Kultūra
Kultūrpolitika

Kā atslēgt stereotipus? Anda Rožukalne vērtē “Atslēgas” 16


Raidījuma vadītāja Mārtiņa Ķibilda klātbūtne kadrā, stāsts un emocijas saved kopā vēsturi ar šodienas cilvēka interesi.
Raidījuma vadītāja Mārtiņa Ķibilda klātbūtne kadrā, stāsts un emocijas saved kopā vēsturi ar šodienas cilvēka interesi.
Ekrānuzņēmums no ltv.lsm.lv

Mēs aizmirstam, jo domājam, ka sen zinām savu vēsturi. Aizmirstam pat to, ka esam svarīgas detaļas aizmirsuši. Skaidrs un ass jautājums – kas īstenībā notika tajā laikā? – liek censties atcerēties, atklājot vēsturi no jauna. Kā LTV1 jaunais raidījums “Atslēgas”.

Saplēstā pašbilde

Pašlaik parādīti vien divi “Atslēgu” raidījumi, bet tie devuši tik daudz atklājumu jau zināmajā. Raidījuma veiksme ir ne tikai drosme uzdot jautājumus, bet arī prasme uz tiem atbildēt.

Ko slaveno janvāra barikāžu laikā darīja pārējā pasaule, kā uzvedās lielvaras? Uz šo jautājumu atbildēja pirmais raidījums. Iegūtās atbildes ir kā akmens iestagnējušā spoguļattēlā, kurā ērti sevi redzēt kā barikāžu varoņus. Un domāt, ka visi mūs redz kā brīnumaina notikuma varoņus. Tādi esam, bet pasaules centrs ir plašāks nekā barikāžu vietas, tajā ir kāds, kas atrodas ārpus barikādēm un mūs vēro, vērtē, ietekmē. Jautājums saplēš ērto vēstures selfiju, kurā redzam tikai sevi pamatotā neparastu varoņu un negaidītu brīvības uzvaru piepildītā barikāžu ainavā. Pasaulei pievērstais skatījums sniedz atbildes, ieraugot savu lomu plašā kontekstā, atzīstot kļūdas un citu manipulācijas brīdī, kam nav paredzēta labi pārbaudīta shēma. Atbildes mūs ieved jaunu attiecību labirintā, kur barikāžu laiks nav tikai iekšpuses pārstāvju acīm skatīts. Tas ir daudz sarežģītāks, nekā pierasts atcerēties.

Kā sitiens pa galveno vērtību muskuļiem, tāds ir otrs jautājums raidījumā “Atslēgas” – ar ko sāka no Latvijas kara laikā izceļojušie? Un atbilde – viņi Hamburgas drupās dibināja Baltijas universitāti. Tas pasaka tik daudz par šodienas ambīciju pieticību!

Detaļu piesātinājums

Kādas ir atbildes “Atslēgās”? Laikā, kad visi runā par mūsu valsts vēsturi un vēl uzsver šīs sarunas svarīgumu. Laikā, kad interese par simts gados ar Latviju notikušo kļuvusi oficiāla, patriotismu raksturojoša. “Atslēgas” izmaina vēsturisko zināšanu obligātuma auksto apli ar detaļu palīdzību. Laika līnija raidījumā palīdz iedomāties notikumus un to secību. Precīzi un skaidri stāstītais stāsts ar fotogrāfijām toreiz un tagad liek ieraudzīt ne tikai notikumus, bet cilvēkus to vidū, viņu cīņas, lēmumus, domas, šaubas. Detaļas palīdz izlauzties no agrāko notikumu vienkāršošanas. Tās apaudzē svarīgo ar daudz lielāku skaidrību. Vērīga ieskatīšanās agrāko notikumu būtībā palīdz izveidot personiskus kontaktus ar vēsturi, padara to par mūsu pieredzes daļu.

Tāpēc es apbrīnoju raidījuma veidotājus, kas meklēja materiālus un lika tos kopā aizraujošā, skaidrā, detaļu pārpilnā stāstā. Tā ir īsta satura radīšanas meistarība: izpētīt, atlasīt informāciju, to sakārtot un pasniegt tā, ka parādīto gribas paturēt kā savu.

