Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
14. novembris, 2014
Drukāt

Uldis Šmits: Mūsdienās pazīstamo “zaļo cilvēciņu” operācijām ir arī senākas versijas (12)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits

Simboliskā nozīmē 1918. gada 18. novembris iemieso nacionālo politisko organizāciju tālredzību, 1919. gada novembris – valsts patieso dzimšanu, galvenokārt pateicoties latviešu karavīru drosmei, kas sarežģītajos apstākļos darīja iespējamu arī Latvijas de iure atzīšanu 1921. gada janvārī. Kopš tā laika, vēsturnieka Edgara Andersona vārdiem, “Latvijas neatkarības aizsardzība bija bal­stāma arī starptautiskajās tiesībās un diplomātijā”. Jo jaunās valstis bija īpaši ieinteresētas, lai starptautisko tiesību normas un līgumi tiktu ievēroti. Un šodien varam sacīt to pašu.

Latvija ir piedzīvojusi gan šķietami “uz mūžīgiem laikiem” slēgtu līgumu noziedzīgu laušanu, okupāciju un aneksiju, kas izrietēja no Hitlera un Staļina bēdīgi slavenā “ietekmes sfēru” dalījuma, gan starptautisko tiesību lomu neatkarības atgūšanā, kad absolūtais vairākums rietumvalstu un arī Eiropas Padome atzina atjaunoto Latviju kā 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas valstisku turpinājumu. Tas savā ziņā uzskatāms par brīvības cīņu un ne mazāk sīvo diplomātisko cīņu nepārvērtējamu juridisko mantojumu. Bet vēl nozīmīgāki ir izkarotie pirmie pārdesmit neatkarības gadi. Atšķirībā no baltiešiem Ukraina, Baltkrievija, Azerbaidžāna, Armēnija un Gruzija visai drīz savu neatkarību zaudēja. Tāpat arī Baltijas valstīm atvēlētie “mūžīgie laiki” nebija plānoti diez cik ilgi. Jau 1924. gadā Maskavā izgudroja Baltijas valstu iedzīvotājiem adresētu uzsaukumu stāties pret “fašistiskās diktatūras briesmām Piebaltijā”, pa Kominternes kanāliem tika finansētas teroristu grupas, kas kopā ar speciāli sagatavotiem no Krievijas iesūtītiem bruņotiem cilvēkiem piedalījās asiņainā valsts apvērsuma mēģinājumā Igaunijā, sagrābjot arī Tallinas dzelzceļa staciju, lidlauku, galveno pastu un citus objektus. Kad pasākums izgāzās, Maskava oficiāli noliedza jebkādu saistību ar šiem notikumiem, kuri būtībā bija mūsdienās pazīstamo “zaļo cilvēciņu” operācijas senākā versija, īstenota 1924. gada nogalē, tātad tieši pirms deviņdesmit gadiem. Par laimi baltiešiem, neveiksmīgi.

Ieguvām vēl nedaudz laika, kas ļāva izbēgt no plašās kaimiņzemes totalitārā režīma jau sāktajiem eksperimentiem, kuri aprakstīti arī Timotija Snaidera grāmatā “Asinszemes”. Vēsturnieks Snaiders saskata pavisam noteiktu līdzību starp Čehoslovākijas un Polijas saplosīšanu 1939. gadā un tagadējo agresiju Ukrainā. Tomēr mūs varbūt vairāk skar viņa nesen sacītais (intervijā Lietuvas delfi.lt) par Kremļa propagandu, kas balstās uz diviem nepārtraukti skandinātiem apgalvojumiem. Pirmkārt, par “fašistiem” dēvēt gandrīz visus, kas aizstāvēja un aizstāv Ukrainas tuvināšanos Eiropas Savienībai, – meli domāti pārsvarā Krievijas, bet arī Rietumeiropas, piemēram, jūtīgās Vācijas publikas iespaidošanai. Jāpiebilst, ka arī Latvijas Brīvības cīņu dalībnieki 1940. gadā kļuva “fašisti”. Tāpat kā vēlāk poļu pagrīdnieki, kas Otrā pasaules kara laikā bija karojuši pret nacistiem, taču nevēlējās arī komunistu varu. Austrumeiropa izrādījās pilna ar tādiem “fašistiem”. Otrkārt, Kremlis bieži klāsta, ka Ukraina kritusi par upuri ģeopolitikai, nevis agresijai, un, ja reiz norisinās ģeopolitiska sadursme, kurā iejauktas ASV un Krievija, tad pašus ukraiņus varam aizmirst.

