Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
28. marts, 2012
Drukāt

Kad mūza iekniebs pakausī

purne_vs_12

“LA” dienas ietvaros Apes bibliotēkā ar lasītājiem tikās divas mūsu izdevniecības autores – rakstniece Monika Zīle, kurai nupat sērijā “Lata romāns” iznākusi grāmata “Ar tādām neprecas”, un Nacionālā botāniskā dārza oranžērijas vadītāja, viena no zinošākajām telpaugu speciālistēm Latvijā Zane Purne, kas ir “LA” tematiskās avīzes “Puķes istabā” autore. 


Šeit iespējams apskatīt un lejupielādēt foto no “LA” dienas Apē.

Kas iedvesmo rakstīt un kā pie rakstnieka atnāk viņa varoņi, kā nokļūt “Omulības klubiņā” un kāda ir labākā anekdote no Saeimas darba laikiem – tie ir tikai nedaudzi no rakstniecei Monikai Zīlei uzdotajiem jautājumiem.

“Kas iedvesmo rakstīt? Es neko citu neprotu! Cilvēki uzskata, ka pie rakstnieka atnāk mūza, iekniebj pakausī un tad sākas rakstīšana. Ja es kaut ko tādu gaidītu, tad no rakstīšanas nekas nesanāktu. Rakstīšana ir amats, ko slīpē visu mūžu, un vienīgais rīks ir valoda. Tāpēc – jāapgūst prasme noskaņoties darbam, taču tāda ir nepieciešama ikvienam,” saka Monika Zīle.

Runājot par galvenajiem varoņiem un noskatītām personībām, rakstniece smejot teic, ka katru rakstnieku bez īpašas izmeklēšanas varētu ar laiku ievietot trakomājā. “Mums visiem ir personības dalīšanās, tāpēc varoņos visvairāk ir kaut kas no mums pašiem. Precīzāk – visi varoņi ir mani iztēles augļi. Grūtākais, rakstot romānu, ir ievērot, lai visi varoņi neuzvestos un nerunātu vienādi. No līdzcilvēkiem aizņemos valodu un trāpīgus teicienus. Piemēram, nesen dzirdēju kādas saimnieces salīdzinājumu par bagātīgo dārza ražu: “Kamēr Dieva klēts ir vaļā, tikmēr jau būs pārtikšana.” Vai nav skaisti un trāpīgi teikts?” atcerējās Monika Zīle.

Vai istabas puķes vienlīdz labi padodas visiem, kāpēc istabas bērzs joprojām daudziem šķiet kā ienaidnieks un pēc kāda kritērija izvēlēties istabas augus savam mājoklim – uz šādiem jautājumiem atbildēja Zane Purne. “Puķes un istabas augi aug jebkurā vietā un ikvienam cilvēkam. Kāpēc dažiem tomēr nonīkst? Tāpēc, ka ne visiem ir laiks un vēlme ar augiem nodarboties regulāri. Regularitāte ir viens no veiksmīgas kopšanas pamatiem – ja puķes zina, ka tiks dzirdinātas reizi nedēļā, tās pašas iemācās saņemto ūdens daudzumu sadalīt tā, lai spētu augt un zaļot. Bet, runājot par istabas bērzu, tas ir nepamatoti noniecināts. Reiz kāds žurnālists uzrakstīja, ka bērzs nes slimību, un vēl joprojām daudziem cilvēkiem ir šādi pilnīgi nepamatoti aizspriedumi,” teic Z. Purne.


 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+