Latvijā

Izveidot sevi no jauna. Saruna ar Ilzi Jurkāni 12

Sevi restartēt un izveidot atkal un atkal no jauna! Kurš gan to negribētu? Bet ILZEI JURKĀNEI tas ir izdevies. Pēc veiksmīgas finansistes karjeras ASV un Latvijā Ilze Jurkāne pirms četriem gadiem uzraksta autobiogrāfisku pavāru un ceļojumu grāmatu “Dzīves garša”, bet tagad kļūst par filmzvaigzni “Latvijas gardāko stāstu” sērijās (www.gardezi.lv). Filmiņās viņa ciemojas lauku saimniecībās un pēta, kā galdā ceļamie labumi ir audzēti, loloti un ražoti. Saruna par Ilzes Jurkānes jauno ceļu, pa kuru dodoties, viņa jūt savu senču gēnu programmu.

– Ko jums dod projekts “Latvijas gardākie stāsti”?

– Šis nav tikai ļoti skaists projekts, šī ir Latvijas nākotne. Esmu ļoti lepna arī par to, ka Latvija ir viena no pirmajām valstīm, kas atteikusies no ģenētiski modificētas pārtikas. Tā ir liela lieta, mums vajadzētu pavicināt sarkanbaltsarkanu karodziņu. Latvijas ražotājiem ir tas, kas daudzviet jau pazaudēts – ekoloģiski audzēta un veselīga pārtika. Es gribētu būt Latvijas vēstniece šiem produktiem, lai tie ar kvalitātes un prestiža tēlu būtu zināmi un pirkti visā pasaulē.

Protams, produkts nebūs veiksmīgs, ja to nevienam nevajadzēs. Tāpēc uzņēmējiem gan jāriskē, gan jāpēta tirgus. Un nedrīkst baidīties. Jo bailes ir velna ierocis, tās atņem iespējas un laupa prieku. Gribētu, ka šie gardie stāsti iedvesmo arī citus veidot biznesu un pat, ja tu pats neko neuzsāksi, lai ir lepnums par mūsu ražotājiem, lai pērkam viņu produktus.

– Kādi tad viņi ir?

– Esmu apciemojusi jau desmit – “Kliblapsas” (ķirbji), “Lazdonas pienu”, “Ķelmēnus”, “Annas zivis”, “Ogres pienu” un “SierŠtelli”, “Satori Alfu” (smiltsērkšķi), “Milzu!” (pārslas), “Sabiles sidru”, “Liedagu”, “Dimdiņu kāpostus” un būs vēl. Šo uzņēmēju darbs mani iedvesmo, jo viņi patiešām strādā gudri un radoši. Man nepatīk, kad saka – latvieši grūti strādā. Ja savā darbā jūties kā ogļracis, tad kaut kas nav kārtībā un tas ietekmēs arī rezultātu. Vai nu izbaudi darāmo, vai arī nedari nemaz. Nevajag strādāt grūti, vajag strādāt gudri un ar iedvesmu. Vēlos pastāstīt, kā jauns rīdzinieku pāris Ences bija sapelnījuši naudu un sprieduši – vai pirkt laukos māju atpūtai vai uzsākt biznesu. Izlēma – izveidot uzņēmumu un sacensties ar “Kellogg’s” un “Nestle” brokastu pārslu ražošanā.

– Tā tik ir ambīcija!

– Jā, viņi saprata – lai konkurētu ar pasaulslavenajiem pārslu ražotājiem, jābūt labākiem, bet ne dārgākiem. Tas izdevās un gada laikā “Milzu!” iekarojuši 10% tirgus. Tas ir fenomens. Viņi izmantoja visus četrus galvenos mārketinga principus – produktu cenu, pārdošanas veidus, vietu un reklāmas aktivitātes. Kā es mācu lekcijās – mārketings ir vislabākā profesija, jo tā ir zinātnes, mākslas, literatūras, matemātikas, inženierzinātnes un psiholoģijas kombinācija. Amerikas finanšu pasaulē, būdama mārketinga direktore, allaž jutos kā Leonardo da Vinči. “Bank of America” pārvaldīju bankas pakalpojumus un programmas desmit miljoniem klientu, atbildība bija liela – 17 miljardi dolāru aizdevumos, 27 miljoni – noguldījumos un 1200 filiāles.

