Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
4. jūlijs, 2013
Drukāt

“GKR” atvērti sadarbībai? Pat ar Repšes partiju

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

“Latvijas Avīzē” viesojās Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks ANDRIS AMERIKS (“Gods kalpot Rīgai”). Par partijas plāniem ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. 


 

V. Krustiņš: – Sāksim ar aprēķinu. Cik vietas no 39 vairākuma mandātiem Rīgas domē ieguvusi Amerika partija?

A. Ameriks: – Kad veidojām kopīgo sarakstu pirms vēlēšanām, ieturējām principu, ka iespēja kandidēt dota visiem “SC” un “GKR” deputātiem, kas jau strādāja Rīgas domē, bet pārpalikušās vietas 63 cilvēku listē dalām uz pusēm. Tā ka “Gods kalpot Rīgai” partijai bija iespēja deleģēt 24 kandidātus. No viņiem divpadsmit jau bija esošie deputāti. Gribētāju startēt vēlēšanās netrūka, pieteicās kādi 60 cilvēki, un kopumā ap simts mūsu biedru gribēja piedalīties sarakstā. Galu galā tagadējā domes sasaukumā ievēlēti 16 “GKR” deputāti.

Ņemot vērā, ka ievēlēto vairākuma deputātu skaits ir 39, veidojam divas frakcijas. Taču kopā abas frakcijas veido vienotu politisko bloku.

– Divu frakciju eksistence liek domāt, ka partijas sadarbosies, tomēr joprojām būs patstāvīgas vienības. Vai sakritīgas būs programmas?

– Darbībai rīdzinieku labā programma ir viena. Taču kā partijai “GKR” ir sava programma un “SC” – savējā. Tur ir atšķirīgi uzstādījumi, jo nākotnē “Saskaņa” piedalīsies arī Saeimas vēlēšanās, bet tas, kas skar Rīgu, ir mūsu iepriekšējo četru gadu kopā strādāšanas sekmīga pieredze.

– Politiskās aprindās, gluži loģiski, tiek virzīti jautājumi par nākamā gada Saeimas vēlēšanām, un runā, ka jūsu partija tajās varētu piedalīties. To apstipriniet?

– Turēšos pie iepriekš teiktā, ka reģionālās vai pilsētas partijas šādā mērogā startēt nevar, jo pārstāvība ir tikai vienā vēlēšanu apgabalā. Kāda vajadzība būtu kurzemniekiem vai vidzemniekiem balsot par Rīgas partiju, ja viņiem ir savējās? Tāpēc jāpagaida “GKR” kongresa vai valdes nolēmums. Ja radīsies vajadzība sadarboties ar citām reģionālajām partijām, tas būtu viens iespējamais scenārijs, proti, piedalīties sarakstā ar Liepājas, Valmieras vai citām vietējām partijām.

Tomēr mums svarīgākais ir nevis līdzdalība Saeimas vēlēšanās, bet tas, cik lielu atbalstu varētu saņemt programmas, ko vēlamies īstenot galvaspilsētā. No valdības puses. Tāpēc svarīgi, lai tiem partneriem, ar kuriem strādājam Rīgā, būtu iespēja palīdzēt realizēt plānus Rīgā.

Mūsu partneri “Saskaņas centrs” startēs Saeimas vēlēšanās, kur, iespējams, izcīnīs labākus apstākļus, nonāks pozīcijā, nebūs vairs opozīcijā. Tātad cits variants ir, ka varam slēgt līgumu ar “SC”, ja otra puse tam piekrīt. Līgumu slēdzot, noteiksim, ka pārstāvji no Rīgas partijas varētu tikt deleģēti “SC” sarakstā. Varam slēgt pat vairākus līgumus ar vairākām partijām.

– Un kam tad būtu priekšroka – Reģionu partijai vai “Saskaņas centram”?

– “Saskaņas centrs” būs mūsu galvenais partneris. Jā, esam atvērti arī citiem piedāvājumiem, jo, kā jau teicu, ir svarīgi, lai tas, ko darām Rīgā, tiktu pēc iespējas vairāk atbalstīts no Saeimas un valdības puses. Ja izveidosies Repšes partija, iespējams, varam slēgt līgumu arī ar viņiem.

E. Līcītis: – Vai ar Zaļo un zemnieku savienību, piemēram, jūs slēgtu vienošanos? Šajā apvienībā jau piedalās pilsētu partijas no Liepājas un Ventspils.

– Ja būs šāds piedāvājums, kāpēc ne?

V. Krustiņš: – Vai pastāv kādi faktori, kuru dēļ jūs neslēgtu līgumu ar vieniem vai otriem? Principi, piemēram?

– Neesam visas Latvijas, bet tikai pilsētas partija. Tāpēc principā, egoistiski sakot, mēs cīnāmies par Rīgas interesēm. Kultūrā, transporta sfērā, visās jomās. Šobrīd mūsu galvenais un pārbaudītais partneris ir “Saskaņas centrs”.

