Izdzīvotāji 0
Elejas pagasta zemnieku saimniecībā “Klīves” ikdienas darbos dodas vienas ģimenes divas paaudzes. Šņickovski ir novērtējuši labas izglītības nozīmi un sapratuši, ka iegūst tie, kuri prot ne vien izaudzēt dažādas kultūras, bet arī tās pārstrādāt.
Mantojums
Zemgale nav tikai Latvijas maizes klēts, šajā reģionā ir arī senas augļkopības tradīcijas. Tāpēc gluži likumsakarīgi, ka jelgavnieki Gunta un Aivars Šņickovki, atgūstot dzimtas īpašumu, – 70 hektārus zemes un mājas Jelgavas novada Elejas pagastā, nolēma pievērsties graudkopībai un augļkopībai.
Zemnieku saimniecības “Klīves” izveidotāji abi savulaik bija pasniedzēji Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātē – Aivars studentiem lasīja kursu par augļkopību, Gunta – par augsnēm. Atgūtajā īpašumā viņiem bija iespējas pārbaudīt, kā praksē darbojas teorētiskās zināšanas.
– Vectēvam aizejot mūžībā, mūsu vecākiem vajadzēja izšķirties – pārdot zemi un īpašumu vai paturēt un pievērsties zemkopībai. Atmest ar roku nav viņu garā, tāpēc sākumā abi pat uzņēmās dubultslodzi – turpināja strādāt augstskolā un pamazām iekopa zemnieku saimniecību. Tagad abi ir pensijā, – stāsta Guntas un Aivara jaunākais dēls Māris.
Kad vecāki sāka saimniekot, viņš bijis mazs puika, bet brālis Gints mācījies vidusskolā. Kopš tā brīža aizritējuši 20 gadi, dēli ir ieguvuši augstāko izglītību (Gintam ir maģistra grāds ekonomikā, Mārim – bakalaura grāds sabiedriskajās attiecībās un reklāmas jomā) un, saņēmuši vērtīgu garīgo bagāžu, plecu pie pleca ar vecākiem strādā zemnieku saimniecībā. Tagad brāļiem deleģēta lielākā atbildības daļa par “Klīvēm” – Mārim uzticēti komercdirektora pienākumi. Viņam jāgādā par produkcijas noietu, jānodrošina augļu koku un ogulāju aprūpe – mēslošana, miglošana, ražas novākšana. Gints atbildīgs par vairumtirdzniecības organizēšanu, palīdz kārtot saimniecības grāmatvedību, iesaistās citos darbos. Brālim esot liela pieredze pārdošanā un uzņēmējdarbībā, viņš četrus gadus strādājis ASV, bet Latvijā ir viens no meža un dārza tehnikas un rezerves daļu vairumtirdzniecības uzņēmuma SIA “Jagiteh” līdzīpašniekiem.
– Tuvākajā apkārtnē zemi nebija iespējams ne nopirkt, ne iznomāt, tāpēc vecākiem vajadzēja izdomāt, kā racionāli rīkoties ar saviem 70 hektāriem. Svaru kausi nosliecās par labu rapsim un ziemas kviešiem, ar ko apsēja aptuveni sešdesmit hektāru, bet vēlāk pārējā platībā iestādīja augļu kokus – ābeles, bumbierus, plūmes un ķiršus, kā arī ogulājus un avenes. Augļus un ogas pārdodam gan svaigā veidā, gan pārstrādātus sulā, sukādēs un kaltējumos. Vēl nodarbojamies ar nektāraugu audzēšanu un biškopību, – ar zemnieku saimniecības pamatdarbību iepazīstina tās komercdirektors.
Pašiem piederošos 70 un 10 nomātos hektārus sadalījuši šādi: 40 hektārus aizņem graudaugu platības, 20 ha sēj rapsi, 10 ha atvēlēti augļu kokiem un ogulājiem, un tikpat – nektāraugiem (griķiem, facēlijai, bišu amoliņam, baltajām sinepēm, sirds māterei un galegai).
Kredīti biedē
Ziemas kviešus izvēlējušies tāpēc, ka šī kultūra esot visrentablākā – tiem raksturīga augsta ražība un ir laba samaksa par graudiem. “Klīvēs” audzē šķirni ‘Zentos’. Tā Zemgalē vislabāk padodoties un arī pārziemojot. Gan rapsi, gan ziemas kviešus nododot turpat netālu esošajā lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajā sabiedrībā “Latraps”.
– Pērn rapsim mūsu laukos bija rekordraža – pāri par 4 tonnām no hektāra. Iepriekš tas vai nu nepārziemoja, vai tik labi nesadīga, taču nu beidzot padevās. Par pērno kviešu ražu gan to nevar teikt – vidēji ieguvām 5 tonnas no hektāra. Mēs necenšamies par katru cenu sasniegt rekordražu, to stimulējot ar bagātīgām minerālmēslu devām. Jo var gadīties, ka graudi nepadodas, bet nauda par pārspīlēti lielu minerālmēslu daudzumu izdota.
Piesardzīga un pārdomāta saimniekošana, iztiekot bez kredītiem, – tāds varētu būt Šņickovsku senioru darbības moto. Viņi neesot ņēmuši nevienu aizdevumu. Māris nosmej – ja kāds vēlas redzēt, kā Latvijas lauku saimniecībās izskatītos, ja mēs nebūtu iestājušies Eiropas Savienībā, lai atbrauc uz “Klīvēm”:
– Mums ir tikai vecā padomju laika un lietotā ārzemju tehnika – traktori un kombaini. Lai tos uzturētu lietošanas kārtībā, jāiegulda liela nauda. Mēs ar brāli ceram pierunāt vecākus, ka tomēr ir jāraksta projekts, lai varētu saņemt Eiropas līdzfinansējumu jaunas tehnikas iegādei. Ar tādu taču ir daudz produktīvāks darbs!