– Tagad projektā izmantojat vēl kādu savas personības šķautni – esat aktrise, stāstniece. No kurienes šīs prasmes?

– Tie ir gēni. Mans vectēvs rakstnieks Jūlijs Pētersons radīja 22 lugas Nacionālajam teātrim un arī īsos stāstus. “Tā ir Jūlija Pētersona mazmeitiņa Ilze,” tā ar mani Amerikas latviešu aktieru sabiedrību iepazīstināja mana mamma. Man ļoti patika teātris, latviešu skolā vienmēr piedalījos izrādēs un arī deklamēju. Prasme uzstāties varētu būt mantota no Pētersonu dzimtas. Mammas brālis režisors Pēteris Pētersons droši vien daudziem ir spilgtā atmiņā. “Gardēžu” projektā ir arī manas receptes, tās veidoju no brīnišķīgajiem Latvijā audzētajiem pārtikas produktiem, ko iepazīstu, filmējoties sižetos. Ēst gatavošanu, galda klāšanu, ciemiņu uzņemšanu esmu mācījusies no savas mātes, arī no krustmātēm. Ēdienu un viesmīlības gēnu esmu mantojusi arī no sava vecvectēva, kuram bija krogs pie Smiltenes. Galda klāšanu angļu sakšu garā apguvu no savas amerikāņu krustmātes, kuras vecvectēvs bija parakstījis Amerikas Neatkarības deklarāciju. Bet tikai šomēnes aptvēru – tagad atgriežos otra vectēva Friča Auzera pēdās. Viņam piederēja milzīga – 120 hektāru liela – saimniecība Kurzemē, Lutriņu pagastā, viņš bija arī Lutriņu pagasta vecākais, viņu nošāva 1949. gadā. Tagad šajā projektā “Latvijas gardākie stāsti” visi mani gēni sanāk kopā – esmu žurnāliste, aktrise, kulināre un ar prieku un lepnumu esmu lauku saimnieku vidū.

– Vai jūsu tēvs Alberts Valentīns Auzers arī gāja sava tēva pēdās?

– Viņš bija tāds dumpinieks – negribēja saimniekot laukos, mācījās privātskolā Rīgā, pēc tam ar velosipēdu apbraukāja Eiropu. Pēc tam strādāja jaunizveidotās Latvijas izlūkdienestā. Mani vecāki satikās pēc kara Amerikā. No inteliģentu dzimtas nākusī mamma atzina, ka bijusi priecīga apprecēt nevis kādu no saviem intelektuālajiem pielūdzējiem, bet gan manu tēvu, jo tās bijušas svaigas asinis. Turklāt viņam kā saimniekdēlam nav piemituši nekādi kompleksi. Pašlaik grāmatā “Tavas zemapziņas spēks” lasu, kāpēc cilvēkiem neveicas. Tāpēc, ka viņi pieņem baznīcas un politisko varu uzspiesto domu, ka nabadzība ir laba. Tas ir blefs. Materiālas lietas nedrīkst būt pašmērķis, bet tās ir vajadzīgas, lai tu pats būtu priecīgs un lai citus varētu darīt priecīgus. Diemžēl ļoti nabadzīga bērnība un jaunība bieži vien cilvēkos rada kompleksus. Mums arī sākumā nebija daudz naudas, bet man bija apziņa, ka nāku no inteliģentas un turīgas ģimenes. Mans tēvs bija manā uztverē vīrišķīgākais cilvēks pasaulē, un līdz šim tādu neesmu satikusi. Tēvs spēja izturēt savas pirmās ģimenes zaudējumu (viņa pirmo sievu un dēliņu 1941. gadā nošāva, meitiņu izsūtīja uz Sibīriju), dzimtenes zaudējumu (pēc cīņām latviešu leģionā viņš aizbēga uz Skandināviju, vēlāk ASV) un ASV strādāt smagu krāsotāja darbu, lai uzturētu ģimeni. Turklāt tēvs nesabruka, nemainīja savu attieksmi pret cilvēkiem, politiskos uzskatus vai morāli, nekļuva īgns un turpināja būt ļoti mīlošs. Arī mans vectēvs Jūlijs Pētersons bija vīrišķības paraugs. 1944. gada 17. martā viņš bija viens no tiem, kuri parakstīja Latvijas Centrālās Padomes memorandu, un čekas pratināšanā palika pie saviem vārdiem. Izsūtījumā Sibīrijā vectēvs nenomira badā tradicionālā izpratnē, bet viņš atteicās no ēdiena: es nedzīvošu nebrīvē! Es arī darītu tāpat. Man nav tik svarīgi dzīvot par katru cenu, būtiskāk ir nenodot savus principus, morāli, savus cilvēkus, savu valsti, tautu. Mans tēvs man mācīja: “Ilze, nekad nebaidies! Pat, ja tevi nošauj, tas nav sliktākais, briesmīgākais ir – ja tu pazaudē sevi.”

