltijas valstīm visnoslēpumainākā un man nezināmākā. Tolaik man nebija ne latviešu draugu, ne paziņu, izņemot tos dažus, kas dzīvoja Francijā, tāpēc spert soli uz priekšu bija daudz grūtāk. Taču tāpat kā Īvs es biju ļoti ieinteresēta stāstā par latviešu identitāti,” atzīst Sūzena.

Muzeju apmeklējumi atklājuši jaunus un dziļākus slāņus.

 

“Pamazām sāku saprast, kas veido šo identitāti, sākot no etnogrāfijas, kas pakāpeniski veda pretī mākslai. Mitoloģija un etnogrāfiskie motīvi latviešu kultūrā ir ļoti skaidri, tas bija sākums manien pētījumiem. Centos atklāt šīs kultūras pagātnes senākos aspektus, kas kalpojuši sabiedrības veidošanai,” tā Sūzena.

 

Kultūra, kā secina pētniece, ir bijusi latviešu nācijas veidošanās pamatā. “Mēs to ļoti labi varam redzēt. Sākums ir aktīvs un tad, kad nācija ir izveidota, Latvijas gadījumā pēc 1920. gada, uzplaukst māksla, un pēc laika, kad valdīšana Latvijā kļūst autoritatīva, māksla kļūst par ieroci varas rokās.”

 

Latviešu 
strēlnieku simbols

Sūzena slavē Latvijas informācijas krātuves un īpaši Misiņa bibliotēku, kur darbinieki daudz palīdzējuši un viņai bijušas iespējas studēt laikrakstus. Galvenais pētījumu avots bijusi glezniecība, arhitektūra, tēlniecība un lietišķā māksla, tostarp valsts un armijas militārie simboli.

 

“Daba un zemnieki ir ļoti svarīgs elements Latvijas kultūrā. Elite bija ļoti vāciskota, jaunā buržuāzija – krieviskota, īpaši lielajās pilsētās. Pirms Pirmā pasaules kara Latvijas identitāte bija laukos. Kara laikā identitāte fokusējās uz cīņu. Taču, ja jūs gribētu atrast cilvēkus, kuri iemieso latviešu identitāti, tad tie būtu latviešu strēlnieki.

 

Glezniecībā, tēlniecībā un ļoti daudzos citos mākslas veidos redzams strēlnieku elements, kad no lauku Latvijas valsts transformējas Latvijā, kas cīnās. Starp 1920. un 1934. gadu Latvija cenšas kļūt par vienu no Rietumeiropas valstīm, un tad identitāte ir stipra, bet ne īpaši oriģināla. Tomēr pēc 1934. gada Latvijas valdība un Kārlis Ulmanis atkal mudina parādīt, ka latviešu identitāte ir laukos,” Sūzena ieskicē dažus sava darba nozīmīgākos secinājumus.

“Aizvadītā gada februārī aizstāvēju savas tēzes Sorbonnā, un tās tika ļoti atzinīgi novērtētas. Eksperti sacīja, ka darbs, ko esmu paveikusi, ir visai neparasts tāpēc, ka tas nav saistīts ar mākslu, socioloģiju, bet ar kultūras māk-slu, turklāt nebūt ne tik daudzas valstis ir pētītas no šāda skatpunkta, un arī izmantotā metode tika atzīta par starptautiski izmantojamu.”

 

Padomju sekas

Sūzena nesteidzas ar apgalvojumiem par to, vai vēstures un laiku griežos okupācijas varām no malas izdevies kaut ko latviešu identitātē neatgriezeniski mainīt. Viņa brītiņu domā un tad secina, ka padomju laiki latviešu identitāti nav spējuši mainīt, jo tā cieši sakņojas dainās, etnogrāfijā.

 

“Latviešiem joprojām ir ļoti spēcīga pieķeršanās Dziesmu svētkiem, grāmatplauktos ir sējumi, kas veltīti etnogrāfijai un dainām, un kaut vai tas, ka “Latvju raksti” ir pārpublicēti un atkal pārdoti, ir vēl viens spēcīgs indikators sabiedrības gribai atgriezties pie latviešu identitātes.

 

Sūzena tomēr atzīst, ka par vairākām lietām būtu nepieciešami papildu pētījumi, piemēram, vai latvieši pēdējos gados nav radikalizējušies ar tendenci noliegt un izslēgt citas kultūras, un vai nabadzīgākie Latvijas iedzīvotāji ir spēcīgāk sovjetizējušies. “Latviešu identitāti ir grūti identificēt. Jo tu vairāk gribi to notvert, jo veiklāk tā pazūd un no tevis izvairās,” viņa secina.

 

No latviešu puses jābūt pretimnākšanai

Savā garajā un interesantajā mūžā Sūzena un Īvs publicējuši vairākas grāmatas, brošūras un rakstu sērijas par Baltijas valstīm. Seko līdzi politiskajām un sociālajām norisēm Latvijā, katru gadu cenšas atbraukt un blakus lielajai mīlestībai pret Baltiju neslēpj arī bažas un kritiku, piemēram, par to, kā veidojusies saziņa latviešiem ar krieviem pēdējā valodas referenduma laikā. “Nevienu brīdi neesmu domājusi, ka Latvijā vajadzētu būt divām valodām, tomēr patlaban, kad tas vēlreiz ir apstiprināts, no latviešu puses ir jābūt lielākai pretimnākšanai. Kad dzīvoju Rīgā, pa dienu strādāju bibliotēkās, bet vakaros gāju uz operu. Reiz pirms izrādes runāju ar divām krievietēm, kuras teica, ka nekādā gadījumā negribētu atgriezties Krievijā, un tā domā daudzi krievi. Iespējams, ka krieviem no Baltijas valstīm veidojas jauna, šeit kaldināta identitāte.”

***

Kad pēc stundas mājās atgriezies Īvs, vēl brīdi dzirkstī laipnas un siltas sarunas par Latviju. Tad meklējam vietu dzīvoklī, kur nofotografēties. Sūzena ļoti grib darba kabinetā kopā ar Īvu, grāmatām un sarkanbaltsarkano Latvijas karogu fonā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+