Daudzveidīgs piedāvājums
Katru pavasari un rudeni viņi iegādājas augļu koku un ogulāju stādus, lai būtu ko likt kritušo vietā un dažādotu arī stādījumus. Pēc ogulājiem dodas uz Dobeli, pēc augļu kokiem – uz kokaudzētavu “Bētras” Ozolnieku novada Sidrabenes pagastā, jo tās īpašnieki – agronomi un zinātnieki Ilga un Arnolds Grosi – ir Šņickovsku senioru labi paziņas, kuriem var uzticēties.
– Nu jau jūtam, ka ar stādu iegādi vajadzēs piebremzēt, jo, pieaugot platībām, tās vairs nevarēsim pienācīgi apsaimniekot, – spriež Māris un atklāj, ka saimniecībā sezonas laikā nodarbina arī piecus strādniekus. Pašlaik galvenais esot augļu koku vainagu veidošana. Nelielā ābeļdārzā to parasti dara, kad sniegs nokusis, taču tūkstošiem ābeļu, bumbieru, ķiršu un plūmju apkope prasa krietnu laiku, tāpēc zarus sāk izzāģēt agrāk.
Jo plašāks pārdodamo preču sortiments, jo vieglāk piesaistīt pircējus, saka Māris, izrādot jaunākos stādījumus, kas plešas netālu no mājām. Tur spraucamies ārā no sniega segas redz smiltsērkšķus, plūškokus, irbenes, kazenes, cidonijas un ērkšķogas, arī vīnogulājus. Pagaidām vīnogas audzējot pašpatēriņam, Šņickovskis seniors no tām raudzējot arī vīnu, bet tuvākajos plānos esot pārdošanai ražot vīnogu vīnu un kalvadosu.
“Klīvēs” gadā izspiež ap 1000 litriem ābolu sulas, pēc kuras ir liels pieprasījums, mazāk saražo bumbieru, jāņogu, smiltsērkšķu, plūškoku un irbeņu sulu, jo patērētājs labprātāk šos augļus un ogas apēd svaigus, nevis pārstrādātus.
– Aizpērn mums bumbieru raža bija lielāka nekā ābolu, tāpēc uz skolām varējām vest bumbierus, par ko bērniem bija liels prieks, – stāsta Māris, piemetinot, ka z/s “Klīves” ar Eiropas kopienas finansiālu atbalstu piedalās Eiropas programmā “Augļi skolai”.
Pērn Šņickovskiem esot izdevies sasniegt arī kādu rekordu – izaudzēt smagāko ābolu Zemgalē (tas svēris 576 gramus) un sasniegt “Klīvju” pastāvēšanas vēsturē žāvēto ābolu rekordapjomu – 400 litru.
– Esam noformējušies kā mājražotāji, sulu spiešana notiek vecāku privātmājā Jelgavā. Izmantojam Vācijā ražotu spiedi – ūdens presi. Dienā ar visu nokarsēšanu var iegūt ap 150 litriem.
PET pudeles sulas fasēšanai pērkot Rīgā uzņēmumā “Gammaplast”. Ābolu un bumbieru pagrabs ir Jelgavā – tas savulaik celts kartupeļu, cukurbiešu un burkānu glabāšanai (šīs saknes z/s “Klīves” audzētas agrāk). Augļu un ogu ražu, kā arī pārstrādāto produkciju vedot uz nelieliem zemnieku saimniecību veikaliņiem Rīgā, tirgojot nakts tirgū Centrāltirgū un arī Jelgavas tirgū.
Krājot zināšanas
Lai izaudzētu bagātīgu ražu ar labu augļu un ogu kvalitāti, Māris papildina zināšanas – apmeklē dažādus seminārus.
– Izmantojam integrēto audzēšanas metodi, – stāsta jaunais censonis. – Esmu sapratis, ka vairāk jāpiestrādā pie augļaizmetņu retināšanas, jo tad āboli izaug lielāki, pēc tādiem ir pieprasījums. Tas ir ļoti darbietilpīgi, tāpēc Itālijā to veic ar īpašu ierīci ziedēšanas laikā.
Māris Šņickovskis atrod laiku arī publiskām aktivitātēm – septiņus gadus ir Latvijas Jauno zemnieku kluba dalībnieks, tagad jau valdes loceklis. Patīkot darboties ne vien savā, bet arī sabiedrības labā. Ar citiem jaunajiem zemniekiem braukādams pieredzes apmaiņā pie ārvalstu lauksaimniekiem, nonācis pie kādas vērtīgas atziņas:
– Šveicē, Austrijā un Vācijā lauksaimnieku dzīve ir ļoti sakārtota un paredzama, tāpēc jaunajiem zemniekiem nav tik smagi jāstrādā kā mums. Taču iespēju izpausties un attīstīties mums ir vairāk, piemēram, augļu tirgus Latvijā nav tik piesātināts kā daudzviet ārvalstīs.
Latvijā augļus un ogas izaudzējam daudz mazāk, nekā ir pieprasījums. Tas stimulē augt un attīstīties. Turklāt latviešu zemnieki ir izdzīvotāji. Ja mūs un ārvalstu lauksaimniekus noliktu vienādos apstākļos, mēs noteikti viņus sistu pušu!