– Jums ir bijuši lieliski vīrišķības paraugi. Tomēr ar vīru Jāni Jurkānu piedzīvojāt atšķirīgu izpratni par vērtībām…

– Es nenoliedzu – man sāp sirds, ka zināms posms manā dzīvē ir beidzies. Tomēr neviens mums nevar atņemt mūsu skaistākos gadus gan kopdzīvē, gan būvējot jauno Latviju. Mēs bijām vai nu uz skatuves, vai pirmajās rindās visam, kas notika. Un esmu priecīga, ka mums bija īsta mīlestība.

– Jūsu nopelns – bankomātu un debetkaršu ieviešana Latvijā. Bet jūsu plāns banku attīstībai netika paņemts. Kāpēc? Un, ja tas būtu realizēts, vai būtu citādāk?

– Mans plāns netika pieņemts atbildīgo darboņu korupcijas un ego dēļ. Plānā bija daudz pasākumu, piemēram, noguldījumu apdrošināšana, taisnais debets – ja tev samaksā, uzreiz atvelk nodokļus, tad Latvijā nebūtu tik liela pelēkā ekonomika. Protams, man ir sāpīgi redzēt, kas ir noticis Latvijā. Mūsu valsts varēja būt kā konfekte, mēs varējām ielēkt attīstībā, bet nostrādāja mūsu oligarhi, kas izzaga Latviju, un tad vēl tā šausmīgā korupcija, kas turpinās līdz šai baltai dienai.

– Negodīgu rīcību politikā un ekonomikā daudzi attaisno, sak, kapitālismā jau tā ir…

– Neatkarības sākuma gados kāds paziņa man stāstīja gadījumu, kurā cilvēks biznesā rīkojās negodīgi. Tas ir šausmīgi, teicu. Viņš pretī: Ilze, tu esi no Amerikas, tu taču saproti – tas ir bizness. Atbildēju, lai nejauc biznesu ar zagšanu. Tās ir atšķirīgas lietas.

– Pēc veiksmīgas finansistes karjeras esat izveidojusi tikpat veiksmīgu pavārmākslas ekspertes karjeru. Šorīt nopirku pēdējo jūsu grāmatas “Dzīves garša” eksemplāru. Būšot piektais izdevums. Vareni!

– Ir pagājuši 20 gadi, kopš Latvijā ieviesu bankomātus, par to esmu lepna. Bet cilvēkiem vairāk interesē ēdienu gatavošana. Šodien tikos ar Polijas vēstnieci, runājām arī par to, kāpēc visā pasaulē cilvēki ļoti pievēršas ēdiena gatavošanai, televīzijas šoviem par kulināriju, garšu ceļojumiem, un sapratu – tas ir likumsakarīgi. Visapkārt ir tik daudz ļaunuma un negāciju, cilvēkus māc bailes un nedrošības sajūta. Vajag līdzsvaru – ēdieni dod labu sajūtu kā bērnībā, ka viss ir labi. Cilvēkiem ļoti trūkst šīs sajūtas. Otrkārt – šobrīd ir tik maz situāciju, ko varam kontrolēt. Bet ēdiena gatavošana ir pilnībā mūsu rokās. Es lasu pavārgrāmatas kā romānus, tās mani nomierina. Man virtuvē ir dīvāns, un nakts vidū, ja nenāk miegs, paņemu pavārgrāmatu un palasu. Un treškārt – ēdienu gatavojot, vari būt radošs. Man ir laimējies strādāt darbos, kur man ļāva izvērsties, iet pa naža asmeni, ļāva riskēt ar milzu naudas summām un tas attaisnojās. Bet ir sfēras, kur nevari būt radošs, tad iesaku mājās izpausties ēst gatavošanā. Vēl es esmu cilvēks, kam nepieciešamas uzslavas. Un pēc lielām viesībām, kad dzirdu tik daudz pateicību, esmu lepna un priecīga.