Bet mums būtu svarīgi saprast, kāda vēl partnerība varētu veidoties. Rīgā pārmaiņu nebūs, jo esam parakstījuši kopīgu programmu, apņēmušies četrus gadus nostrādāt, bet Latvijas mērogā – ej nu zini, kas veidosies. Mums ir labs kontakts ar Seska kungu, ar Valmieras, Jelgavas un citiem vadītājiem.

Šodien varbūt izpaužas, ka cilvēki neuzticīgi raugās uz lielo politiku, taču ir svarīgi, ko valsts vai pašvaldības vara var dot iedzīvotājiem sociālajā jomā vai drošības ziņā, lai cilvēks justos pasargāts no visādiem satricinājumiem. Uz šiem jautājumiem Saeimas vēlēšanās būs jāatbild jebkurai varas partijai. Vērojot pašvaldību vēlēšanu rezultātu, to var vērtēt emocionāli, bet var arī ar konkrētiem faktiem. Par mūsu kopīgo sarakstu nobalsoja 134 tūkstoši vēlētāju, un tas ir ļoti daudz.

– Tomēr Saeimas vēlēšanās ir citi mērogi, citi jautājumi nekā pašvaldību vēlēšanām. Rīgā jūsu stiprā puse neapšaubāmi bija praktiskā politika, tas, ko jūs darāt. Kad balsis vajadzēs dot Latvijai, vēlētāji raudzīsies no cita skatpunkta. Tur būs arī nacionālie un citi jautājumi.

– Latvijā ir viena valsts valoda, himna un galvaspilsēta. Par to iestāsimies, kamēr partija vien dzīvos politiskajā vidē. Latvijas pilsoņu vidū, protams, ir daudz cittautiešu, kuriem tāpat ir tiesības brīvi paust viedokli kā latviešiem. Rīgā viņu īpatsvars ir lielāks, Kurzemē vai Vidzemē mazāks. Es arī esmu latvietis. Arī manu vectēvu un vecomammu 14. jūnijā no Šķirotavas stacijas aizsūtīja uz Sibīriju. Atgriezās tikai vecmamma. Man ir tādas pašas tiesības uz viedokli, kā redzu dzīvi šodien Latvijā, kā ikvienam pilsonim.

Es gribu, lai mēs šodien stātos nevis viens otram pretim, bet ar ieturētību, audzināšanu skolās pārliecinātu, ka šī tiešām ir zeme, kur vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda. Taču pārliecināšana jāveic pakāpeniski, nevis ar bomi pa galvu – es esmu gudrs, bet tu esi valsts ienaidnieks.

Nedomāju, ka “Saskaņas centra” padarīšana par ienaidnieku šodien nāk par labu Latvijas attīstībai. Tieši otrādi. Kopā strādājot, esam pierādījuši pretējo, ka sadarbība nes augļus.

E. Līcītis: – Jūs būtu ar mieru iet vienā sarakstā ar partiju, kur lielākā daļa diezin vai atzīst okupācijas faktu, kamēr Amerika kungs sakarā ar savu vecvecāku skumjo pieredzi saprotamā kārtā – atzīst.

– Kritērijs – esi gatavs, neesi gatavs nākt ar grēksūdzi – tiek piemērots lielākai daļai kandidātu, kas 1940. gadā nemaz nebija dzimuši, kad notika okupācija. Sāksim ar to, ka balstīsim viņu izpratni par to, lai te būtu viena valsts valoda. Okupācijas fakta atzīšana – tas ir svarīgi, taču Saeimas deputāts dod attiecīgu zvērestu. Par citiem runājot, kā šodien kādu var piespiest darīt to, ko viņš nevēlas darīt?

V. Krustiņš: – Runa ir par sabiedrības saliedētību, un vai demonstratīva okupācijas noliegšana ir sabiedrību vienojošs apstāklis?

– Piekrītu, nav.

– Pareizi, nevienu nevar piespiest, un Putins, kā noprotams, neatzīst Latvijas okupāciju. Lai Krievija neatzīst, tā ir viņu darīšana, bet, ja mūsu deputāti, politiķi grib nostāties pozīcijā “okupācijas nebija”, tad jautājums – kas tad bija?

– Jā, gribam veidot vienotu sabiedrību, bet tad darīsim kā gudri, inteliģenti skolotāji – solīti pa solītim iemācot. Tas, cik esam Rīgā mēģinājuši darīt, atverot jaunus latviešu bērnudārzus, latviešu valodas kursus, ir viena lieta, kas pakāpeniski notikusi.

