Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Kas šiem cilvēkiem līdz šim traucēja īstenot idejas? 16

Atskatoties uz Latvijas politiku pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, tajā var saskatīt likumsakarības, kas atgādina jūrā notiekošos procesus. Ir trīs vairāk vai mazāk spēcīgas un stabilas zemūdens straumes, kas vienmēr piedalījušās politiskās dzīves veidošanā, – ZZS, “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un “Saskaņa”. Tomēr ne jau tās aizvadītajos gados noteikušas galveno toni. Vienmēr bijuši kādi lieli, vareni viļņi – Tautas fronte, “Latvijas ceļš”, Tautas partija, “Jaunais laiks” un Zatlera Reformu partija, kuru virzienam un spēkam pielāgojušies (vai bijuši spiesti to darīt) pārējie. Tieši šo viļņu uzplūdi un atplūdi arī noteica Latvijas politiku aptuveni 25 gadu garumā. Pēdējās lielās bangas, kas patlaban transformējušās “Vienotības” veidolā, šodien draud izirt, atstājot šļakatas un putas. Un pie horizonta nav redzams jauns vilnis, vien tāda sīka pačalošana. Jūra ir pierimusi.

Tā vien izskatās, ka arī jaunākais mēģinājums sakustināt jūru, proti, kustības “Mēs par!” dibināšana, gan tiks pamanīts, bet diezin vai vēlētāju novērtēts. Katrā ziņā tas noteikti nebūs ne sestais, ne vēl jo vairāk “devītais vilnis”, kas beidzot aizslaucīs visas nebūšanas un ievedīs Latviju saulītē. Lai cik tas dīvaini varbūt skanētu, viens no iemesliem – pārāk daudz “sabiedrībā pazīstamo cilvēku”, kas Latvijas apstākļos parasti ir sinonīms vārdam “bijušie”. Gudru, izskatīgu un varbūt pat līdzīgi domājošu cilvēku grupa vēl nenozīmē, ka tie kopā veido arī politisku partiju. Savstarpēji summējoties, šie cilvēciskie vektori var dot arī nulles rezultātu – lai atceramies kaut vai “Par labu Latviju” visai bēdīgo rezultātu 10. Saeimas vēlēšanās. Par daudz ir sarunāts, gudri mācot citus dzīvot, konsultējot, analizējot “rīcībpolitiku” (kas tā tāda?) un sniedzot ekspertu atzinumus teju vai visās iespējamās dzīves jomās. Kādam citam var nepatikt barošanās no “labo” Rietumu oligarhu fondiem, otram – aicinājumi sekot “liberālām vērtībām”, vēl trešajam – pārāk bieža “zīmēšanās” medijos.

Tāpat var rasties jautājums – kas šiem cilvēkiem līdz šim traucēja īstenot viņu paustās idejas? Nu kaut vai pieciem Saeimas deputātiem, kuri pēc aiziešanas no “Vienotības”, cik var noprast, tomēr izlēmuši palikt “Vienotības” parlamenta frakcijā, solot “turpināt konstruktīvi strādāt”. Bet tieši parlamenta frakcija taču ir partijas politiskā spēka kvintesence, tās visspilgtākā manifestācija! Tad kur viņi atrodas – jaunajā kustībā vai tomēr vecajā partijā? Iznāk, ka aiziešana ir tikai tāda vien “pa pusei”, līdzīgi kā saniknota sieva pēc ģimenes skandāla paziņo “es no tevis beidzot aizeju pavisam!” un ievācas blakus istabā, turpinot saimniekot pa kopējo virtuvi un vannas istabu. Te būtu vietā atcerēties krievu teicienu “aizejot aizej” (уходя уходи) – par ciemiņu, kas nespēj vien atvadīties.

Un vēl kāda jūras īpatnība – ja ūdens pēkšņi strauji atkāpjas no krasta, tā ir droša pazīme, ka tuvojas cunami. Ja kādā brīdī jaundibinātām kustībām “par visu labo un skaisto” tautā vairs nebūs pilnīgi nekādas atsaucības, tas var nozīmēt, ka iestājies klusums pirms vētras vai pat gaidāms politiskais cunami. Jūs teiksiet, ka nav cilvēku? Tādi ir! Tikai nevis viņi gaida savu laiku, bet gan laiks pats atrod un aicina viņus. Kurš 1986. gadā pazina Daini Īvānu, Juri Rubeni, Ivaru Godmani, Ilmāru Bišeru? Pagāja neilgs laiks, un pēkšņi par viņiem zināja katrs. Tāpat būs arī šoreiz.

LA.lv