Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
19. novembris, 2013
Drukāt

Kāda sena karoga stāsts. Ciemos Ķūļciema pagasta “Lācīšos” (7)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Latvijas pirmās brīvvalsts sarkanbaltsarkanais karogs šūdināts no smalka vilnas auduma, tāpēc Marta un Vilnis Briģi to parasti glabā istabā. Ārā plīvo jaunais, darināts no sintētiska materiāla.

Svētkos ceļam godā arī dzimtas relikvijas. Talsu novada Ķūļciema pagastā MARTAI un VILNIM BRIĢIEM svēts mantojums ir senais Latvijas karogs, kas saglabāts vēl no pirmās brīvvalsts laikiem.

Strēlnieka mājas


“Lācīši” ir Martas tēva mājas. Par nopelniem Brīvības cīņās dižkareivim Kārlim Jākobsonam 1932. gadā Latvijas valsts piešķīra zemi netālu no Engures ezera. Ar nosacījumu, ka jābūvē māja un jāierīko saimniecība. No kara viņš pārnāca divdesmit viena gada vecumā un jau kā invalīds – zaudējis redzi vienā acī, ievainots vēderā, tāpēc bieži sāpēja sāns. Nekāds stiprais strādnieks viņš nevarēja būt, arī pēc rakstura un interesēm drīzāk pilsētas zēns, tāpēc lauku darbi nebija sirdslieta. Tomēr sameklējis amatniekus un no paša mežā cirstiem kokiem uzcēlis dzīvojamo māju un saimniecības ēkas. Rīgā strādājis pie slavenā izdevēja Benjamiņa par kolportieri, tirgojis avīzes. Ap 1940. gadu, manīdams, ka Rīgā paliek par karstu, pārcēlies uz laukiem un apprecējis mērsradznieci Emīliju, kura bijusi ne vien laba dancotāja, bet arī īsts lauku darba rūķis, jaunībā strādājusi pie lielsaimniekiem. Drīz pieteicās arī viņu bērni – tūdaļ pēc kara nāca pasaulē vecākā meita Velta, vēl pēc diviem gadiem – dēls Jānis, bet 1951. gadā piedzima Marta.

Tēvs pats uz savas ādas bija pārliecinājies, cik asiņaina lieta ir politika, tāpēc gribējis savus bērnus pasargāt no jebkādas iesaistīšanās tajā. Aizliedzis pat stāties oktobrēnos un pionieros. Marta labi atceras tēva teikto: – Ja gribi pazaudēt galvu gan garīgi, gan fiziski, tad iesaisties politikā!

Kamēr bērni bija mazi, vecāki, baidīdamies, ka nejauši neizpļāpājas, viņiem arī nestāstīja par saglabāto sarkanbaltsarkano karogu. Ka tas bijis noslēpts kaut kur starp drēbēm, viņi uzzināja, jau būdami pieaugušo kārtā.

Mazais “Lāčplēsis”


Martai “Lācīšos” pagājis gandrīz viss mūžs. Dzīvē gan bijušas divas reizes, kad viņa nopietni domājusi doties pasaulē. Izmācījusies par agronomi un kopā ar draudzenēm grasījusies braukt uz neskartajām zemēm Kazahijas stepēs, apceļot plašo Padomju Savienību. Taču draudzenes pārdomājušas, tēvam pasliktinājusies veselība, un Marta atgriezusies “Lācīšos”. – Un tad es jau biju te “iesēdusies”, – viņa atzīst.

Šajā pusē sekmīgi darbojies kolhozs “Lāč­plēsis” (lai atšķirtu no Edgara Kauliņa vadītās paraugsaimniecības Lielvārdē, tautā iesaukts par mazo “Lāčplēsi”). Marta Briģe tur strādājusi par sēklkopības agronomi. Pēc savas iniciatīvas apguvusi kartupeļu pavairošanu meristēmu kultūrā, un kolhozs ticis pie izcila stādmateriāla.

Otrreiz pacelties spārnos Marta gribēja deviņdesmitajos gados, kad radās doma braukt uz Angliju vai Īriju pelnīt naudu. Taču vajadzēja rūpēties par māti, kura jau bija krietnos gados.

Talsu puses “Lāčplēsis” bija slavens šķirnes cūku audzēšanā. Vilnis Briģis strādāja par dezinfektoru. Saskarsme ar indīgām vielām fermās nepalika bez sekām, un Vilnis iemantoja arodslimību. Cieta muguras nervi, labā roka kļuva nekustīga. Ārsti gan izrakstīja visādas zāles, taču to, ka roka atgūst kustīgumu, Vilnis panāca ar masāžām un vingrošanu. Pats atzīst, ka vislabāk veselībai palīdz pirts un baznīca.

Atjaunotā baznīca


Dzedros, puskilometra attālumā no “Lācīšu” mājām, stalti slejas Mārtiņa evaņģēliski luteriskā baznīca. Tas laikam bija pēdējais dievnams, ko paspēja uzcelt pirmās brīvvalsts laikā. Pamatakmeni ielika 1937. gadā, bet baznīcu iesvētīja 1940. gada 21. jūlijā.

