Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
20. decembris, 2013
Drukāt

Gaismas Vilks gaismu vilka. Saruna ar Nacionālās bibliotēkas direktoru (7)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Gada vistumšākajā laikā gribas domāt un runāt par gaismu. Tādēļ uz sarunu esmu aicinājusi ilvēku, kas kopš 1989. gada ir dedzīgi sekmējis Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta “Gaismas pils” attīstību, Gaismas tīkla un Nacionālās digitālās bibliotēkas “Letonica”
izveidi. Kad kolēģi jautā, ar ko man šorīt jātiekas, saku – ar gaismas Vilku. Un pat nebrīnos, ka visi nekļūdīgi saprot – mans sarunas biedrs būs Andris Vilks.

– Nākamgad tiks atklāta Gaismas pils. Kādas ir izjūtas? 


– Vēl ir tik daudz darāmā, ka par izjūtām nav īsti bijis laika domāt. Nudien nezinu, kā jutīšos, kad būs pārgriezta lente. Reizēm ir bailes no tukšuma, kas var iestāties. Jūs jau arī zināt, kā ir, kad filma pabeigta. Šķiet, būtu jāpriecājas un jāsvin, bet īstenībā ir tāda dīvaina sajūta. Tur kaut kāds nesaprotams mehānisms darbojas. Jā, ir gandarījums, tomēr prāts uz milzīgu prieku un svinēšanu diezin vai nesas. Man jau visu laiku ļipa trīc, kā tas būs, kā viss darbosies, vai tiešām viss būs labi. Un tad vēl jautājums: kad mums vai vismaz man vajadzētu justies tā, ka viss patiešām ir pabeigts? Noteikti ne tajā brīdī, kad pārgriezīs lenti, un pat ne tad, kad visa bibliotēka būs pārcelta, bet gan tad, kad jau viss reāli ripos. Taču līdz tam vēl milzīgi daudz ko darīt.

– Esmu sapratusi – gandarījuma brīdis pēc padarīta darba ir īss, prieks un īstais gandarījums ir pašā procesā. Tomēr darbs pie filmas vai grāmatas, vismaz man, nekad nav aizņēmis vairāk par 20 gadiem. 


– Tur jau tā lieta. Tādi projekti kā nacionālās bibliotēkas ātri notiek tikai tajās valstīs, kur lēmumu pieņem viens cilvēks. Baltkrievijā, Uzbekijā, tur prezidents pateica: vajag! – daži gadi, un ir tā bibliotēka. Taču mūsu reģionā nevienai bibliotēkai nekas tā vienkārši nav iedots. Dāņi, zviedri, briti, franči – visi, kas cēluši, zina: tas ir maratons, tā nav īsā distance. Ir bijuši tādi, kas domājuši – atnākšu, ieraudzīšu un uzvarēšu. Viņi visi ir nogājuši no distances. Te pacietību vajag.

– Gaismas pils jau nav tikai būve Daugavas kreisajā krastā, tas ir process, kas notiek valstī un katrā no mums. Ar jūsu pūlēm mazās lauku bibliotēkas ir kļuvušas par īstiem kultūras dzīves centriem. Kā dzima Gaismas tīkla ideja?


– Kā jau tas bieži notiek, ideja radās pēc kaskādes principa. Pirmais impulsu deva Brunis Rubess. Vēlāk soli pa solim to nostiprināja sarunas ar Karinu Pētersoni ar Helēnu Demakovu. Viņas kā ministres atbalstīja šo lietu, un mums izdevās Nacionālās bibliotēkas ēkas projektā iekļaut arī publisko bibliotēku vienotās informācijas sistēmas izveidi.

– Un Trešais tēva dēls?


