Ģenerāļa memuāri 0
Pēdējie gadi latviešu grāmatniecībā iezīmējušies ar vairākiem vēsturisku personību memuāru pārizdevumiem vai jaunizdevumiem. Latvijas Vēstures institūta apgādā iznākušās pirmskara Latvijas armijas virspavēlnieka, ģenerāļa Jāņa Baloža (1881 – 1965) atmiņas akadēmiķa Andra Caunes sakārtojumā iederas šajā tendencē.
Jāņa Baloža “Atmiņu burtnīcas 1918. – 1939. gads” nevar lepoties ne ar sensacionāliem jaunatklājumiem, ne arī ar raitu valodu, taču, ņemot vērā autora nozīmi Latvijas Neatkarības karā un ģenerāļa kā otrās personas valstī lomu Kārļa Ulmaņa autoritārās varas gados, kā vēsturiska liecība šīs atmiņas ir vērā ņemamas. Fragmentāri tās jau tikušas publicētas 90. gados atsevišķos preses izdevumos, taču pirmo reizi iznākušas vienkop. A. Caune ir veicis visai lielu darbu, šķetinot, cik nu tas šobrīd iespējams, šo atmiņu tapšanas vēsturi. Izrādās, burtnīcās un kladēs atstātajiem atmiņu pierakstiem bijuši vairāki eksemplāri, vairākās versijās, kas padomju okupācijas gados glabājušies pie dažādiem ļaudīm. Pilnībā restaurēt ainu vairs nav iespējams, tomēr, domājams, ka atmiņas tapušas 50. gados, ģenerālim un viņa dzīvesbiedrei Elvīrai Balodei (1902 – 1979) periodiski dzīvojot te trimdā Krievijā, te vasarās Saulkrastos. Par atmiņu pierakstīšanu un sākotnējo saglabāšanu jāpateicas Elvīrai Balodei, kaut arī pēc viņas nāves pavairotie memuāru varianti gājuši no rokas rokā un vairāki arī pazuduši bez pēdām.
Savas atmiņas Jānis Balodis diktējis ar lieliem “robiem”. Plašākā un interesantākā to daļa vēsta par dalību 1918. – 1920. gada Neatkarības karā. Jau mazāk ir par 30. gadu sākumu un 1934. gada 15. maija apvērsumu, bet itin nekā par jaunības gadiem, dienestu cara armijā un tāpat to, ko nācās piedzīvot 1940. gadā un pēc tam. Par pēdējo runājot, jādomā, Balodis apzinājās, ka čekisti viņu uzmana un var jebkurā brīdī pārmeklēt. Atmiņu valoda ir lakoniska, bieži lietojot vispārējas frāzes, un reizēs, kad stāstītājs mēģina restaurēt dialogus, tie bieži skan pārāk vienkāršoti, pat šabloniski. Taču pārmest ģenerālim te arī nebūtu ko – memuāru rakstītāji parasti izmanto dienasgrāmatas un agrākos pierakstus, bet padomju represīvo orgānu uzraudzītajam Balodim par blakus avotu izmantošanu nebija ko domāt, pat ja kādreiz kādu dienasgrāmatu viņš būtu rakstījis. Stāstītājs labprāt atceras, cik bēdīgā stāvoklī bijuši Latvijas bruņotie spēki pašā sākumā un kā pamazām viņa vadībā tie kļuvuši stiprāki. Tiek vēstīts par attiecībām ar vāciešiem un sabiedroto misiju un tīri labi iezīmējas sarežģītais spēles lauks 1919. gada Latvijā. Balodis rakstos daudzkārt apsūdzēts par atturību Cēsu kauju laikā 1919. gada jūnija beigās, kad viņa komandētā grupa nepiedalījās pārējo latviešu un igauņu daļu sadursmē ar vācu landesvēru. Atmiņās Balodis to skaidro ar nepieciešamību aizsargāt Rīgu pret iespējamajām vācu darbībām. Taču, taisnību sakot, tas neizskatās pārliecinoši.
“Atmiņu burtnīcās” lasītājs atradīs daudzu vēsturisko personību raksturojumus. Redzams, nav trūcis tādu, pret kuriem stāstītājs izjutis antipātijas: kapteinis – leitnants Oto Goldfelds-Zeltiņš, pulkvedis Voldemārs Ozols, ģenerālis Krišjānis Berķis, sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, valsts kontrolieris Jānis Kaminskis. Starp citu, ģenerālis ir diezgan kritisks pret Igaunijas karaspēka darbību 1919. gada otrajā pusē, bermontiādes laikā un neilgi pirms tam. Šur tur, stāstot par politiku, Balodis dod mājienus par korupciju valdības aprindās, šur tur – par intrigām un cīņu par posteņiem pašas armijas augstākās virsniecības starpā. Toties visumā pozitīvas liecības sniegtas par citu peltajiem ārlietu ministru Vilhelmu Munteru un finanšu ministru Alfrēdu Valdmani. Tāpat pozitīvi Balodis atsaucas par Kārli Ulmani, lai arī 30. gadu beigās abu attiecības jau vairs nebija labas. Viņš visur parāda sevi kā izlēmīgu, ar iniciatīvu apveltītu, kaut laikabiedri savās atmiņās mēguši liecināt ko citu.
