Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
18. jūnijs, 2012
Drukāt

Kā rakstniekam nenodot daiļrades principus


Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

“Latvijas Avīze” turpina diskusiju par rakstniecības, grāmatniecības un oriģinālliteratūras situāciju un nākotni Latvijā (Māras Svīres, Dagnijas Dreikas, Jāņa Vādona un Leldes Stumbres rakstus sk. “LA” 22. un 29. maijā, 5. un 13. jūnijā). Šoreiz – rakstnieka Arvīda Dinija Deģa viedoklis. 


 

Kā iegūt lasītāju?

Kā trīs romānu (“Nesodāmais avantūrists”, “Turība”, 2009. g., “Mellsila pirāti”, “Jumava”, 2011. g., un “Marijas ielas koķetes”, “Jumava”, 2012. g.) autoram man ir ko piebilst pie publiskās diskusijas. Pašmāju rakstniekiem gluži saprotami piemīt vēlēšanās iegūt pēc iespējas vairāk latviešu lasītāju, bet lasītāju skaits nepieaug vai pieaug ļoti lēnām. Tātad vienīgais veids, kā iegūt sev papildu lasītājus, ir tos atņemt (pārvilināt) no citiem rakstniekiem. Minēšu iespējamos ceļus, kā to izdarīt.

 

Pirmkārt, piedalīties un uzvarēt “Lata romāna” konkursā, kur tavu garadarbu turpinājumos izlasīs vairāki desmiti tūkstoši un grāmatas formātā romāns ies uz urrā. Konkurence stipra, bet, pateicoties žūrijas objektivitātei, iespēja ir reāla.

 

Otrkārt, pašam kļūt par izdevēju un izlaist grāmatu autora izdevumā, kas nozīmē ieguldīt savu vai aizņemto naudu, to iesaldējot vismaz uz gadu vai diviem un kā mazajam izdevējam saņemt vissliktākos nosacījumus no grāmatu lieltirgotājiem. Kolportieru kasta, kas staigāja pa mājām, ir praktiski izzudusi, bet pašam uzbāzties varbūtējiem pircējiem ir ļoti pazemojoši. Turklāt, kļūstot par neprasmīgu izdevēju, rakstnieks var ātri bankrotēt un iestigt tik dziļos parādos, ka vairs nav finansiālu iespēju uzturēt daiļrades procesu.

Treškārt, rakstnieks var pats muzicēt, gleznot, iestudēt (dramatizēt) savu darbu kā aktieris un braukāt apkārt pa skolām/bibliotēkām brīvajā laikā, lai iepriecinātu, uzrunātu nākamos lasītājus. Pēc manas personīgās pieredzes, tas atmaksājas, ja vari pašorganizēties un gada laikā viesoties vismaz 10, 20 vai 30 pilsētās un novados.

Ceturtkārt, varētu apkalpot jaunās trimdas (peļņā aizbraukušo ģimeņu) lasīšanas vajadzības, taču te būtu jāpiemērojas viņu pieticīgajai gaumei, ko noplicina citas valodas spiediens svešatnē un atrautība no Latvijas grāmatnīcu/grāmatu dienu aktuālā klāsta.

 

Mācīties 
no Rimanta Ziedoņa

Pašmāju rakstniekiem piemīt zināms pašlepnums un izpratne par to, ko interesanti aprakstīt un ko ne. Tāpēc viņi neredz tukšās daiļliteratūras nišas un tās negrib aizpildīt, uz ko tik izmisīgi vedina lielizdevēji kā “Zvaigzne ABC”, “Jumava” u. c. Izdevēji brauc uz starptautiskiem grāmatu gadatirgiem un ir perfekti informēti, kas šosezon ir ejošs – vampīru romāni, pirātu dēkas, mistiski iekrāsoti detektīvi, romantiski dāmu romāni, globāli trilleri par Otro pasaules karu, aristokrātu – mednieku dēkas Āfrikā vai kas cits. Diemžēl rakstnieki visbiežāk nav gatavi strādāt konkrētos, izdevēju definētos rāmjos, pēc pasūtījuma, kur viņu pienākums būtu piekoriģēt sacerējumu tā raitākas pārdošanas labā. Es savā talanta izkopšanas ceļā esmu saskatījis un atzinis par sev saistošām “pirātu dēku”, “ulmaņlaika detektīvu” un “dzimtas sāgu” nišas (pēdējo lieliski pārstāvēja Andrejs Upīts un Vilis Lācis).