– Tas bija jau nākamais solis. Gaismas tīklu Nacionālās bibliotēkas projekta ietvarā atbalstīja Latvijas valsts. Tas kļuva par pamatu, uz kā Bila Geitsa fonds uzcēla Trešā tēva dēla projektu. Valsts bija piešķīrusi 12 miljonus latu darbinieku apmācībām un tam, lai katrā bibliotēkā būtu internets un vismaz viens dators, un, kad bibliotēkas jau bija saslēgtas vienotā tīklā, kad tām visām jau bija iedots minimums, ar lielu papildu pienesumu nāca Geitsa fonds, kas specifiski definēja, ka sniegs atbalstu tieši publiskajām bibliotēkām, nevis skolām vai universitātēm. Tagad Latvijā ir ļoti lieli interneta ātrumi, mēs lepojamies, ka ātruma ziņā esam 4. vietā pasaulē. Tas ir arī bibliotēku tīkla nopelns. Svarīgi ir arī tas, ka elektroniskās sa-ziņas apritē tika iesaistīti gados vecāki cilvēki. Latvijā interneta lietotāju se-nioru skaits pēdējos gados ir 
audzis straujāk nekā citur Eiropā. Piemēram, internetu ir apguvuši ļaudis, kam bērni un mazbērni dzīvo ārzemēs, jo tā var skaipot, regulāri sarak-stīties, uzturēt kontaktus. Tas daudzus ir motivējis. Turklāt ne tikai pilsētnieki, bet arī lauku cilvēki ir iekļāvušies modernajā elektroniskajā vidē. Patiesībā Geitsa fonda mērķis jau nav pašas bibliotēkas, bet gan sabiedrība, cilvēki. Tagad pensionāri elektroniski var veikt banku norēķinus. Ļaudis apgūst iespējas, ko dod elektroniskā saziņa.

– Tas ļauj vecākiem cilvēkiem palikt sociāli aktīviem, iesaistīties dažādu procesu apspriešanā un veidošanā. 


– Noteikti. Taču ir vēl kāds aspekts, par ko es pats neesmu izbrīnīts, bet daudzi brīnās ļoti. Man savulaik bija laime līdzīgu Geitsa projektu vērot Čīlē, un tur gan manī radīja izbrīnu tas, ka šā projekta iespaidā bibliotēkās krietni pieaudzis lasīto grāmatu skaits. Sākumā šķita: kā tā? Bibliotēkā ir internets, bet viņi saka: par 70 procentiem pieaugusi grāmatu lasīšana. Taču tagad es saprotu – ir izveidojusies vide, kurā paveras dažādas iespējas, kas saistītas ne tikai ar internetu. Cilvēks ierauga, ka te ir ne tikai pieeja internetam, tepat līdzās atrodamas arī grāmatas, periodika. Turklāt Latvijā notika tā, ka bibliotēkas ieguva labākas telpas. Kad braukājām un tikāmies ar pašvaldību vadītājiem, no mūsu puses tas nebija strikts nosacījums, bet spēcīgi izteikta vēlme gan. Gods kam gods, katra pašvaldība to uztvēra nopietni. Telpas izremontēja, paplašināja vai pārcēla uz citu ēku, kas labākā stāvoklī vai ērtākā vietā. Bibliotēku darbiniekiem tika dota laba apmācību programma, daudzi lauku bibliotekāri varēja aizbraukt pieredzes apmaiņā uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tagad pie mums arī strādā daudz gados jaunu cilvēku. Bibliotēka vairs nav vieta, kur vienkārši sēž un lasa, tur tagad notiek dažādi pasākumi un norises, cilvēki elektroniskā formātā fiksē pagasta dzīves notikumus, veido informācijas materiālus un tos ievieto bibliotēku mājas lapās. Mums ir daudz bibliotēku, ko pasaulē sauc par one room library jeb vienas istabas bibliotēku, kā šeit, kur mēs patlaban atrodamies. (Mūsu saruna notiek redakcijas lasītavā. – V. B.). Tipiski – viens bibliotekārs, kura pārziņā ir trīs līdz pieci tūkstoši grāmatu; viņam, ziemas rītā atnākot uz darbu, jāprot iekurināt krāsni, jāzina, kur internetā var atrast visdažādākās zinību lietas, jāsarīko dzejas dienas, jāsameklē autors, kas uzstāsies, jāsagatavo un jānovada pasākums, jānorēķinās ar AKKA/LAA par publisko izpildījumu. Un tas viss – vienam cilvēkam. Taču tagad var just, ka visi pašvaldību vadītāji lepojas ar savām bibliotēkām, saka man: jūs vēl tur ceļat savu gaismas pili, bet mums mūsu gaismas pils jau ir. Viņi ne vienmēr nojauš, cik ļoti es par to priecājos.

