Jānis Purcens – tāds pats, tikai savādāks 0
Vecrīgā, galerijā “Daugava” līdz 29. augustam skatāma Jāņa Purcena izstāde “Tāds pats, tikai savādāks”. Izstādē eksponēti mākslinieka jaunākie darbi. “Uzgleznot un aizmirst… lai vēlreiz gleznotu to pašu, tikai katrreiz citādāk, atkal aizmirstu un tā tālāk,” teic mākslinieks.
“Tāds pats, tikai savādāks,” – tā saka. Droši vien tas nozīmē, ka ir kaut kas kopīgs un ir kaut kas atšķirīgs. Turklāt kopīgā ir vairāk nekā atšķirīgā. Vai precīzāk – kopīgais ir kvalitatīvi nozīmīgāks nekā atšķirīgais. Kas darbos, mākslas darbos, ir kvalitatīvi nozīmīgais? Materiālu kvalitāte, uzcītība arī otršķirīgos darbos. Piemēram, vai ir svarīgi audekla malas aizlocīt tā, lai nerēgojas diegi?” vaicā J. Purcens.
Izstādes ievadglezna ir 2013. gada eļļas audekls “Ignācijs”. Vasara un debesis. Viņam gleznošana uz audekla vai papīra ir meditācijas process. Izstādē iekļauti arī pagājušo gadu darbi. Kāpēc mākslinieks rīkojis atskatu? “Tas izveidojās vienkārši un dabiski,” atklāj J. Purcens. Viņš gandrīz gadu pavadījis katoliskās baznīcas garīgajā seminārā Rīgā. Pirms studijām katoļu seminārā māksliniekam bijis ilgs pārdomu periods. “Principā gleznu reāli uz pasaules ir par daudz. Un tad gleznojot reizēm rodas sajūta – nu tas, ar ko es nodarbojas, varbūt ir jauki, skaisti, daļa cilvēku to vērtē atzinīgi, bet vai tas ir vajadzīgs? Valstī ir vajadzīgi cilvēki, kas spēj garīgi vadīt citus, tā ir nepieciešamāka nodarbošanās nekā gleznošana, kad gleznu ir reāli par daudz,” neslēpj mākslinieks.
Šajā izstādē mākslinieks J. Purcens 2008. gadā gleznotos darbus “Paēdis” un “Padzēris” ir salicis vienu otram blakus. “To es nebiju darījis. Tie ir ļoti līdzīgi. Principā it kā garlaicīgi – vienādus darbus salikt kopā, bet vai līdz galam garlaicīgi ir izdevies, es nezinu,” nosaka J. Purcens. Darbi gan pēc krāsas ir atšķirīgi, gan noskaņa katrā ir citāda, gan cilvēki ir dažādi, gan pilsētas dažādas.
Otrajā stāvā izvietotās gleznas mākslinieks nosaucis par “Žāvu sienu”. “Rozā, rozā, rozā, rozā un te arī rozā, pat mazliet mazāk rozā. Un vienāds formāts. Pat augstums ir pilnīgi vienāds visiem darbiem,” skaidro mākslinieks.
Aplūkojot mākslinieka darbus, var just, ka arī rakstītais vārds viņam ir ļoti būtisks, jo daudzos darbos tas redzams. “Šī ir vienkārši nemitīga lūgšana: Kungs Jēzu Kristu, Dieva dēls, apžēlojies par mums, nabaga grēciniekiem. Un principā, kā izskatītos nemitīgā lūgšana uzzīmēta? Iespējams, apmēram šādi. Rindiņa aiziet līdz lapas beigām un tad tā nākamā rindiņā atsākas, un tā tas turpinās, bet beidzas lapa, un sākas jauna lapa,” skaidro mākslinieks.
J. Purcena gleznas ir kā cilvēka ceļš. Garīgais ceļojums no zemes uz debesīm. Izstāžu kuratore Inga Bunkša, savulaik raksturojot mākslinieka gleznas, rakstījusi: “Darbos viņš meklē sevi, savu pasaules izjūtu, uzskatot, ka mākslinieka roku veiklība, zināšanas, redze un personiskie pārdzīvojumi ir tikai līdzekļi augstāku sajūtu izteikšanai.”
Kā secinājis pats mākslinieks, gleznās kvalitatīvi nozīmīgais nav krāsa, lielums un citas redzamas lietas. Ja šo lielumu nevar ne redzēt, ne sataustīt, ne sadzirdēt, tas vēl nav viss, jo tad to var izmērīt vai nofilmēt ar kādu sarežģītāku mehānismu.