Cik varam izlobīt no izcilā rakstnieka Pāvila Rozīša laika situācijas, arī 1931. – 1933. gadā Latvijā bija grāmatniecības krīze, kad izdevēji riskēja nelabprāt, prozas darbi iznāca 1000 eksemplāru tirāžā, ko nebija viegli iztirgot, rakstniekiem nogrieza prāvos iepriekšējā perioda avansus un nedeva tālejošas garantijas. Veiklais, amerikāniski domājošais komersants Helmārs Rudzītis sūkstījās, ka grāmatu lasītāji ir slinki izpirkt lata romānu sējumus un divdesmit santīmu burtnīciņas ar Fantomasa dēkām, tāpēc pārsviedās uz skaņuplašu ražošanu.

 

Manuprāt, visiem jaunajiem un pieredzējušajiem literātiem, kam ir arī žurnālista ķēriens, derētu ņemt par paraugu rakstnieku Rimantu Ziedoni, kurš māk atrast pasūtītājus un sponsorus dokumentālai prozai, tā top lēni un pamatīgi, izpētot vielu un savācot faktus, intervējot Latvijas neparastos ļaudis.

 

Tā radās gan “Paradoksālā Latvija”, gan “Mežu zemē Latvijā”, “Austrumu robeža” un “Jūras zemē Latvijā”. Rimants Ziedonis ir nodrošināts autors, spēj uzturēt ģimeni un nenodod savus daiļrades principus.

 

Sintezējot 
pašam savu 
daiļrades metodi

Runājot par “Zvaigznes ABC” valdes priekšsēdētājas Vijas Kilblokas piesauktajiem kodiem, kā uzrakstīt romānus – bestsellerus, tas nav tik viennozīmīgi. Kaut arī rakstnieks būtu apveltīts ar talantu un iekaltu dažādu bestselleru padomdevēju (“Kā uzrakstīt sasodīti labu romānu” u. c.) ieteikumus, viņa iedvesma, radošā fantāzija, zemapziņa nevēlēsies tapt vadīta tikai no prāta apsvērumiem un gulties šajā “Prokrusta gultā”. Kur ir risinājums? Es uzskatu, ka ir vērts sintezēt savu individuālo daiļrades metodi, neignorējot arī rokasgrāmatu trikus, bet adaptējot tos pa savai modei. Te vēlos ievietot vienu anekdoti par tēmu: “Izdevējs paslavē iesācēju autoru: “Jaunais draugs, jūsu darbā ir daudz brīnišķīga un daudz gluži jauna.” Jaunais cilvēks jau sāk priecāties, taču seko turpinājums: “Vienīgā vaina tā, ka brīnišķīgais nav jauns, bet jaunais nav brīnišķīgs.””

Ko tad mēs saucam par moderno ārzemju literatūru? Pēc “Jumavas” antikvariāta vadītājas viedokļa, latviešu šķietamais provinciālisms, kas ir ļāvis mums izdzīvot globalizācijas vējos, modernās literatūras kategorijā ierindo pēdējo 100 gadu slavenākos autorus. Kamēr, pēc Rietumu rakstnieku mērauklas, modernā literatūra ir pēdējos trijos līdz piecos gados iznākusī.

 

Tāpēc latviešu rakstnieka pienākums būtu apgūt vismaz trīs četras Eiropas kultūrtautu valodas un sekot jaunākajām literatūras tendencēm oriģinālvalodās, nevis gaidīt piecus sešus gadus, kamēr tos viduvēji pārtulkos latviešu izdevēji un izdos biezus “ķieģeļus” ar cenu virs 10 latiem.

 

Vai latviešu rakstnieki būs tik vienoti, lai Rakstnieku savienība darbotos kā reāla arodbiedrība, kas iestājas par savu biedru autoratlīdzību apmēru grāmatu apgādos un par izdevīgākiem to izmaksas nosacījumiem? Vai LRS var kalpot par darba biržu, kā tas bija Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības laikos, kad Pāvils Rozītis, kļūdams par laikrakstu “Pēdējā Brīdī” vai “Dienas Lapa” galveno redaktoru, tur iekārtoja darbā vismaz piecus sešus ražīgos kolēģus – literātus. Piemēram, “Pēdējā Brīdī” prata apvienot labu daļu iespaidīgāko Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības rakstnieku – tur darbojās R. Egle, Ā. Erss, P. Gruzna, Oļģerts Liepiņš, J. Sudrabkalns, Pēteris Blaus, A. Švābe un citi.

Vai maniem kolēģiem ir ko piebilst vai komentēt pie maniem argumentiem?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+