Foto – Shutterstock

Padomju pieminekļi. Aļoša – igauņu stratēģiskā uzvara, latviešiem jau par vēlu? 51

Aprīļa beigās aprit desmit gadu kopš Tallinas nemieriem, ko 2007. gadā izraisīja Igaunijas valdības lēmums aizvākt padomju armijas karavīru pieminekli no galvaspilsētas centra. Lai gan sākotnēji šis lēmums veicināja etniskās spriedzes saasināšanos, cittautiešu integrācijas jomā igauņiem izdevies spert soli tālāk nekā latviešiem.

Reklāma
Reklāma
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
VIDEO. “Vai tu zināji, ka krāpniekam nemaz nav svarīgi, vai tev kontā ir vai nav nauda?” Padoms kā pārbaudīt, vai krāpnieki uz tava vārda nav paņēmuši kredītus 4
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 58
Lasīt citas ziņas

Bronzas karavīra piemineklis, kas tautā bija iesaukts par Aļošu, savulaik Tallinā rosināja tikpat pretrunīgas emocijas kā Uzvaras piemineklis Rīgā: daudziem igauņiem tas bija padomju okupācijas simbols, savukārt vairums krievvalodīgo to uztvēra kā būtisku savas identitātes simbolu, kas atgādināja par Otrā pasaules kara upuriem. Tādēļ igauņu valdības lēmums pārvietot pieminekli uz militāro kapsētu Tallinas nomalē un pārapbedīt padomju armijas karavīru mirstīgās atliekas noveda pie plašiem krievvalodīgo protestiem un grautiņiem, ko izdevās apturēt tikai pēc lielu policijas spēku iesaistīšanas un simtiem cilvēku aizturēšanas.

Varēja beigties sliktāk

Igauņu politiķis Ivari Padars, kurš Tallinas nemieru laikā bija Igaunijas finanšu ministrs, tomēr ir pārliecināts, ka valdība toreiz pieņēmusi pareizu lēmumu. “Bronzas karavīra piemineklis bija Tallinas centrā, un radikāļu grupējumi to izmantoja dažādu politisko akciju rīkošanai. Tagad piemineklis atrodas daudz cienījamākā vietā, kur cilvēkiem ir iespēja godināt kritušo karavīru piemiņu,” stāsta Padars. Līdzīgās domās par valdības lēmuma sekām ir toreizējais Igaunijas premjers Andruss Ansips. “Mēs izdarījām to, ko vajadzēja izdarīt, un vēlākie notikumi Krimā un Ukrainas austrumos tikai apliecināja šī lēmuma pamatotību. Labāk bija laikus atrisināt problēmu, pirms tā pāraugusi par kaut ko vēl lielāku. Salīdzinājumā ar to, kas noticis Ukrainā, domāju, mums viss beidzās ļoti labi,” intervijā laikrakstam “Eesti Paevaleht” atzina Ansips. Pēc viņa domām, bronzas karavīra pārvietošana lielai daļai Igaunijas krievvalodīgo likusi saprast, ka Igaunija ir neatkarīga valsts un lēmumi tiek pieņemti Tallinā, nevis Kremlī.

CITI ŠOBRĪD LASA

Bijušā premjera viedoklim piekrīt arī Igaunijas lielākā laikraksta “Postimees” galvenais redaktors Lauri Husars: “Ja valdība toreiz nebūtu pieņēmusi lēmumu pārvietot bronzas karavīra pieminekli, vēlāk tas būtu radījis augsni vēl lielākiem konfliktiem. Tas bija pareizs lēmums, jo šis piemineklis Tallinas centrā bija konfliktu cēlonis.”

Sabiedrības segregācija

Kā uzskata rakstniece Anna Žīgure, bijusī Latvijas vēstniece Igaunijā, varbūt igauņi, tāpat kā latvieši, pat nokavēja īsto brīdi, kad risināt padomju vēstures mantojuma problēmas, jo vislabāk to būtu bijis darīt uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas, kad no pilsētu centriem tika aizvākti Ļeņina pieminekļi. 2007. gada nemieri igauņiem bija kā modinātāja zvans, kas lika saprast, ka krievvalodīgo integrācija ir jautājums, ko nedrīkst atstāt novārtā. Ja nekas netiek darīts, lai stiprinātu cittautiešu lojalitāti Igaunijai, šo vakuumu savā labā labprāt izmanto Krievija, kurai krievvalodīgo kopienas, kas dzīvo bijušo padomju republiku teritorijā, kalpo kā instruments savu ārpolitisko mērķu sasniegšanai. Jāņem vērā, ka Tallinas nemieri notika vēl pirms 2008. gada Gruzijas kara un 2014. gada bruņotā konflikta Ukrainā, tādēļ tolaik tikai retais apzinājās situācijas nopietnību un iespējamās sekas, pie kā varētu novest Krievijas iejaukšanās konflikta “risināšanā”.

“Toreizējie notikumi palīdzēja igauņiem labāk saprast, kā strādā Krievijas propaganda un krievu slepenie dienesti. Igaunijas varas iestādes tagad ir kļuvušas spēcīgākas, jo bija spiestas apgūt jaunus veidus, kā pretoties Krievijas spiedienam,” secina Lauri Husars. “Mēs esam centušies apzināt savas problēmas un atrast tām risinājumus. Igauņi apzinās, ka vairāk jāieklausās krievvalodīgo minoritātes viedoklī. Esam sapratuši, ka nāksies sadzīvot kopā un risināt domstarpības.”

Laura Šmideberga, kura vada Latviešu nacionālās kultūras biedrību Igaunijā, gan uzskata, ka igauņi un latvieši ir attapušies pārāk vēlu, jo par integrācijas veicināšanu bija jāsāk domāt daudz agrāk. Pēc viņas domām, Igaunijā krievvalodīgo segregācija ir pat vēl vairāk izteikta nekā Latvijā, jo igauņi ir daudz noslēgtāki un ļoti nelabprāt runā krievu valodā. Tādējādi tie krievi, kas nav iemācījušies igauņu valodu, nonāk vēl lielākā izolācijā.