Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
23. janvāris, 2012
Drukāt

Kampars nešaubās: drošības iestādēm cītīgi jāstrādā

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

“Latvijas Avīzē” viesojās “Vienotības” partijas ģenerālsekretārs ARTIS KAMPARS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.


 

V. Krustiņš: – Notika “Vienotības” domes sēde. Ar kādu mērķi?

A. Kampars: – Apmēram reizi divos mēnešos “Vienotības” nodaļu vadītāji, EP un Saeimas deputāti, aktīvie pašvaldībnieki un valdības locekļi savā starpā pārrunā aktualitātes un mērķus. Šajā domes sēdē svarīgākā tēma bija referendums. Mūsu paudums viennozīmīgs – latviešu valoda jāsargā, tā ir valsts pamatu pamats. Sākotnēji tiesību eksperti neapstrīdēja parakstu vākšanu un referenduma par otru valsts valodu atbilstību Satversmei. “Vienotība” rosināja sabiedrību aktīvi piedalīties un referendumā balsot pret krievu valodas statusa paaugstināšanu. Tagad juristi atraduši būtiskas kļūdas, kas saistās ar referenduma ierosināšanu, un izmantojam arī šo ceļu, lai apturētu ekstrēmistu vēlmes apšaubīt latviešu valodai pienākošos vietu.

– Jūs sakāt – aizstāvēsiet latviešu valodu. Kā praktiski to darīsiet? Izdosiet latviešu gramatiku, dibināsiet valodas pulciņus? Varbūt ņemsiet ciet tos ekstrēmistus?

– Pirmkārt, jāsagaida Konstitucionālo tiesību komisijas atzinums ar ierosinājumiem, kā latviešu valodai garantēt vienīgās valsts valodas statusu. Tas varētu būt saistāms ar jaunievedumiem Satversmē, ar būtiskāko pantu negrozāmību. Zinošiem ekspertiem jāatrod metode, kā korekti izdarīt ierakstus Latvijas Satversmē. Otrkārt, pēc Satversmes labojumu izdarīšanas jāpanāk, lai referendumi, kas tiek vērsti pret valsts pamatiem, vairs nebūtu iespējami.

– Vai pie šādiem referendumiem pieskaitāt arī sākto parakstu vākšanu par pilsonības izdāļāšanu Latvijas nepilsoņiem?

– Tas nebūtu pieļaujams.

– Vai tas būs likumīgi? Būs juristi, Elksniņš vai Endziņš, kuri turēsies pretī, ka nedrīkst aizliegt tautai paust savu gribu?

– Neesmu jurists, bet, spriežot pēc būtības, 1918. gadā valsti dibināja, īstenojot latviešu tautas pašnoteikšanās tiesības, un valsts kalpoja valodas, kultūras un savu interešu aizstāvībai. Tā bija nacionāla valsts ar noteiktu pastāvēšanas jēgu un pilsoņu kopumu.

 

Latvijā darbojas likumi, kas ļauj iegūt pilsonību – iemācoties valodu, zinot vēsturi un esot lojālam pret Latviju. Pilsoņu loku nevar paplašināt bezgalīgi, dāļājot pilsonību, lai kādā brīdī attaptos, ka vairākums pilsoņu vairs neaizstāv Latvijas valsts dibināšanas būtību.

 

– Tātad Latviju dibināja latvieši latviešu interesēs?

– Jā.

– Priekšsēdētāja Āboltiņa uzsvērusi, ka mazākumtautības arī līdzi piedalījušās. Varbūt latvieši maliņā stāvēja un māja ar galvu?

– Latvieši dibināja valsti, taču šeit vienmēr dzīvojuši citu tautību cilvēki, un viņu tiesības gan toreiz, gan tagad tiek uzmanīgi ievērotas. Minoritātēm ir kultūras autonomija…

– Pašlaik par kultūru nerunāsim, paliksim pie latviešu valsts un kas ar to notika 1940. gadā?

