Ineses Survilo upenēm desmit gadu laikā – neviena neražas gada 1
Aglonas pagasta zemnieku saimniecība “Sollomina muiža” atrodas Tartakas ielā 7, bet patiesībā šī vieta plešas ciemata malā īstos laukos.
Vispirms jāraksta pantiņš
Pirms ķerties klāt šim rakstam, man patiešām neatlika nekas cits kā sacerēt četrrindi. Kad saimniece Inese Survilo par savām upenēm visu kārtīgi izstāstīja un izrādīja, viņa negaidīti atklāja, ka nedaudz apvainojusies uz tautasdziesmu sacerētājiem: “Ogu nozīme mūsu dzīvē vēl arvien nav pietiekami novērtēta. Īpaši es to gribu sacīt par upenēm, kas noder visu gadu, turklāt ne jau tikai saaukstēšanās reizēs. Kādu dienu ienāca prātā – kā tas var būt, ka tautasdziesmu sacerētāji upenītei nodarījuši pāri? Lūk, viena no daudzajām četrrindēm, kas veltītas citām ogām.
Vasaras vidiņā
Ēdu saldu zemenīti,
Rudenī purvu bridu
Meklēt skābu dzērvenīti.
Bet neatrodu tautas gudrību par upenīti! Jau vecos laikos šī oga ievārījuma veidā cilvēkiem noderējusi arī ziemā un pavasarī, bet tagad, kad ogas arī sasaldē vai gatavo želeju, izmantošanas iespējas ir daudz plašākas.”
Un tā čaklā un radošā lauku saimniece deva man impulsu šādai četrrindei:
Upenīti gudras meitas
Cauru gadu daudzināja.
Upenīte stiprākā
Par visām odziņām.
Upeņu vērtību un nozīmi saimniece it kā atkal un atkal atkārto jau ar lauku sētas nosaukumu – lauku māja “Upenīte”. Te dzīvo četru paaudžu cilvēki, te ierodas gan pieredzes lūkotāji, gan tuvi un tāli viesi, gan tūristi.
Mājražotāju sirds siltums
Trīs tūkstoši upeņu krūmu, divpadsmit govis, piecas cūkas – mājražošanas apstākļos tas nav maz, īpaši tāpēc, ka darbaspēks ir lielā un draudzīgā ģimene, sākot ar saimnieci Inesi, saimnieku Ziedoni, saimnieces vecāko meitu Ēriku un beidzot ar znotu Andri, mazdēlu Sandri un mazmeitu Lauru. Pat četrgadīgajai mazmeitiņai Antrai atrod piemērotus darbiņus.
“Mums galvenais, lai iegūtu kvalitatīvu produkciju un lai tai klāt būtu mājražotāju sirds siltums. Parasti savu preci paši tirgojam pilsētu svētku tirdziņos un amatnieku tirdziņos. Mans mājražotājas sirds siltums ir divtik iedarbīgs, kad turpat tirdzniecības vietā cepu rūgušpiena pankūkas un piedāvāju tās ar upeņu želeju. Pircējas manas upeņu želeju burciņas ņem bez šaubīšanās. Ko šaubīties, ja vērtība uz savas mēles izgaršota!” stāsta Inese
Kad jautāju, vai divi nosaukumi – “Sollomina muiža” un “Upenīte”– netraucē viens otram, viņa atbild, ka tieši otrādi – tie viens otru papildina. Reizēm cilvēki gan pajautājot, kāpēc tādi neparasti vārdi. Viņa mantojusi sava vectēva Teodora Sollomina zemi un tagad saimnieko viņa divdesmito gadu otrajā pusē celtajā pamatīgajā mājā, ko tajā laikā apkārtnes iedzīvotāji šī pamatīguma dēļ dēvējuši par Sollomina muižu.
Saimniecības sirds – pārstrādes namiņš
Tas nav tapis, pārbūvējot kādu vecu ēku. Pilnīgi jauna celtne! Telpas iekārtotas ļoti pārdomāti, viss pēc mūsdienu prasībām, ērti un mājīgi. Gan galdi, gan izlietnes, gan plītis, gan saldējamā vitrīna un saldētava. Kā jau kārtīgai mājražošanai pienākas.
“Upeņu sulu iegūstam tvaicēšanas ceļā, to salej lielā bļodā, pievieno cukuru vajadzīgajā daudzumā, ar koka karoti maisa, kamēr tas pilnībā izšķīst, tad pilda izkarsētās burkās un aizvāko,” stāsta saimniece. “Arī mājas siers top šajā ražotnē.”
Vācijā ir liels pieprasījums pēc upeņu vīna. “Sollomina muižā” tāds vēl netop, varbūt ar laiku. Toties tiek gatavota upeņu lapu tēja, upeņu zariņu tēja, reizēm top arī kāds stiprāks uzlējums. Tūristiem, kas ierodas lauku mājā “Upenīte”, visu gadu piedāvā upeņu ogas ar putukrējumu.
Lai upenes neķertu salnas
“Jau pirms kara mans vectēvs ābeļdārzu bija pasargājis no visām debess pusēm ar dažādu krūmu, egļu un lazdu stādījumiem. Bet pēc kara padomju varas pārstāvji visas ābeles izrāva ar visām saknēm. 2004. gadā es tajā laukā iestādīju 3000 upeņu stādu. Aizsargjoslas esmu pastiprinājusi. Salnas paliek ar garu degunu.”
No kurienes tāda seno vērtību apzināšana un galdā celšana? No kurienes tāds nezūdošs dzinējspēks, vēlme urķēties, meklēt un atrast?
Saimniece atsmej – tas ir gēnos, mantots no vecākiem un vecvecākiem. Un piebilst, ka ne jau viņai vien. Piemēram, viņas māsa Lilija Mežiniece visā Latvijā populārajā saimniecībā “Mežinieku māja” arī ar kuplo ģimeni saimnieko ar izdomu un dabū gatavas it kā neiespējamas lietas.
Dažādās biedrībās
Inese Survilo lepojas, ka dod savu ieguldījumu biedrībās “Kulinārais mantojums” un “Siera klubs”. Seniem ēdieniem neatņemama sastāvdaļa ir arī upenes. Gandarījums arī, ka “Sollomina muiža” ir to 57 Latvijas saimniecību vidū, kas darbojas biedrībā “Vides veselības saime”.
“Mana meita Ērika ir liela toršu cepēja. Protams, izmanto arī upenes. Mēs ar savām tortēm piedalāmies dažādos Latvijas konkursos. Pirmajā reizē Pierīgā tika septītā vieta. Pagājušajā gadā “Staburadzes” konkursā Latgalē – jau pirmā vieta ar “Kāzu torti”. Nākamgad startēsim atkal.”
Saimniece kopā ar meitu Ēriku lauku mājā “Upenīte” jau sarīkojušas vietējo toršu konkursu, tā palīdzot “iziet tautās” vairākām apkārtnes cepējām.
