Kā izvēlēties un audzēt gardākās plūmju šķirnes 0
Spilgti dzeltenas, koši sarkanas, dažādu nokrāsu violetas, milzīgi lielas un mazas, saldas un skābākas – plūmes mūsu galdā nāk līdz pat septembra beigām. Tiesa, svaigas neuzglabājas tik ilgi kā āboli, tādēļ dārzos tās stāda mazāk. Taču prāvas, stingras plūmes ir laba tirgus prece, kamēr vēl nav ienākušies āboli. Pareizi izvēloties šķirnes un labi kopjot, tās audzēt ir izdevīgi.
Ko un kā stādīt?
Augļu koku un ogulāju stādu audzētājs, Kandavas novada Zantes pagasta zemnieku saimniecības “Vīksnas” īpašnieks Kārlis Ērglis 1,2 ha lielo plūmju komercdārzu ierīkoja 2001. gadā. Tolaik uz paša izaudzētajiem plūmju potcelmiem viņš uzpotēja gandrīz 30 šķirnes.
– Domājot par labu noietu, izvēlējos šķirnes ar pieņemamu ziemcietību, dažādu ienākšanās laiku un atšķirīgu krāsu augļiem. Iestādīju gan ļoti agras, gan vidēji agras, gan vēlākas plūmes. Izvēloties šķirnes, nestādīju to, kas pagadās, bet iztaujāju zinātniekus Dobelē, pastudēju dārzkopības literatūru, ņēmu vērā arī savas vēlmes un pieredzi, – stāsta “Vīksnu” saimnieks.
Šķirnes augļkopis dārzā sagrupējis tā, lai koki savstarpēji apputeksnētos. Tomēr dažām neražu dažkārt izraisa nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi ziedēšanas laikā. Agrās diploīdās plūmes (hibrīdplūmes) parasti nozied maija sākumā, kad ir labs laiks, tāpēc par ražu raizēties nevajag. Turpretī, kad zied vēlu ziedošās šķirnes, piemēram, ‘Washington’, ‘Lāse’, ‘Līsu’, ‘Ullena Renklode’, mēdz būt salnas vai pieturas vēss un lietains laiks, tāpēc putekšņi slikti dīgst un arī apputeksnēšanās notiek slikti.
– Kailsakņu plūmes iesaka stādīt tikai agri pavasarī. Tomēr dzīvē ne jau vienmēr visu var izdarīt norādītajā laikā. Saimniecības pamatnodarbošanās ir stādu audzēšana, tāpēc mazāk svarīgos darbus parasti atliekam. Šogad stādus beidzām tirgot tikai maija otrajā pusē, taču ar plūmju kociņu stādīšanu nesteidzāmies, jo bija karsts un sauss. Sagaidījām jūnijā vēsāku, lietaināku laiku, stādot saknes likām jau māla putrā, un arī šie kociņi labi ieaugās. Pērn bija tāpat – “restaurējot” plūmju dārzu, iestādījām 90 stādus, – atceras Kārlis Ērglis.
Lai saņemtu atbalstu par ilggadīgo stādījumu ierīkošanu, tolaik kauleņkoki intensīvajā komercdārzā bija jāstāda 3 x 5 m attālumā. “Vīksnu” saimnieks šo prasību neievēroja un kociņus izvietoja retāk (3 x 6 m), pielāgojot saimniecībā esošai tehnikai, tāpēc arī starta kapitālu neieguva. Viņš to īpaši nenožēlo.
Dārzkopis uzskata, ka dārzam piemērotāki ir viengadīgi stādi ar vai bez sasteigtajiem dzinumiem, jo jaunāki kociņi vieglāk iesakņojas. Savā audzētavā viņš parasti pārdod uz Kaukāza plūmju sēklaudžiem acotos. Mazāk potē uz zilās būkas jeb cūkplūmes – uz tām kokiem mazāks augums, taču ar gadiem parādās daudz sakņu atvašu.
Vainaga veidošana
Lai iegūtu labas ražas un lielus augļus, kokiem ir jāveido vainags. Plūmēm vislabākais variants ir zemstumbra koks, 60 – 70 cm augsts. Šķirnei ‘Komēta’ gan vainagu uz šāda stumbra grūti izveidot, jo koks agri sāk ražot, tam ir tievi zari, kas no augļu svara nolīkst līdz zemei. Krūmā audzētas plūmes ir ziemcietīgākas, bet grūtāk kopjamas, aizņem vairāk vietas, arī raža nekvalitatīvāka.
Plūmes ražo bagātīgi, tāpēc ļoti svarīgi jau uzreiz izveidot mehāniski stipru vainagu. Sānzariem nepieciešami pietiekami plati atzarošanās leņķi (ne mazāki par 45 grādiem). Tos izpleš, kamēr jaunie dzinumi vēl mīksti. Ja žākles atstāj šauras, zari no ražas smaguma viegli atplīst. Veidojot vainagus ražojošām plūmēm un izgriežot zarus (sevišķi resnos!), vienmēr atstāj celmiņus, lai neieviešas koksnes trupes.