– Okupācija neapšaubāmi atstāja sekas. Iedzīvotāju sastāva proporcijas deformētas, bet iepriekšējo latviešu nācijas skaitlisko īpatsvaru neizdosies atjaunot vienā rāvienā, pat pārdesmit gadu laikā tas nav izdarāms. Tas – līdz ar integrāciju – būs garš, smags process, kas līdz šim lēnām attīstījies pareizā virzienā. Ir dotas iespējas pievienoties pilsoņu pulkam, nostiprināt latviešu valodas prasmes un arī skolās zinības apgūt valsts valodā, taču okupācijas sekas nav pārvaramas tik ātri, kā mēs to vēlētos.

– Kas būtu jāpārvar?

– Diezgan daudzi krieviski runājošie līdz galam nav apzinājušies, ka dzīvo neatkarīgā valstī ar visiem tās atribūtiem…

– Vai tas neapliecina nevēlēšanos dzīvot šādā Latvijā, kurā nerunā krieviski, kurā nav krievisks dzīvesveids?

– Negribu būt tik radikāls prasības parakstītāju kritizēšanā vai viņu vēlmju analīzē. Var mest pa akmentiņam arī valsts dārziņā – varbūt par maz dots latviešu valodas apmācībā, integrācijas vadlīniju programma pieņemta tikai 2011. gadā…

– Jums gaužām negribas atzīt esošo situāciju, kad Kursītis no Valodu centra ziņo, ka arvien izplatītāka kļūst nevēlēšanās, nevis neprasme runāt latviski.

 

– Nē, es atzīstu, ka gadiem ilgi integrācijas politika realizēta ne pārāk veiksmīgi. Šeit dzīvojošie cilvēki saņem informāciju no divām pilnīgi atšķirīgām mediju telpām. Tāpēc tikai ļoti šaura krievvalodīgo daļa gatava saprast un pieņemt esošo realitāti, ka vienīgi latviešu valoda var kalpot par sabiedrības integrācijas pamatu.

 

– Taču tagad jūs, Ēlerte, Zatlera kungs iesiet tautā, integrēsiet katrs vienu krievu. Bet esiet uzmanīgi – Lindermans savējos vedīšot ielās! Tas – jūsu valdības, premjera acu priekšā!

– Nedomāju, ka šādu ekstrēmismu var apslāpēt, ja, piemēram, agresīvākos aģitatorus izraidītu no valsts, nevis risinātu problēmas cēloņus kopumā. Mēs neesam izdarījuši visu, lai Latvijas informatīvajā telpā visi cilvēki saņemtu saprotamus argumentus pārliecībai, kas latviešiem nešķiet apšaubāma. Joprojām daudzi ikdienā ieklausās Maskavā ražoto ziņu vēstījumos. Savukārt Rīgā iznākošās krievu avīzes bieži vien nepauž Latvijas, bet gan citas valsts viedokli par notiekošo.

E. Līcītis: – Kas noticis ar jūsu vērtīgo priekšlikumu no budžeta līdzekļiem apmaksāt kampaņu, lai iepazīstinātu ļaudis ar valstiskām vērtībām?

– Diez vai tas jādara kampaņveidā. Cilvēki, kuri skatās 1. Baltijas kanālu vai lasa avīzi “Čas”, jāuzrunā sistemātiski. Tam var atrast resursus budžetā, nevajag lielus līdzekļus. Līdz šim ar šīs sabiedrības daļas informēšanu nav pietiekami strādāts.

– Tā jūs taisāties un taisāties iet runāt “otrajā mediju telpā”, Zatlera kungs ar krieviem solās runāt kopš partijas dibināšanas, bet nekas nenotiek. Drošības iestādes arī izvairās sniegt situācijas publisku vērtējumu.

– Drošības iestādēm jādara savs darbs, nevis jārunā medijos. Politiķi – tie ir publiskas personas, un piekrītu, ka viņiem jādara zināms savs viedoklis.

– Jūs pieklājīgi izsakāties par problēmām integrācijā, bet daudziem pilsoņiem gluži nopietni šķiet, ka tiek skarti valsts drošības jautājumi, un vērojamās aktivitātēs referenduma sakarā izpaužas ekstrēmisms. Ja vēlaties, morāls terorisms pret latviešiem.

– Valodas referenduma kontekstā tiešām vērojami mēģinājumi destabilizēt.