“Atslēgas” ir mūsu zināšanas bagātinošs formāts, kas neliek nožēlot nevienu raidījumam veltīto minūti. Tas būs noderīgs arī ārpus TV programmas un simtgades projektu plūsmas – aizraujošai izglītošanai, detaļu pārpilnai skaidrošanai. Ja fotogrāfijām un kinohronikām pievienotu skaidrus vietu un laika parakstus, būtu vēl labāk. Lai dokumentalitāte iegūtu vēl lielāku vērtību, precizitātei ir liela nozīme. Ne visi pēc Rīgas skatiem atpazīst ielas, ar aizkadra stāstījumu par ēkām un laukumiem ir par maz, detalizēta informācija kā titri jāliek klāt arī vēstures avotiem. Bet raidījumā vārdi ir tikai vienai fotogrāfijai – bildei, kurā kopā redzami Baltijas universitātes veidotāji.

“Atslēgu” komandai veltīta garu titru virkne, kurā prāvu sarakstu veido pateicību izpelnījušies vārdi. Manuprāt, šajā sarakstā būtu precīzāk jāizceļ tie, kuri ar savām zināšanām palīdzēja veidot raidījuma saturu. Tie, kuri gadiem strādājuši, krājuši zināšanas, tāpēc raidījuma 15 minūtēm mācēja atrast svarīgo.

Personisks ceļojums stāstā

“Atslēgu” vadītājs Mārtiņš Ķibilds gandrīz visu laiku ir kadrā. Nu, labi, viņš nav redzams, kad tiek rādītas vēsturiskas hronikas vai vecas, vecas foto­grāfijas. Bet viņa klātbūtne, stāsts, emocijas saved kopā šodienas cilvēka interesi ar esošo reālo dzīvi. Varētu domāt, ka tā ir viena cilvēka kārtējā pašprezentācija, sevis izcelšana uz vēstures stāstu fona. Bet tā ir līdzdalības žurnālistika. Autora klātbūtne pietuvina saturam.

Vēsture kā personisks pārdzīvojums nav viegli satverama, tāpēc ir meistarīgi veidot stāstu, kurā reālā materiālā vidē sastopas mūsdienu cilvēks Ķibilda izskatā ar cilvēkiem, kas bija viņa aprakstīto notikumu varoņi. Lai viņš lido ar “Air Baltic” lidmašīnu uz Hamburgu, kur laivās pārbēgušie dibināja universitāti. Lai viņš aiziet un ierauga muzeju, kurā bija Baltijas augstskola, redzot, ka vieta palikusi, bet viss pārējais beidzies. Tas palīdz saprast, ka šodienas domas un pārdzīvojumi ir tādi paši kā cilvēkiem, par kuriem stāsta “Atslēgas”.

Saistītie raksti

Tas nav raidījums par vēsturi. “Atslēgas” ir raidījums par sabiedrības kultūru, teiktu mūsdienu atmiņu pētnieki. Mūsu kultūra ir nepārmantota sabiedrības atmiņa. Tātad tā ir atmiņa, kas nav ietverta gēnos, tā automātiski nekļūst par mūsu dzīves daļu. Jo atmiņa veidojas un pastāv simboliskajā sistēmā, ko veido gatavi skaidrojumi, pretrunas, ierobežojumi un konflikti, raksta Tartu skolas semiotiķi Jurijs Lotmans un Boriss Uspenskis. Kolektīvās atmiņas pētniece Aleīda Asmane to sauc par kultūras atmiņu. Sabiedrība, realitātes izpratnei izmantojot atmiņas piedāvātās gatavās receptes, atmiņu pārveido un apstrīd, attīsta un noliedz.

To dara “Atslēgas”, kas kļuvušas par svarīgu notikumu mūsu kultūras izpratnē. “Atslēgas” palīdz domāt par savām atmiņām un tās saprast no jauna.

Ir izdevies. Mārtiņa Ķibilda vadītos un “VVF Films” veidotos televīzijas raidījumus vajā nevis stabila veiksme, bet gan meistarība un rūpīga iedziļināšanās.

Galerijas nosaukums
LA.lv