– Kā jums šķiet, vai mēs, latvieši, esam lasītāju tauta? 


– Es domāju, ka jā. Statistika gan rāda grāmatu lasīšanas kopīgo samazinājumu, taču jāsaprot, ka mainījusies ir lasīšanas daba. Ir lietas, kas cilvēkam jālasa tāpēc, ka vajag, – mācībām vai darba dēļ. Ne vienmēr tie ir uz papīra drukāti teksti, bet tas nenozīmē, ka cilvēks nelasa – bojā acis un lasa no ekrāna. Taču arī šis process ir lasīšana, jo, kolīdz saskaramies ar tekstu, mēs lasām. Otrs iemesls, kāpēc cilvēki lasa, – tas ir patīkami vai lietderīgi. Tas lielākoties attiecas uz daiļliteratūru vai izziņas literatūru. Daudzi lasa, lai pilnīgotos. Es nepārspīlētu lasītāju skaita sarukumu. Iespējams, mazāk lasa daiļliteratūru, taču tam varētu būt divi iemesli, savstarpēji saistīti, bet varbūt arī nesaistīti. Ir ļoti pieaudzis audiovizuālās informācijas īpatsvars. Tas patiesībā nav nekas jauns. Ir bijuši laiki, kad par īstām zinībām tika atzītas tās, ko cilvēks spēj izteikt, sadzirdēt un 
atcerēties, nevis tās, kas balstītas uzrakstītā tekstā. Faktiski arī mūsu folkloras pamatā ir audiovizuāla atmiņa. Tāpēc grūti teikt, vai tas pats par sevi ir slikti. Cita lieta: grāmatas izlasīšana prasa laiku, bet dzīves temps ir nenormāli pieaudzis. Protams, galvenā problēma ir mūsu prasmē atšķirt svarīgo no nesvarīgā. Tādēļ es esmu optimists. Cilvēki kādā brīdī nonāks pie atziņas, ka lasīšana ir tā meditatīvā dzīves daļa, kas ir svarīga, jo katrs, kas lasa, redz pats savu filmu. Es, kad lasu, esmu režisors, operators, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks, es visu iztēlojos. Varbūt tas ir galvenais iemesls, kāpēc lasu. Grāmata dod man iespēju meditatīvi pārslēgties citā realitātē.

– Realitātē, ko radījusi mana iztēle. 


– Jā, tas ir radošs pārdzīvojums, ļoti vajadzīgs un svarīgs. Bet es labi saprotu, cik šodien tam grūti atrast laiku. Grāmatu nevar izlasīt tik ātri, kā noklausīties koncertu vai noskatīties filmu.

– Kas jums bērnībā lasīja priekšā un ko?


– Man vecmāmiņa lasīja. Taču man laimējās – viņa ne tikai lasīja, bet arī stāstīja pasakas, ievilka mani iztēles pasaulē. Un tāpēc arī es lasīju grāmatas saviem bērniem. Tā ir vēl viena ļoti svarīga lieta. Vecākiem vajadzētu uzmanīties ar tām gatavajām audiogrāmatiņām. Jā, ieraksti ir smuki, aktieris ierunājis ar izteiksmi, ar pavadošajiem efektiem, bet ne jau tāpēc bērnam to vajag. Tētim vai māmiņai nav jāsatraucas par savas balss skanīgumu, dikciju vai aktieriskajiem dotumiem. Bērnam ir svarīgs emocionālais kontakts. Tā vecākiem ir viena no galvenajām iespējām izveidot saiti un komunikāciju ar bērniem. Laiks, kad mēs lasām bērniem priekšā, ir vērtīgs un piepildīts laiks. Turklāt tas ir tik īss – daži gadi, un tad jau viņš pats lasīs, vairs nelūgs. Bet atcerēsies to visu mūžu. Bērns aizmirsīs, ko viņam deva ēst vai vilka mugurā, bet atcerēsies priekšā lasīto.