– Kā visu varat paspēt? Gan agrāk – banku pasaulē strādājot, gan tagad – rakstot, filmējoties, lasot lekcijas, atbalstot radu bērnus…

– Es sevi ļoti dzenu. Netaupu, neļaujos slinkumam, es sev pavēlu – tu vēl izdarīsi to! Bet man ir ļoti svarīgi labi izgulēties. Šādi sevi motivēt iemācījos, kad Amerikā strādāju “Citibank”. Agri cēlos, ilgi strādāju, vēlu ballējos. No rīta pierunāju sevi: Ilze, ja tu tagad piecelsies, sestdien varēsi gulēt līdz divpadsmitiem, tev nekas nebūs jādara, tikai vakarā jāiet uz teātri. Vai arī – ja tagad piecelsies, sestdien es tev nopirkšu kleitu!

Mans dzīves moto ir – strādā, it kā visas tavas lūgšanas būtu veltas, un lūdz Dievu, it kā viss tavs darbs būtu veltīgs. Citiem vārdiem – tici Dievam un tici sev. Esmu tik laimīga, ka uzaugu kristīgā ģimenē un uzaugu ticēdama. Kad man bija četri gadi, mamma iemācīja, ka Jēzus Kristus mani mīl un Dievs mani mīl. Man vienmēr bija sajūta, ka par mani gādās. Bet, protams, sapratu, ka cītīgi jāmācās, turklāt pilnīgi visi priekšmeti. Un visi priekšmeti man arī patika un visi padevās.

– Vai varat pateikt, kuri jūsu dzīvē ir bijuši zvaigžņu brīži?

– Tādu ir bijis daudz. Esmu piedzīvojusi arī skaudību un neveiksmes. Bet, kad nokrītu no zirga, tūdaļ raušos sedlos atpakaļ. Un sevi nežēloju. Dievs un es pati sagādāju sev arvien jaunas zvaigžņu stundas. Kāda jautrība – 64 gados filmējos! Es cenšos izdomāt sevi par jaunu! To varam mēs visi. Mums katram ir tik daudz talantu! Pirms dažiem gadiem sāku apgleznot porcelānu, mazliet gleznoju. Mana mamma, savulaik studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā, Amerikā gleznoja dekorācijas un veidoja kostīmus latviešu teātriem un vairāk nekā divdesmit gadus kā mākslas terapeite strādāja ar garīgi atpalikušajiem un psihiski slimajiem. Tolaik biju liela karjeriste, cienīju mammas darbu, tomēr nesapratu, kā mamma spēja ar viņiem strādāt, tas taču ir tik bezgala grūti un brīžiem pat bīstami. Bet, gadiem ejot, es pati izbaudu, kā tas ir – palīdzēt cilvēkiem. Esmu iemācījusies būt iejūtīga. Līdzjūtība ir vissvarīgākā. Tad tu ne melo, ne krāp, ne zodz. Cilvēki ir tik centrēti uz sevi, daudz ko pakārto savām vēlmēm un iegribām. Līdzjūtība ir tas, kas mums ļauj izkāpt no sava ego un pieņemt otru kā līdzvērtīgu. Izjust otra prieku, neskaust viņa panākumus, skaistumu, naudu un vienlaikus atļaut savai sirdij sāpēt tam otram cilvēkam. Imants Ziedonis 1991. gada 27. janvārī Ilzēs veltīja man dzejoli, kas sākas un beidzas ar rindām: “Sveika, Ilz, tev viss ir pills, Liktens tevi nepievils!” Es ceru, ka viņš ir paredzējis laimīgu manu ceļu arī turpmāk.

Galerijas nosaukums
LA.lv