Bet, ja iedomājamies melnāko scenāriju, ka Latvijai draud briesmas un Krievija mums uzbrūk, tad, manuprāt, visi šejienes cittautieši nostātos Latvijas pusē. Nu – 99% cittautiešu aizstāvētu Latviju. Jā, varbūt viņi uz dažām lietām skatās caur savu mentalitāti un izpratni, bet jāturas pie “solīti pa solītim” politikas, kas ved pie kopīgas izpratnes un sastrādāšanās.

Ja viens otru nepārtraukti bikstām: jā, tu varbūt neesi okupants, jo tai laikā nebiji piedzimis, taču tik un tā esi atbildīgs par okupāciju, – tad nonāksim strupceļā. Šodien ir svarīgi akcentēt, un Rīgā tiešām darām daudz – latviskā Līgo svinēšana, nacionālo svētku atzīmēšana. Tuvināsim cittautiešus tādā veidā, nevis divdesmitgadīgiem sludināsim viņu vainu, ka vectēvs šeit bijis okupants. Viņi ir Latvijā dzimuši un ir Latvijas pilsoņi. Latvieši vienmēr cienījuši vēsturi. Ir pieminekļi, kapu svētki, tradīcijas, un tas saistīts ar latvisko mentalitāti un paražām. Kur latvieši visvairāk tiekas? Kapusvētkos.

E. Līcītis: – Kur krievi visvairāk tiekas – 9. maijā pie sava pieminekļa?

– Nē, es uzskatu, ka tās nav salīdzināmas lietas.

V. Krustiņš: – Labi, jūs deklarējat, ka esat Rīgas partija, saimnieciski cilvēki, praktiskas politikas realizētāji. Taču sabiedrotie no “Saskaņas centra” ne gluži atbilst šai pašai kategorijai. Atsevišķi viņu deputāti uzvedas un runā tādas lietas, kas latviešiem absolūti nav pieņemamas.

– “Saskaņas centram” arī būs jāmainās. Tā teikt, izdzīvos, kas mainīsies.

Šīs vēlēšanas parādīja, ka cilvēki atbalsta kopīgu strādāšanu. Ja man vēl pirms diviem gadiem būtu teikuši, ka no kopīgā saraksta tiks ievēlēts mācītājs Ainārs Baštiks, zinātniece Ausma Cimdiņa, akadēmiķis Juris Zaķis, Eiženija Aldermane un Jānis Šmits, tad es, zinot, kā balsotāji rīkojas ar strīpojamo zīmuli, atbildētu, ka tas ir stipri šaubīgi. Bet viņi ir ievēlēti.

Tāpēc secinu, ka, neskatoties uz diezgan lielu polemiku sabiedriskajā telpā, vēlētājiem ir no svara šis sadarbības modelis. Un mēs to esam pierādījuši Rīgas līmenī.

– Redakcijā notika saruna par Brāļu kapiem. Secinājām, ka drusku par maz ir līdzekļu, lai nodrošinātu šī piemiņas kompleksa pienācīgu uzturēšanu. Vai Rīgas dome plāno kaut kā vairāk palīdzēt?

– Brāļu kapi, kā es teiktu, aiz Brīvības pieminekļa ir otrs nozīmīgākais kultūrvēsturiskais objekts un piemiņas vieta. Šogad papildus no budžeta piešķīrām 240 tūkstošus latu, lai pārliktu visu celiņu segumu. Pastāvīgi esam kontaktā ar Pieminekļu aģentūras vadītāju Gunti Gailīti, skaidrojot, ko vēl varētu līdzēt. Lai tur zagļi kājas nespertu, ir norīkots pašvaldības policists dežūras režīmā – iespējams, drošības labad apsardze jāpalielina vai jāierīko videonovērošana. Jāpārdomā, kā 2015. gadā sagaidīt Brāļu kapu simt gadus.

E. Līcītis: – Kas tiks darīts Dziesmu svētku estrādē?

– Jāsēžas pie viena galda Kultūras ministrijai, valdības un Rīgas domes pārstāvjiem. Dziesmu svētku estrāde ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Katrs estrādes dēlis ir uzskaitīts, iegrāmatots, un pret šo objektu visi izturamies ar vajadzīgo pietāti. Runājot par labiekārtošanu un attīstību, pastāv variants, ka Dziesmu svētku pasākumu vieta jāpaplašina. Taču tad nāktos izcirst vairākus simtus Mežaparka priežu. Uz to atbildi jādod sabiedrībai. Cits variants bija atstāt estrādi, kā ir, un celt jaunu, lielāku brīvā teritorijā pie Ķīšezera. Tomēr apstākļos, kad trūkst naudas citām nepieciešamām lietām, es stipri šaubos, vai jāizšķiras par jaunas estrādes būvniecību. Taču diskusija par esošās estrādes paplašināšanu – jā, tādai jānotiek.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+