 

Acīmredzama ir vēlme provocēt un polarizēt sabiedrību, kas priekšvēlēšanu gaisotnē Krievijā kādam var likties izdevīgi. Ilgtermiņā tas pavērtu iespēju situācijas saasinājumiem atbilstoši politiskajai konjunktūrai. Drošības iestādēm Latvijā ir jāstrādā ļoti cītīgi, par to man nav šaubu, un domāju, ka tās savus pienākumus veic godprātīgi.

 

– Jūs tā naivi domājat, bet par sekmēm un rezultātiem neko nezināt?

– Pārliecība, ka dienesti savas kompetences ietvaros dara visu iespējamo, man ir tāpēc, ka tur joprojām strādā pieredzējuši profesionāļi.

– Nav gan dzirdētas atbildes nedz par to, kas finansēja parakstu vākšanas kampaņu, nedz kas palaida baumas par “Swedbank” tuvo krahu.

– Šādas atbildes būtu jādod. Varbūt ne iedziļinoties detaļās, bet parādot, kas tie par kanāliem, no kuriem nāk finansējums vai tiek izplatītas baumas. Latvijā darbojošos partiju kases uzrauga ļoti rūpīgi, legālos ziedojumus izpēta līdz pēdējam santīmam, cik tie likumīgi saņemti, kas ir tās fiziskās personas, kuras gatavas ziedot. Sabiedrībai jāuzzina, kādas izcelsmes nauda tiek izmantota valsts pamatu apstrīdēšanā.

– Ja piekrītat, ka valsts drošībai nodara kaitējumu, tad taču iekšlietu ministram Kozlovskim pirmajam būtu jāsniedz skarbs un atklāts vērtējums. Iekšlietu ministrs nav tikai policijas ministrs, kam jāgādā formas vai aldziņas. Ja ministrs to nespēj, varbūt rūpēs par iekšējo drošību jānostiprina valdība, piemēram, nosūtot uz posteni nacionāli atbildīgākus, noteiktākus koalīcijas cilvēkus – lai Raivi Dzintaru ieceļ par iekšlietu ministru.

– Tas būtu jautājums Ministru prezidentam. Varu tikai atkārtot – ja drošības sargiem ir zināmi kādi finansējuma avoti vai ieplūdināšanas kanāli, tos būtu svarīgi iezīmēt tieši šobrīd. Lai sabiedrība redz, kā interesēs notiek darbības, kur visam aug kājas.

V. Krustiņš: – Kad lasām draudus izvest cilvēkus ielās, vai šie paziņojumi nav pietiekami, lai vismaz “Vienotības” biedri pajautātu savam premjeram – ko jūs darīsiet?

– No radikālpolitiķu puses šādi draudi izskan nepārtraukti. Agrāk retāk, tagad biežāk, un Lindermans ar Osipovu jau ilgu laiku šajā ziņā nav pirmziemnieki. Ja viņi ķersies no runāšanas pie rīcības…

– Nu kā! Viņi taču skaidri saka – rīkosies!

– Šādās reizēs policija arvien spējusi paturēt kontroli pār notikumu gaitu.

– Ir taču preventīvas metodes, profilakse…

– Tas arī Reinika kunga ziņā. Es nebūšu atbalstītājs tāda veida pasākumiem, kur cilvēkus kā dažās mūsu kaimiņzemēs saķer uz ielas, nogādā uz kādām dienām valsts uzturā, bet pierādījumu cilvēku konkrētai vainai nav. Ja ir pamats, ka notikušas pretvalstiskas nekārtības, ja ir pierādījumi par plānotām provokācijām, tad policija aizturēs tos, kurus vajag aizturēt.

– Ar vienu vārdu sakot, jūtu, ka valdošai partijai nav nopietnas vēlēšanās vērsties pret valsts pamatu graušanu.

– Nē, nav tiesa…

– … un Loskutova kungs domes sēdē saka – nākamajā dienā pēc referenduma nedrīkst būt zaudētāju, laikam gan apkampsieties ar tiem, kas balsoja par krievu valodu, kas grib likvidēt Latvijas valsti.