Nāk prātā, ka Baltijas valstu liktenis tāpat ne mazums skaidrots ar ģeopolitiku, ar Staļina režīma vai vispār Maskavas impēriskajām, mūžīgi “leģitīmajām” interesēm. Gan “Piebaltijā”, gan “Jaunkrievijā” un visur citur. Bet mums ir savas intereses un savs stāsts par Latviju, kas turpinās.

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. … CITADI – AR VEL VALSTI TURPINOSAS BIJUSAS NOMENAKLATURAS VADIBAS PASIVITATI, SAKARA AR VESTURISKO PATIESIBU VILTOJUMIEM UN MUSU TIESIBU APSAUBIJUMIEM – MES NEVARESIM ATSPEKOT MELUS, KAS VELAS PARI VISAM AR ARKARTEJI PASTIPRINATO ‘MAIGA KARA’ MILZIGO PROPAGANDU, SADULKOJOT PASAULES INFORMACIJAS TELPU UN APSLAPEJOT BALTIJAS SITUACIJAS IZPRATNI UN TA MAZINOT MUSU IESPEJU EKSISTET BEZ TURPINOTIEM DRAUDIEM …

  2. … @ vilks:

    Musu intereses ir NEKAVEJOSI UN TIESISKA VEIDA pieradit:

    1.- musu vesturisko patiesibu un tiesibam (neskatoties uz 700 gadu ilgu asinainu agresiju no Eiropas un Azijas valstim un to okupacijas un genocida veida kolonizaciju) ka autohtonai tautai uz neatkarigas valsts pamatu …

    2.- ka ari visu ‘muzigo’ ligumu un internacionalo konvenciju parkapumus un konsekvento Latvijas Republikas OKUPACIJU , KOLONIZACIJU un konskventi izvesto GENOCIDU pret latviesu tautu … .. no CCP un Lielvacijas ( ar visam konsekvencem to legitimo pecnaceju Krievijas un Vacijas)puses – visas internacionalas tiesiskas institucijas … un

    3.- tiesiko pamatu REPARACIJU PIEPRASIJUMAM katrai no Molotova- Ribentropa slepena liguma valstij, par DZIVA SPEKA UN CITU RESURSU zaudejumiem, KA ARI Abrenes un citu teritoriju nelagalo aneksiju UN to atjaunosanu 1922.g. Mierliguma kartografiski noteiktaja Latvijas Republikas teritorija …

    … Ari pieminetam 1924.g. Igaunijas apversumam bija lidzigs meginajums to panakt Latvija, bet neizdevies tapat sagadijuma del … un atlikts lidz, velakais , 1935.g. !

  3. ..Bet kaa ar 700gadu kundzibu..to okupacijas konteksta ar jamin,kaa vaciesu krustnesi paklava musu sencus..,gan zviedri,krievi,u.c.

  4. Labs raksts.Tikai ja runājam par fašistiem,tad kāpēc krievijai nepatika baltijas fašisti ja tās lielākie draugi un sabiedrotie bija vācu fašisti?

  5. Prātīgs ierosinājuma raksts , vajadzīgs turpinājums.

  6. Vai tad Latvija 1940. gada jūnijā un augustā nebija pilna ar zaļiem cilvēciņiem, kuri demonstrēja tautas vienprātību?

  7. Nu jā. Te būtu vietā zaļos cilvēciņus sadalīt divās grupās. Vienus nokrāso zaļus un sūta darīt. Otri arī ir zaļi, bet pārsvarā sēž specdienestos un plāno, šad tad tieši vada pirmos zaļos. Un tie otri vienmēr ir bijuši un būs pie jebkuras varas un varu kolīzijām, pie tam viņu pamatsastāvs un kodols pāriet mantojumā.

    • Risinājums ir deboļševizācija un lustrācija. Diemžēl Latvijā tas 1991.gadā netika izdarīts – latviešu komunisti un krievijai simpatizējošie lielākoties palika savos amatos. Komuniste (vai Nelaimdota ir oficiāli izstājusies no koministu partijas??) ir ministru prezidente un augsts okupācijas varas darbonis ir valsts prezidents.
      Cerams, ka Ukrainā veiks lustrāciju. Tāds likums esot pieņemts.

    • ,,Vienotību” toreiz un tagad brēc čekistu padibenes, ne 1940. gadā neviens normāls cilvēks nesauca pec komunistu režīma, vien sliņķi, zagļi, pabiras, kuri nevīžoja strādat.Kā tagad Puķe, Lindermans un Ždanoka, vel kaut kādi melnie mūļi, un komunistu pecteči, kuri par 5 eiro gatavi novilkt apenes.
      Nevajag muldēt, ka kāds Latvijā jebkad gaidījis šitos ..!!!!!!!!!!

Draugiem Facebook Twitter Google+