Kauleņkokiem ražas retināšana ir darbietilpīga, tomēr ļoti vēlama, jo ne jau visas šķirnes pašas sevi normē. Ir tādas, piemēram, ‘Perdrigon’, ‘Viktorija’, ‘Komēta’, kas cenšas paturēt gandrīz visu, kas aizmeties. Kārlis Ērglis teic, ka dienā viens cilvēks nevarot izretināt vairāk par diviem augļu kokiem. Uz katra zara metra atstāj tikai ap 20 plūmītēm (parasti 70 % augļaizmetņu ir jānorauj), lai visas varētu izaugt aptuveni 5 cm diametrā.
Slimību un kaitēkļu apkarošana
Audzējot plūmes tirgum, labu ražu iegūt bez augu aizsardzības pasākumiem nav iespējams. Komercdārzos katru gadu problēmas sagādā plūmju tinēju kāpuri, klimata izmaiņu dēļ tie ir mainījuši savu uzvedību, kļūstot par vispostošākajiem kaitēkļiem. Bīstami, protams, ir arī plūmju zāģlapsenes kāpuri, kas bojā augļu aizmetnīšus.
Barojoties mīkstumā, tinēju kāpuri izaugušos augļus piesārņo ar saviem ekskrementiem, padarot tos nelietojamus pārtikā. Pieauguši kāpuri ziemo koka mizas plaisās un augsnes virskārtā. Pavasarī tinēja tauriņi izlido, sākot no maija beigām. Pirmās paaudzes kāpuri (labi barojušies sasniedz 5 – 7 mm garumu) plūmju augļaizmetņos tiek iedēti pēc zāģlapseņu uzbrukuma. Zāģlapseņu bojātie augļi ātri nobirst un pārējās plūmes paliek neskartas. Reizēm tās pat palīdz normēt augļaizmetņus. Toties nav iespējams apkarot otrās paaudzes tinēja kāpurus, ja tādi parādās (tie ir mazāki par 1,5 mm un mitinās gandrīz nogatavojušos augļos). Plūmju tinējs var būt postošs līdz augustam.
Kaitēkļu ierobežošanai Kārlis Ērglis izmanto ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus. Nodarbojoties ar integrēto augļu ražošanu, katras apstrādes nepieciešamību vajagot pamatot, piemēram, pierādot kaitēkļu esamību ar feromonu slazdiem.
Pirmo reizi pret tinēju un zāģlapseni audzētājs miglo ar preparātu danadims, kad vēlākās šķirnes jau noziedējušas. Grūtāk tikt galā ar tinēju otro paaudzi, jo nevienam insekticīdam nav tik īss nogaidīšanas laiks. Par iedarbīgāko līdzekli “Vīksnu” saimnieks pašlaik uzskata tieši danadimu, jo tas ir sistēmas iedarbības. Veicot apstrādi saskaņā ar Valsts augu aizsardzības dienesta brīdinājumiem par kaitīgo organismu parādīšanos (parasti maijā, jūnijā), šis preparāts aizsargā kauleņkokus aptuveni trīs nedēļas. Ja no miglošanas brīža līdz ražas novākšanai ir vismaz 35 dienas, nekādām indes pēdām augļos nevajadzētu būt. Pēc audzētāja novērojumiem kaitēkļi vairāk iecienījuši vidēji agrās šķirnes, piemēram, ‘Rausve’, ‘Ave’, ‘Ullena Renklode’, ‘Julius’, kam tie var pazudināt visu ražu.
Lietainā laikā daudzas šķirnes (‘Julius’, ‘Viktorija’, Ullena Renklode’ un citas) ražas nogatavošanās laikā (augustā, septembrī) inficējas ar augļu puvi. Slimība ieviešas kaitēkļu bojājumu vietās. Pēc inficēšanās plūmes strauji bojājas. Lai to novērstu, zantenieks kokus ziedēšanas sākumā profilaktiski apsmidzina ar fungicīdu signum. Miglojumu atkārto pēc 5 – 10 dienām. Lai ierobežotu augļu parasto puvi, nepieciešams arī retināt augļus un rudeņos savākt un iznīcināt puves mumificētos, kas palikuši koku zaros, jo tie ir slimības perēkļi.
Izmēram ir nozīme
– Plūmes ir sevišķi mitrumprasīgas. Diemžēl šogad vasara bija sausa, tādēļ agrās šķirnes ļoti cieta. Augļi nepiebrieda lielumā, rezultātā nelielie izmēri jūtami ietekmēja cenu, – stāsta Kārlis Ērglis.
Ražu zemnieks divreiz nedēļā ved uz Rīgas naktstirgu un pārdod uzpircējiem. Teicienam, ka izmēram nav nozīmes, nevarot piekrist. Tirgū vairāk pieprasīti ir lieli augļi. Krāsai nav tik būtiskas nozīmes. Šī iemesla dēļ audzētājs secinājis, ka Latvijā kultivē ļoti daudz plūmju šķirņu, bet diemžēl tikai dažas ir vērts stādīt komercdārzā, lai tās sevi atpelnītu.
