Viedokļi
Komentāri

Kad svešinieks sagrābj jūsu darba augļus… 2


AFP žurnālists Semijs Kecs pieplacis zemei apšaudes laikā Sīrijas pilsētā Mālulā 2013. gada 18. septembrī.
AFP žurnālists Semijs Kecs pieplacis zemei apšaudes laikā Sīrijas pilsētā Mālulā 2013. gada 18. septembrī.
Foto – AFP

Autors: Samijs Kecs, AFP Bagdādes biroja šefs

 

Atrazdamies uzdevumā, lai sagatavotu reportāžu no atbrīvotās Mosulas, kas vēl nesen bija teroristiskās organizācijas “Islāma valsts” galvaspilsēta Irākas ziemeļos, es rakstīju par skolēniem, kuri atgriežas savās mācību ­iestādēs – tajās pašās, ko pirms trim gadiem slēdza džihādistu režīms. Apsvēru, kā vislabāk ietērpt vārdos to bērnu prieku, ko viņi pauda, atgriežoties pie saviem iepriekš liegtajiem skolas soliem.

Pie viena galda apspriežoties ar fotogrāfu, video operatoru un AFP nolīgto šoferi, pirms došanās atpakaļ uz Bagdādi es savā datorā atvēru plašu materiālu par Eiropā aktuālajām debatēm par t.s. “blakustiesībām” ­(“neighbouring rights”) (Eiropas Parlamenta plenārsēdes balsojumā jūlija sākumā ar nelielu pārsvaru tika noraidīta ilgi apspriestā Direktīva par autortiesībām vienotā digitālajā tirgū. Tās mērķis bija atjaunot autortiesību aktus, kas būtu piemēroti moderno tehnoloģiju laikmetam, liedzot bez atļaujas izmantot autoru – tajā skaitā žurnālistu – darbu. – Red.)

Pavadījis piecus gadus kara satricinātajā Sīrijā, kur nereti tik tikko izglābos no nāves, ko būtu nesušas snaiperu lodes vai pieredzējušu lielgabalnieku notēmētie lādiņi, es biju ieradies Irākā uz savu trešo lielo darba cēlienu kopš ASV invāzijas 2003. gadā.

Vairāk nekā 40 darba gadu laikā esmu redzējis samazināmies žurnālistu skaitu viskarstāko notikumu vietās, kamēr viņu pieredzētās briesmas aug augumā. Mēs esam kļuvuši par hibrīdkara mērķiem, un mūsu uzdevums iegūt reportāžas izmaksā arvien vairāk un vairāk. Sen pagājušas tās dienas, kad žurnālists varēja doties karā virsjakā vai baltā kreklā ar īsām piedurknēm, ar preses karti kabatā un fotogrāfu vai operatoru blakus. Tagad nepieciešamas kevlara un titāna vestes, bruņumašīna, dažreiz vajag arī vietējo apsardzi un, protams, apdrošināšanu. Kas par to visu maksā? Mediji, protams, un tās ir dārgas izmaksas.

Tomēr šobrīd, lai gan redakcijas maksā par saturu un sūta savus darbiniekus, kuri riskē ar dzīvību, lai radītu tādu saturu, kas būtu pilnvērtīgs, daudzveidīgs un uz kuru auditorija varētu paļauties, mediji tomēr bieži vien nav tie, kas spētu nopelnīt. Tie, kas pelna lielu naudu, ir dažādas interneta platformas, kas izmanto mūsu radīto saturu un pagaidām nemaksā par to ne centa. Tas ir tas pats, ja kāds svešinieks sagrābtu jūsu darba augļus. Tas ir morāli un demokrātiski neattaisnojami.

Daudzi mani draugi pārstājuši strādāt žurnālistikā, jo viņu redakcijas slēgtas, mediji bankrotējuši – vai arī, ja izdzīvojuši, nespēj viņiem pilnvērtīgi samaksāt. Līdz pat brīdim, kamēr viņi nolika malā savas kameras un rakstāmos, mēs dalījāmies visaptverošo baiļu sajūtā, slēpjoties aiz kāda mūra, kas drebēja no sprādzieniem tikpat stipri, kā mēs drebējām no bailēm. Mēs dalījāmies neaprakstāmajā priekā, kad mums izdevās pastāstīt pasaulei to patiesību, ko bijām redzējuši paši savām acīm. Kopā devāmies uz neparastām sanāksmēm ar dažādu militāro grupējumu karakungiem un viņu smagi bruņotajiem vīriem, kuri smaidīja, spēlējoties ar savām pistolēm un dunčiem, kamēr mēs intervējām viņu bosus. Iemūžinājām sēras, kad nonācām aci pret aci ar pārbiedētiem, slazdā iedzītiem civiliedzīvotājiem, sievietēm, bezpalīdzīgi cenšoties pasargāt savus bērnus, kamēr lodes skrāpēja nost gabalus no tām sienām, kurās neapbruņoti cilvēki bija iedomājušies esam atraduši kaut vai īslaicīgu patvērumu.

