Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
5. oktobris, 2016
Drukāt

Neparedzēti pārsteigumi Portugāles apceļojumam piešķir sevišķu garšu (2)

Ar laivām, kuras portugāļi sauc par rabelo, Portugālē savulaik pārvadāja portvīna mucas. Foto - Ilze PētersoneAr laivām, kuras portugāļi sauc par rabelo, Portugālē savulaik pārvadāja portvīna mucas. Foto - Ilze Pētersone

Ar naktsmītnēm tāpat kā maltīšu vietām ceļojumos mēdz gadīties visādi – noskati ko jauku un piemīlīgu, kas īstenībā var atšķirties no iedomātā. Portugāles Doru upes vīna dārzu ielejā izvēlētā muižiņa no pirmā acu skata atbilda aprakstam, tiesa, ar nelielām iebildēm, taču par tās īpašo vērtību izrādījās ne jau dzidrais baseins, ērtās gultas vai bagātīgais brokastu galds, bet gan mājasmāte donna Marija un viņas dzīvesstāsts.

Ceļinieku var iepiecināt arī pati necilākā ēstuve okeāna krastā, ja tā ceļ galdā tik gardas uz oglēm ceptas sardīnes, kādas nedabūt pat smalkākajā Portu restorānā. Mazie prieciņi, negaidītie pārsteigumi, kurus pat tūristu ceļvežiem nav pa spēkam paredzēt, ceļojumam piešķir sevišķu garšu, kas prātā parasti paliek daudz ilgāk un košāk par obligātās apskates programmas punktiem.

 

Par mammu un viesnīcnieci kļūst 50 gadu vecumā

Marijas Manuelas Kirnes senču īpašumu netālu no Lamegu ar 160 hektāru plašajiem vīnogulāju laukiem īsi pirms tā saucamās neļķu revolūcijas 1974. gadā, kad pie varas nākušie kreisie spēki veica īpašumu nacionalizāciju, viņas vecāki pārdeva un paši pārcēlās uz daudz pieticīgāku dzīvi turpat netālu nelielā namiņā.

Marija bija vienīgā atvase portugāļu aristokrātu ģimenē, kuras pirmsākumi rodami jau 8. gadsimtā. Kā viens no retajiem dzimtas dārgumiem muižiņā goda vietā apskatāms viņas tēva vecvectēva portrets, kurš bija cīnījies karā ar Napoleonu un kādā kaujā pat guvis uzvaru, par ko ticis apbalvots. Laiku, kad Portugāles revolucionāri nolēma valstī celt sociālismu, Marija atceras ar šausmām. Jaunā vara nekavējās turīgus ļaudis spundēt cietumā, tāpēc daudzi viņas radi drošības dēļ aizceļoja uz Brazīliju. Marija no princesītes kļuva par parastu meiteni, izstudēja skolotājas amatu, apprecējās ar vienu no brālēniem un apmetās uz dzīvi Lisabonā.

Taču nebija viņai lemts ierindas pedagoga liktenis. Kļuva par uzņēmēju, vienu pēc otra atvēra aksesuāru un citu modes preču veikaliņus, labi pelnīja, bet līdzās tam vairāk nekā 20 gadus cīnījās, lai kļūtu par mammu. Modernā medicīna palīdzēja – pēc 17. in vitro apaugļošanas viņa nepilnu 50 gadu vecumā dzemdēja dvīņus. Puiku veselība prasīja īpašus apstākļus, tāpēc ģimene atpirka dzimtas īpašumu pie Lamegu, atjaunoja muižiņu un pielāgoja to tūrisma biznesam. Casa dos Viscondes da Varzea ir iecienīta naktsmītņu un kāzu svinību vieta. Te viesojas arī slaveni un populāri ļaudis, palepojas saimniece un parāda tālrunī fotogrāfiju ar futbolistu Krištianu Ronaldu, bet kādā attēlā uz viesistabas bufetes viesu vidū redzams bijušais Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barozu.

Vai nav iedvesmojošs stāsts? Uz atvadām Marija mums saka – ziniet, tagad jums Portugālē ir draugi! Viņai piemīt tā retā spēja radīt sajūtu, ka esi šī nama īpašais viesis.

 

Sardīnes un Jāņi portugāļu gaumē

Kad kādu laiku esam pacietīgi gaidījuši nokopjam tukšo galdiņu kādā ēstuvē, kas sola uz grila ceptas sardīnes un doradas, pacietības mērs ir pilns. Projām iet negribas, jo pastaiga gar okeāna krastu ēstgribu uzskrūvējusi līdz galējai atzīmei, tāpēc uzrunājam šiverīgu kungu koši zaļā kreklā, vai var ko līdzēt. Viņš gan atgaiņājas, ka neesot īstais, kam vaicāt, taču pēc brīža ar plašu vēzienu savāc papīra galdauta stūrus, daži trauki gan aizlido pa gaisu, un lepni nosauc, ka galdiņš ir mūsu rīcībā.