• ‘Perdrigon’ – vidēji vēla šķirne, ienākas septembra sākumā, vidū. Augļi vidēji lieli, pievilcīgi, tumši violeti, ar saldskābu, labu (vēsās vasarās – viduvēju) garšu, kauliņš viegli atdalāms. Pašauglīga, zied vidēji agri. Koki ražīgi, taču augļi gandrīz katru gadu (sevišķi lietainā laikā) plaisā, līdz ar to pārdošanai neder. Saplaisājušos augļos iemetas puves un pastiprināti rosās lapsenes.
• ‘Orija’ – tai ir lieli, skaisti augļi, taču… maz. Divpadsmit gados tikai vienā sezonā devusi vērā ņemamu, pat pārbagātu ražu. Garša laba, kauliņš atdalās ne pārāk labi. No šādas šķirnes vajadzētu atteikties arī tāpēc, ka koki ir liela auguma.
• ‘Lāse’ – vidēji vēla šķirne, sāk ražot 4. gadā. Augļi dzelteni, palieli. Garša ļoti salda. Kauliņš atdalās labi. Pašneauglīga, zied vēlu, kā apputeksnētāja der ‘Altana Renklode’, ‘Zaļā Renklode’ un citas vēlās šķirnes. Mīnuss – nestabila, divpadsmit gados labi ražojusi tikai četras vasaras.
• ‘Kuibiševas Renklode’ – ar zaļgandzeltenas krāsas plūmēm. Ražo bagātīgi, taču augļi pasīki. Mizā rūgtena garša.
• ‘Komēta’ – viena no ražīgākajām un drošākajām šķirnēm. Sāk ražot jau 2. gadā pēc stādīšanas, labi un regulāri. Piemērota tirgus šķirne, jo ienākas ļoti agri – jūlija beigās vai augusta sākumā. Augļi vidēji vai lieli. Kauliņš gataviem augļiem atdalās no mīkstuma. Realizācijai vācami stingri, vienmērīgi krāsoti, gaiši sarkani, lai gan šajā laikā tie nav vēl tik garšīgi. Visgardākie ir tad, kad pilnīgi nogatavojušies, ar plānu miziņu, kad vairs neizskatās tik skaisti (nokrāsojušies tumši brūngansarkanā tonī), arī transportējot vairs nav izturīgi (salīdzinājumam: agrāk populārās, tirgū pazīstamās agrās šķirnes ‘Skoroplodnaja’ plūmēm kauliņš no mīkstuma atdalās daļēji, miza ir bieza un skāba, toties tās ir ļoti skaistas, spilgti oranžsarkanas – tādas vieglāk pārdot). Lai augļi būtu lielāki, ‘Komētai’ ražu ieteicams normēt. Diploīdā plūme ir pašneauglīga, zied ļoti agri, to apputeksnē Kaukāza plūmju sēklaudži (komerciālā saimniecībā parasti aličas audzē dzīvžogos), kā arī ‘Spīdola’. Ieteicams stādīt trūdvielām bagātā zemē ar pietiekamu augsnes mitrumu. Sausā, vieglā, smilšainā zemē kvalitatīvus, garšīgus augļus neiegūt.
• ‘Viktorija’ – vēla, ļoti ražīga šķirne. Augļi vidēji lieli vai lieli, sārti violeti, saldskābi. To kvalitāte atkarīga no ražas lieluma; pārāk bagāti ražojošiem kokiem augļu izskats un garša ir slikta. Ja raža normāla (ir izretināti augļaizmetņi), arī augļi ir gardi. Pašauglīga, ļoti laba apputeksnētāja visām vidēji agri ziedošām šķirnēm. Raža ienākas septembrī, tomēr reizēm nepagūst nogatavoties un tad sāk pūt, kas notiek, ja dienas ir siltas, bet naktīs temperatūra noslīd līdz +5 °C.
• ‘Rausve’ – augļi izcili skaisti, vienmēr lieli, jo kokiem nekad nav pārbagātas ražas. Persikiem līdzīgo augļu dēļ šķirne pieprasīta tirgū. Garšo labi, kauliņš atdalās. Pašneauglīga, apputeksnē ‘Viktorija’.
• ‘Ave’ – sāk ražot 4. gadā pēc stādīšanas, regulāri un labi, augļi ienākas augusta sākumā vai vidū. Augļi sarkanvioleti, stingri, mīkstums aromātisks, salds, kauliņš atdalās labi. Kokam sākumā tendence veidot šauru piramidālu vainagu, taču kvalitatīvo un garšīgo augļu dēļ vērts audzēt.
• ‘Washington’ – ražot sāk vēlu, 4. – 5. gadā. Vidēji ražīga, augļi lieli, skaisti, dzelteni ar nelielu sārtumu, kauliņš atdalās labi. Augļi maz birst, neplaisā un nepūst. Šķirne nav pietiekami ziemcietīga, gatavus augļus transportējot, uz mizas parādās brūngani plankumi.
{gallery id=”2180″}