Šejienieši par baznīcu allaž rūpējušies. Padomju laikā, kad draudze bija spiesta izbeigt savu darbību, Dzedru baznīcā neatļāvās ierīkot graudu kalti, minerālmēslu noliktavu vai ko tamlīdzīgu. Tā kalpoja par kapliču.

Jūtot Atmodas vēsmas, Ķūļciema iedzīvotāji nolēma atjaunot savu draudzi. Visaktīvāk darbojās Briģi, tāpēc cieminieki Vilni vienbalsīgi ievēlēja par draudzes vecāko. Kad to uzzināja vietējā vara, Martai vajadzēja braukt uz Talsu rajona izpildkomiteju, kur viņu sīki izprašņāja gan par draudzes darbību, gan ticības lietām.

Pateicoties kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājam Jānim Kalniņam un draudzes locekļiem, kas palīdzēja ar savu darbu un ietaupījumiem, 1988. gadā baznīcu atjaunoja. Pēc trim gadiem oficiāli reģistrēja draudzi.

Daļu baznīcas relikviju bija saglabājuši draudzes locekļi, pārējās, tostarp visus svečturus un senlaicīgo harmoniju, atdeva Talsu muzejs. Pēc restaurācijas harmonijs skan atkal.

Pašlaik draudzē ir 21 cilvēks, uz dievkalpojumiem (tie notiek divreiz mēnesī, vada mācītājs Māris Ludviks) parasti atnāk kādi deviņi vai desmit, toties Ziemassvētkos (sevišķi, ja viesojas Liepājas zvanu ansamblis, kori no Talsiem un Rīgas vai pat kamerkoris no Polijas) baznīcēnu ir trīs četras reizes vairāk…

Musketieru princips


Baznīcā atrodas arī kāda neparasta relikvija – Ķūļciema ugunsdzēsēju biedrības karogs no pirmās brīvvalsts laika. Pirms sešpadsmit gadiem septembrī Vilnis Briģis, uzkāpis baznīcas tornī, lai pielabotu jumtu, bēniņu stūrī ieraudzīja nelielu, stingri satītu vīstokli. Melnrūtainā audumā bija ietīts grezns karogs: vienā pusē – uzraksts “Ķūļu brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība dib.1933.”, otrā – ozolzaru vainags, kurā ietverts ugunsdzēsēju biedrības ģerbonis ar sarkanbaltsarkano karogu lejasdaļā, un devīze: “Viens par visiem, visi par vienu!” Gluži kā grāmatā par trim musketieriem. Kurš un kādos apstākļos šo karogu noslēpis baznīcas tornī, nav zināms. Vilnis un Marta aptaujājuši gan vietējos, gan tālāku ciemu iedzīvotājus, taču nesekmīgi. Laikam cilvēks, kurš paslēpis karogu, ar šo noslēpumu nav plātījies, varbūt pat paņēmis to sev līdzi kapā.

Dzīvē kā jau dzīvē – visādu ķibeļu pietiek. Kopš Dzedrupīte vairs netiek tīrīta, lauki applūst, savairojušās ūdensžurkas. Martai tās noēdušas visus liliju, tulpju, narcišu un hiacinšu sīpolus! Zeme – balta smilts, un, lai dārzā ko izaudzētu, kravām jāved auglīga augsne. Tomēr vasarā “Lācīšos” zied vesels dāliju lauks, vairāk nekā 40 šķirņu! Vēlu rudenī sētu pušķo dzeltenas un baltas mārtiņrozes. Skaistākos ziedus griež baznīcas rotāšanai.

Marta atzīstas, ka viņai ļoti patīk audzēt kartupeļus: – Cik skaists ir ziedošs tupeņu lauks, cik patīkami tas smaržo! Arī pašu saimniecībā apcirkņi pilni. – Mēs neko nepārdodam! – viņa saka. Kartupeļus var iemainīt, piemēram, pret medus spainīti.

Viņiem ir sirsnīgi un izpalīdzīgi kaimiņi, mīļi radi, agronomei Martai – laba darbavieta SIA “Avoti M”, kas kādreizējā kolhoza teritorijā nomā zemi no īpašniekiem un audzē liellopus. Cilvēkiem ir darbs, ar algu izmaksu uzņēmums nekavējas. Palīdz ar tehniku, kad vajag uzart zemi, iestādīt kartupeļus vai sapļaut sienu.

Marta uzsver, ka labi cilvēki ir vislielākā bagātīga. Varbūt vārdos neizteikta, tomēr allaž spēkā viņiem ir musketieru devīze: “Viens par visiem, visi par vienu!”

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Latvija var lepoties ar Jums!
    Marta un Vilni, lai Jums laba veselība un dzīvotprieks!

  2. Ķūļciema pagasts bijis un ir Talsu novadā!!!!!!

Krīgers jūsmoja par Ušakova kaķiem. Vai viņš ies politikā? (5)"Dusmīgo" Pēteri Krīgeru varētu nomainīt "diplomāts" Egils Baldzēns, taču ir arī citi interesenti
Draugiem Facebook Twitter Google+