Mediji ilgi ir cietuši no ekonomiskās lejupslīdes, cīnoties ar sekām, nevis to cēloni. Naudas trūkuma dēļ daudzi mediji ir atlaiduši darbiniekus, dažkārt līdz absurdumam. Tagad ziņu žurnālisti un mediji prasa respektēt viņu tiesības uz savu paša darbu augļiem, lai varētu turpināt savu uzdevumu – vākt un vēstīt visiem ziņas. Mēs aicinām, lai dažādi ieņēmumi, kas internetā tiek iegūti ar mediju ražotā satura tālākpārdošanas palīdzību, tiktu dalīti ar satura autoriem – lai tie būtu mediji, mākslinieki vai vēl citi. Tā ir jēga šīm “satura blakustiesībām”, kā tās var nosaukt.

Mums nevajadzētu “norīt” dažādus melus, ko izplata atsevišķi ieinteresētie interneta vides uzņēmumi, ka “satura blakustiesību” nostiprināšana ES direktīvā ietekmētu “cilvēku iespējas piekļūt internetam par brīvu”. Nepavisam: brīva pieeja tīmeklim saglabāsies arī tajā gadījumā, ja interneta giganti atmaksās medijiem viņu nelielo daļu par satura sagatavošanu.

Vai tas būtu sarežģīti? Neiespējami? Nē. Piemēram, “Facebook” peļņa bija 16 miljardi dolāru 2017. gadā, bet “Google” – 12,7 miljardi. Viņiem gluži vienkārši vajag segt savu daļu par sveša satura izmantošanu vai tālākizplatīšanu. Tādā veidā mediji izdzīvos, kamēr interneta titāni piedalīsies vārda brīvības un dažādības veidošanā – ko viņi visi tik ļoti uzsver, ka atbalsta.

Domāju, ka varu droši paust pārliecību, ka Eiropas Parlamenta deputāti sapratīs – bezmaksas pieeja internetam nav apdraudēta. Apdraudēta ir mediju brīvība, jo brīdī, kad medijiem izbeigsies žurnālisti, pazudīs tā preses brīvība, kuru nešaubīgi atbalsta deputāti, kas pārstāv jebkurus politiskos spēkus vai uzskatu.

Neskaitāmas reizes nācies būt seju pret seju ar cilvēkiem, kas bija izolēti, bija bloķēti, bez aizstāvības iespējām, un viņi man lūdza tikai vienu: “Rādi visai pasaulei, ko esi redzējis! Tādā veidā mums būs iespēja izglābties.” Vai man vajadzētu viņiem atbildēt: “Nē, neceriet uz mums! Mēs esam pēdējie no žurnālistiem. Drīz vairs mūsu nebūs, jo mēs pazūdam naudas trūkuma dēļ.”

Atcerieties, ka tādi interneta milži kā “Facebook” un “Google” nenodarbina žurnālistus un paši neražo saturu redakcijās. Taču viņi saņem to naudu, kuru ģenerē reklāmas, kas nes peļņu tikai tāpēc, ka atrodas blakus žurnālistu, fotogrāfu, redaktoru, video autoru radītajam faktiskajam saturam.

Katru dienu žurnālisti ziņo par visvisādiem dzīves aspektiem, lai par tiem informētu savus līdzcilvēkus. Katru gadu balvas un prēmijas tiek pasniegtas visdrosmīgākajiem, noturīgākajiem, talantīgākajiem žurnālistiem. Mēs nevaram ļaut apcirpt ienākumus tiem žurnālistiem un medijiem, kuri tos nopelnījuši, – citādi varam nonākt līdz dienai, kad vairs nebūs kam piešķirt žurnālistikas balvas, jo nevienam vairs nebūs bijis pietiekami līdzekļu, lai taisītu reportāžas no notikumu vietas.

Laiks rīkoties! Eiropas Parlamentam jāatbalsta un jābalso par, lai nodrošinātu demokrātijai vienu no tās ievērojamākajiem simboliem: žurnālistiku!

LA.lv