Vēl tikai nedaudz pacietības pusstundas garumā, un apteksne nedaudz grīļīgā gaitā, kas varētu liecināt arī par paaugstinātu alkohola saturu asinīs, atnes pašas gardākās sardīnes un doradas visā ceļojuma laikā. Nāk prātā iepriekš lasītais, ka sardīnes, kas tur dzīvojas Atlantijas okeāna ūdeņos, ceptas uz oglēm, ir portugāļu Jāņu jeb Svētā Jāņa svinību iecienītākais ēdiens. Valsts ziemeļos un jo īpaši Portu šie svētki, kas notiek 23. un 24. jūnijā, esot paši krāšņākie Portugālē. Svinētājiem tradīcija prasa savstarpēji apmainīties ar laimes un veselības vēlējumiem, vienlaikus apsveikumam viens otram zvetē pa galvu ar ziedošiem ķiploku lakstiem, kurus mūsdienās aizstāj arī ar pīkstošiem plastmasas āmuriņiem. Kad pusnaktī sagaidīts salūts pie Doru upes Ribeiras rajonā, daudzi svinības turpina netālajā okeāna krastā ap ugunskuriem un lec tiem pāri gluži kā latvieši savos Jāņos.

Portugāļi ir sirsnīgi un atsaucīgi ļaudis – ja ko pavaicāsi, gatavi palīdzēt, pat ja nesaprot no tevis teiktā ne vārda. Kamēr mazpilsētiņas laukumā uzrunāts vīrs gatavs vai tūlīt lēkt auto, lai aizvestu līdz restorānam, kas atvērts siestas laikā, neliela bāra saimniece apžēlojas par ceļotājiem un ceļ galdā maltīti, upurējot savu pusdienas pārtraukumu. Svētnīcā, kas tiek uzskatīta par Portugāles senāko baznīcu, netālu no svētceļnieku pilsētas Lamegu, kundze, kura zina tikai portugāļu valodu, tik ļoti vēlas pastāstīt par nama vēsturi, ka ar žestiem, mīmiku, vārdnīcu un ko tik vēl ne, “saruna” rit gandrīz stundu.

 

Svētais Gonzalu, sekss un futbols

Ziemeļu Portugāles skaistās Amarantes pilsētas iedzīvotāji svēto kārtā iecēluši Gonzalu, 13. gadsimtā populāro kristieti, kas gādājis par saprecināšanu un auglību. Jūnija sākumā šiem pasākumiem pat veltīti svētki, kas sākas ar lūgšanu pēc laulību partnera, seko dejas, muzicēšana un falla formas kūkas baudīšana. Ja rituāli nav līdzējuši, pēc mīlestības kārojošie ļaudis dodas pie Gonzalu skulpūras – tā novietota uz viņa kapa baznīcā. No tūkstošiem ceļotāju pieskārieniem cerībā uz izdošanos jūtu dzīvē Gonzalu atveids kļuvis pamatīgi apskādēts. Tuvējā muzejā var aplūkot, ka auglības kulta rituāliem svētais tēvs ņēmis palīgā velnu pāri, sauktus par diabo un diaba. Oriģināli gājuši bojā pussalas karā, bet vēlākie aizvietotāji saniknojuši daudz konservatīvāko kristieti – Bragas bīskapu, tāpēc amarantiešiem, glābjot velniņus no sadedzināšanas, nācās upurēt diaba vīrietību.

Ja neesat buļļu cīņu cienītājs, skatieties Portugālē futbolu – emociju ne mazāk un beigās visi paliek dzīvi. Turklāt biļetes uz abiem pasākumiem ir diezgan līdzīgās cenās. Portugāļu triumfs Eiropas čempionātā pamudināja apmeklēt UEFA Čempionu līgas spēli starp Portu un Kopenhāgenas futbola klubiem, kas notika ērtajā un plašajā Dragao stadionā Portu. Vietējā kluba atbalstītāju rituālās darbības gluži kā no dziesmu svētku kanceles vadīja diriģents – mājinieku veiksmes brīži izpelnījās dziedājumus un jūsmīgus saukļus. Kad dāņi 57. minūtē rezultātu izlīdzināja, sākās īstā karšana, vaidi un vaimanas pie katras iespējamas vārtu situācijas, un tā līdz pat spēles beigām ar rezultātu 1:1. Nemaz nezināju, ka kājas bumba var būt tik aizraujoša.

 

UZZIŅA

Dažu apmeklējumu biļešu cenas:

izbrauciens ar laivu pa Doru upi no Piņau līdz Tuai un atpakaļ sešām personām – 20 eiro;

Mateuša mājas dārzs – 8 eiro;

Portu grāmatnīcas “Livraria Lello”, kas atzīta par trešo skaistāko pasaulē, ieejas maksa – 3 eiro;

Amarantes muzeja apmeklējums – 1 eiro;

futbola biļetes cena Dragao stadionā – 40 eiro.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Vienmēr paticis tāds salīdzinājums kā šeit: būdā ceptas ”sardīnes, kādas nedabūt pat smalkākajā Portu restorānā”. Un to raksta kapeiku mīlētājs, kas arī pussmalkam restorānam iet ar līkumu. Kā tad cilvēks lai to zina? Manam zaporožecam piemīt tā braukšanas burvība, kādu nedabūt, pat braucot ar modernāko Ferrari (ar kuru man neviens nekad nedos pabraukāties). Starp citu, izslavēta ekonomiskā gala zivju ēstuve Porto ir vecajā tirgū, pagalmiņā. Būtu kaut ar to salīdzinājusi.

    • Bija 3x jāpārlasa, lai saprastu šo komentāru… Dīvains viedoklis. Vai ir jābūt karalim, lai varētu lietot izteicienu “aizgāju uz vietu, kur pat karalis kājām iet”?! 😀

Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+