Integrācija ir smaga kā pati dzīve 0
Pagaidiet, pagaidiet, apstākļos, kad budžetam ir izspiedušās ribas un tas joprojām ir kā žurku apgrauzts, valdībai derētu rūpīgi apgrozīt ik spožu miljonu latu, ko nodokļu maksātāji ar dievpalīgu ienesuši valsts kasei.
Te būšot izdošanas par papildu 70 miljoniem, ko izspieduši no sīkstulīgajiem Dombrovska un Vilka, un kā nozīmīgs izdevumu postenis tiek minēta sabiedrības integrācijas kārtošana. Ak, kaut tā nebūtu zemē nomesta nauda, kārtējā izdalītā miljons latu amunīcija, lai šautu ar kaķenēm. Raugi, integrācija ir smaga kā pati dzīve, iekļaušanās vedas gaužām lēnām, un bieži vien integrētāju un integrējamo priekšstati, uz kādiem pamatiem procesiem jānotiek, stipri nesakrīt. Krietnie krievu cilvēki, kuri te ieradušies no Krievijas – zemes, kur dzied, akurāt nav mums pretpoli, taču latviešiem, piemēram, vairāk labpatīk klusums, viensētas piezemētība, tie vairās no trokšņainības un ēverģēlībām. Tā ir gaumes lieta, kā veicināt saderību, nostiprināt pamatvērtības un radīt pozitīvu tuvināšanās impulsu izpausmi, taču līdz šim viss vairāk svēries uz šabloniskiem pseidopasākumiem, kamdēļ latvieši peļ integrētāju tukšvārdību, bet krievi nodarbojas ar zobu griešanu par to, ka viņus apspiežot, nospiežot, “aizskarot pašcieņu”. Atklāti sakot, Gorbačova periodā tādus integrētājus, kādi te bijuši, kvalificētu par bezstrādes ienākumu guvējiem, bet viņu radītos papīrus, programmas “Nepalaid rokas” un “Lāču dresūra” piemeklējis bēdīgs liktenis izlaist garu, tā arī nekļūstot par iedarbīgiem un produktīviem nemirstīgiem dokumentiem. Bet, lūk, kāpēc nevajadzētu šķiesties ar līdzekļiem sabiedrības saliedēšanā. Āre, uzlūkosim labos aizsākumus, ko iezīmē pilsoņu privātās bezmaksas iniciatīvas.
Vakardienas hronikā ir uzteicams bij. deputāta Valērija Kravcova veikums. Viņam gadījās gandrīz vai ietikt vēlētāju melnajās piezīmju grāmatiņās par valsts valodas neprasmi, taču nu pilsonis Kravcovs esot nokārtojis valodas eksāmenu visai augstajā “otrajā zemākajā līmenī”.
Sibīrietis tagad pārvarējis bailes runāt latviski, stingrie eksaminētāji izlikuši atzīmi, ka Valērijs raksta, lasa un saprot latviešu valodu, mazākais, par 80 procentiem. Dūšīgais krievu politiķis iezvanījis jundu, lai rastos simti un tūkstoši sekotāju, kas steigsies pēc valsts valodas prasmes. Citos meklējumos, kā nedzīvot aizspriedumos un stereotipos par otru tautību, devies bij. īpašo uzdevumu ministrs integrācijas lietās Oskars Kastēns. No savas pieredzes skatupunkta Oskars dublējis dep. Judina priekšlikumu, ka cittautiešu bērnus varētu pieņemt un paaudzināt latviešu ģimenēs latviskā vidē. Kastēns saka – varens integrējošs spēks būtu tad, ja latvieši un krievi ik pa laikam mītos ar vīriem un sievām. Proti, Mudīte kādas vaļas dienas padzīvo pie Vaņas, bet Gaļa pa to laiku sērš pie Jāņa. Tas gan sagaidāms, ka kritiķi Kastēna kungu mēģinās atkal iznerrot par tik “kreftīgu” ierosinājumu, taču svarīgākais ir, ko minējis dep. Kravcovs, – jāpārvar bailes no svešā, nav jātop par naidniekiem uzreiz tāpēc, ka viens loba saulpuķu sēklas, bet otrs lazdu riekstus. Kas tur slikts, ja arī krievu bērni no pilsētas dzīvokļiem tiktu laukos, “Cīrulīšos”, kur visapkārt skan latviskas kuplejas un ir 100% iespēja iekāpt govs pļekā, kas slikts, ja saprašanās ietu caur vēderu un pēc sievu maiņas Mudīte iebarotu Vaņu ar speķotiem zirņiem un rūgušpienu.