– Vai drīkstu jautāt, kas palīdzēja pārdzīvot ar dēla zaudējumu saistītās sēras? 


– Es nekad par to nerunāju… Un laikam arī nerunāšu… Es atvainojos… Ne tikai sevis, arī sievas dēļ par to nevaru runāt…

– Es saprotu… Piedodiet! Atgriezīsimies pie grāmatām. Kā notika jūsu profesijas izvēle? Par bibliotekāru taču nepiedzimst. 


– Mazliet smieklīgs un pilnīgi nejaušs stāsts. Mana sieva ir mana skolas biedrene, daudzus gadus vienā klasē mācījāmies. Kad beidzām vidusskolu un bija jāizvēlas, ko darīt, es biju tā izšķīdis, ka nezināju, kurp iet. Līdz 10. klasei biju pārliecināts, ka būšu ģeogrāfs, taču sapratu, ka tas nav viss, kas mani interesē. Domājot pragmatiski, nolēmu, ka varētu stāties ekonomistos, bet man algebrā bija robs, gāju uz kursiem universitātē, līdz bija palikusi viena diena, kad jāizšķiras, kur iesniegt dokumentus. Domāju, varētu stāties vēsturniekos, vēl varētu studēt māk-
slas vēsturi vai filoloģiju. Un tad es apjautājos savai draudzenei, kur viņa stāsies. Bibliotekāros. Biju izbrīnīts: vai tad ir tāda specialitāte? Un pēkšņi tāds kā klikšķis – pat nezinu, kas īsti nostrādāja, bet es iesniedzu papīrus bibliotekāros. Pirmajā kursā lekcijas grāmatniecības vēsturē mums lasīja Aleksejs Apinis, tolaik Valsts bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas vadītājs. Tā praktiski no pirmās lekcijas man bija skaidrs, kas mani interesē. Un jau kopš 1978. gada, vēl 3. kursa students būdams, sāku strādāt “retumos”. Domāju rakstīt doktora disertāciju, taču Apinis, pensijā aizejot, atstāja mani savā vietā. Domāju, visu mūžu laimīgi sēdēšu tajā brīnišķīgajā vidē, kur gaiss tik noslēpumaini smaržo, kur nāk interesanti lasītāji – Imants Lancmanis, Imants Ziedonis, daudzi zinātnieki. Man patika tur. Rīkoju izstādes, vadīju bērniem ekskursijas, stāstīju par vecajām grāmatām, lasīju lekcijas, nodarbojos ar pētniecību…

– Un tad…


– Un tad sākās lielās pārmaiņas. Kādu mēnesi mani mēģināja pārliecināt, ka vajag uzņemties bibliotēkas vadīšanu. Es turējos pretī, cik spēju, bet tad Ojārs Rubenis atveda uz bibliotēku toreizējo kultūras ministru Raimondu Paulu, sasauca sapulci un teica, ka Vilkam jāvada bibliotēka. Darbinieki atbalstīja, tas bija svarīgi. Man nekas cits neatlika kā piekrist. Toreiz bija tāds dīvains laiks, tagad tā nemaz nevarētu, būtu jārīko konkurss.

– Jūs pieminējāt savu sievu. Kurā brīdī sapratāt, ka Aira ir īstā un vienīgā?


– Paldies jāsaka Baibai Danovskai, mūsu dziedāšanas skolotājai. Sākās ar to, ka viņa mūs abus izmeta no kora. Vienīgos no klases izbrāķēja, ziloņi esot uz ausīm uzkāpuši. Tad nu mums, kamēr citi dziedāja, vajadzēja kaut kur iet staigāt.

Tā tas arī sākās. Mēs visu darījām kopā – kopā mācījāmies, kopā braukājām pa Latviju, kopā atpūtāmies, viss bija kopā. Tāpēc bildināšana… tas vairs nešķita svarīgi. Mēs apprecējāmies tikai 1979. gadā, kad jau četrus gadus bijām bijuši kopā. Pat nezinu, vai formālā puse kaut ko mainīja mūsu attiecībās. Nebija pat īpašu kāzu, viss notika šaurā lokā. Mēs tam neveltījām lielu uzmanību.

– Tad jau var teikt, ka jums ir divas mūža mīlestības – Aira un grāmatas. 


– Jā. Grāmatas plašākā kontekstā, viss, kas ar grāmatām saistīts. Vide un cilvēki, kas tās veido, arī saturs. Grāmatas manā dzīvē ir neatņemama lieta. Pieķeru sevi pie tā, ka, ieejot mājā, kur agrāk neesmu bijis, uzreiz dodos pie grāmatu plaukta, pat neaicināts un atļauju neprasījis.

– Grāmatas stāsta par cilvēkiem, kas ap tām dzīvo. Redzot grāmatu, kas uz galda, saproti, ko cilvēks šobrīd domā. Kāda jums pašam patlaban grāmata uz galda?


– Jauns talantīgs vēsturnieks Jānis Šiliņš ir uzrakstījis doktora darbu, kas ir nācis klajā grāmatā “Padomju Latvija 1918 – 1919”. Zinātnieks ir izpētījis ļoti sarežģītu periodu, racies caur arhīvu materiāliem un publikācijām. Mēs it kā saprotam: Stučkas valdība – tas ir slikti. Bet, īsti kas un kāpēc ir slikti, to neviens līdz šim nebija kārtīgi izpētījis un argumentējis. Nedomāju, ka autoram tas bija īpaši patīkams darbs, taču rezultāts ir ļoti interesants un vērtīgs, to es patlaban lasu.

– Jūs esot teicams pavārs. No grāmatām vai pēc izjūtas? 


– Pilnīgi pēc izjūtas. Paradoksāli, mans patēvs ir profesionāls pavārs ar augstskolas izglītību, taču mājās viņš negatavoja, viņam pietika ar to, ko darīja darbā. Viņš “Astorijā” bija šefpavārs. Tātad nevar teikt, ka es būtu viņa zinību pārmantotājs un māceklis. Sākās viss spontāni, reiz uztaisīju spageti Boloņas mērcē, toreiz tas bija kaut kas īpašs. Man sanāca, un tā tas aizgāja. Darba dēļ nākas daudz braukāt pa pasauli, varbūt tāpēc man patīk etnokulinārija, piemēram, ungāru gulašs, taizemiešu un ķīniešu ēdieni. Reizēm jau arī grāmatās kādu recepti apskatos, tomēr man labāk patīk improvizēt. Piemēram, no sava igauņu drauga iemācījos vārīt plūmju zupu, taču viņa recepti esmu krietni paplašinājis un uzlabojis. Diemžēl tagad to izvārīt ir gandrīz neiespējami, jo nav svarīgākā komponenta – ļoti skābu žāvētu plūmīšu, kas lielākoties aug mūsu reģionā, tādas zilas, nelielas. Rūpnieciski tādas te nežāvē. Kādreiz varēja dabūt no Ukrainas vai Serbijas, tās plūmes bija labas. Bet tās, kas no Itālijas un Spānijas, ir saldas un jūk ārā, padara zupu nebaudāmu. Pēdējo reizi es plūmju zupu rakstnieku mājā uztaisīju 2009. gadā, kad tirgū biju atradis serbu plūmītes. Tur smalks aromāts – kaut kas no kūpinājuma, kaut kas no žāvējuma. Mājinieki vienmēr slavē manu gulašu transilvāniešu gaumē, kam bez teļa vai liellopa gaļas vēl arī skābētie kāposti pievienoti. Tas man tīri labi sanāk. Uzbeku draugi man iemācīja plovu taisīt. Bet tā ir riskanta spēle, galvenais – precīzi jāzina, cik daudz ūdens jālej, lai nav putrā vai ciets. Pārējais viss ir vienkārši. Plovs ir interesants, jo tur gan cep, gan sautē, gan vāra. Kārtīgu plovu taisa divpadsmit stundu.

– Un tagad, mūsu sarunas divpadsmitajā stundā, pēdējais jautājums: ko jūs varētu novēlēt mūsu lasītājam, tātad latviešu tautai, mums visiem Ziemsvētkos un gadu mijā?


– Tagad ir smags laiks. Pēc traģiskajiem notikumiem visi dzīvo minējumos, ko tas nozīmē, runā par zīmēm, par to, ka ilgāk tā vairs nedrīkst turpināties. Ir pārkāpta kritiskā robeža, un mēs neviens nevaram par to nedomāt. Taču mums ir ne tikai jārunā par to, bet arī jādara tā, lai nekas līdzīgs neatkārtotos. Lai zaudējuma sāpes, kas mūs vienoja, dotu mums spēku iesaistīties pārmaiņu procesā. Lai notiktu darīšana, nevis tikai runāšana.

Andris Vilks 


Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors 


Dzimis 1957. gada 16. maijā Rīgā.

Kopš 1978. gada strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kas līdz 1991. gadam tika saukta par V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēku; sākumā Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, kopš 1989. gada – direktors.

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors;

Latvijas Bibliotekāru biedrības biedrs;

Biedrības “Laiks kultūrai” biedrs;

Latvijas Bibliotēku padomes loceklis;

Eiropas Nacionālo bibliotēku direktoru konferences (CENL) loceklis;

UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālās komitejas padomes priekšsēdis.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Sirsnigs paldies, Vilka kungs, ka pieminiet manu muziba aizgajuso dzives draugu Bruni Rubesu! Ja, patiesi, Gaismas pils ir ari vina auklejums! Paldies LB prez. I. Rimsevica kgam! LB laida klaja Gaismas pilij veltitu monetu, kad par jaunas bibliotekas eku sapnoja, cereja tikai drosmigakie. Rimsevica kgs so skaisti atgadinaja Br. Rubesa 80. jub. atzimesana LB, kas iemuzinats filma. Paldies VISIEM – seviski Br. Rubesa draugam architektam Gunara Birkerta kgam – Dievpaligu velot, Aija Ebdene (Minstere – Riga)

  2. Mans viedoklis krasi atšķiras no visizplatītākā. Uzskatu, ka mūsu “Gaismas pils,” vēl nenodota ekspluatācijā, JAU ir morāli novecojusi. Vecs projekts, pārāk ilgi strīdējamies par tās nepieciešamību, būvkonkursu laikietilpība, dārga būvniecība utt., mūs noveda pie sasistas siles. Kas vainīgs? Daudzi, arī A.Vilks.

  3. Neredzu nako gaismas pils projektā, kas nestu tautai kultūru, intetektu, inteliģenci, iecietību, un visbeidzot, IKP pieaugumu. Un arī izskats čābigs.

  4. Man prieks, ka šis ilgi gaidītais notikums ir pienācis. Apsveicu Andri, gan Ttevi, gan darbiniekus.

  5. Vienīgais komentārs ir vienreizīgs: godina otru par nopelniem un darbu.
    Paldies par komentāru – tādi vienmēr noder.
    Paldies ar Vilkam par padarīto. Vienreizīgs notikums.
    Tādi vajadzigi mūsu tautai.

  6. Andris Vilks ir kā pasaules atmiņa – mūžīgs un jauns. Viņā bez grāmatu gudrīnā ir dots arī viedums. Nacionālā bibliotēka – tas ir ārkātīgi liels spēks, milzīga enerģija. Būt par tās direktoru ir milzīgs pagodinājums. Tas nav tā kā ministri – atnāk, kaut ko parušina, nekad nezina, kad valdība kritīs. Cik ministrus jau Vilks pārdzīvokis un cik vēl pārdzīvos. Viņš stāv mūsu tautas un valsts lielākās bagātības sardzē. Lai veselība, spēks un izturība!

Draugiem Facebook Twitter Google+