 

– Nākamajā dienā pēc referenduma “Vienotība” ķersies pie latviešu valodas statusa nostiprināšanas. Aktīvi rīkosimies, lai Latvijas valsts nelabvēļiem slēgtu visas iespējas destabilizēt. Jā, mēs nevērsīsimies pret cilvēkiem, kas runā krieviski…

 

– Mēs nerunājam par krievu cilvēkiem, bet par tiem, kuri, kā izteicās tiesnese Ziemele, vēlas izbeigt Latviju.

– Ja runājam par šādiem ekstrēmistiem, pret viņiem jāvēršas ar visu likuma bardzību. Taču, nenodrošinot valstij lojāliem cilvēkiem iespēju saņemt objektīvu informāciju, vienmēr būs svaigi uzrušināta augsne, kur dīgt un rasties jauniem lindermaniem.

– Ko jūs darīsiet ar tiem, kas neraksta par labu Latvijai?

– Nepārtraukti jāuzrunā cilvēki, kuri gribētu būt lojāli, taču savos informācijas avotos lielākoties atrod sagrozītas, melīgas ziņas, nepatiesus apgalvojumus.

E. Līcītis: – Ja krievi sūdzas, ka viņus neuzrunājat, tad jājautā – vai un ar kādām sekmēm valdība uzrunā latviešus? Tas notiek vājā līmenī. Daudz kas ir noslepenots, ne līdz galam pateikts. Pateiktais ir aptuvens un vispārējs, valdības cilvēki izvairās atklāti un godīgi runāt ar tautu. Vai nu nepatīk stāstīt neērtas lietas, jo baidāties, ka kritīs reitings, vai neesat pārliecināti par savas politikas pareizību, vai kādi repetitori māca runāt tikai to, ko drīkst, – kaut kāda vaina tur ir.

V. Krustiņš: – Pārraidē “Sastrēgumstunda” klausīties politiķus būtu nulles laika tērēšana, ja vārdu neņemtu diriģents Cinkus, daudz dziļāk un saprotamāk atklādams lietas būtību. Politiski cilvēki nespēj nosaukt vārdā vienkāršas lietas un uzdot vienkāršus, bet pretinieku “izģērbjošus” jautājumus – un kā viņi gatavojas skaidrot krieviem un risināt dialogu par to, kas viņus neapmierina? Vai šie vadoņi ir nepārprotami teikuši – lūdzu, krievu cilvēki, ja gribat šeit dzīvot, ja negribat aizvainot latviešus, neejiet uz referendumu, neparakstieties par otru valodu?

– Daudz kas ir sacīts. Bet paraugieties, vai to tā nodrukā krievu avīzēs un parāda TV kanālos? Mums ir jāsarunājas normālā valodā ar to sabiedrības daļu, kas šobrīd diemžēl tiek zombēta. Runāšu atklāti – no “Vienotības” puses bija un joprojām ir vēlme veidot minēto kampaņu, valstiskas sarunas par būtisko, iesaistot krievu medijus. Taču partneri iebilda un nostājās pret. Nē, nevajag, un katram savas intereses pirmajā vietā.

 

Sazvanījos ar koalīcijas kolēģiem – liekam prātus, līdzekļus kopā, rīkojam saliedētu, mērķtiecīgu kampaņu. Nē, arī nebija ar mieru. Tāpēc reizēm paraudzīsimies, latvieši, paši uz sevi, cik spējam būt vienoti svarīgos brīžos. Jūs piesaucāt 1940. gadu. Labi zinām, ka arī starp latviešiem bija tāda publika, kas ar ziediem sagaidīja krievu tankus.

 

– Cik jūs domājat no šiem 187 tūkstošiem – cik izietu ielās sagaidīt?

– Domāju, ka liela daļa.

– Jā gan, viņu vidū arī pa kādam spilgtam avīžu komentētājam. Bet tas nav visai labs uzstādījums – vedināt referendumā balsot “pret”. Labāk izklausās, ka ietu balsot par latvisku Latviju. Āboltiņas kundze to gan aizstāj, sakot “par nacionālu Latviju”.

– Es gan esmu dzirdējis Āboltiņu runājam par latvisku Latviju, un viņa nereti izteikumos mēdz būt drosmīgāka par vienu otru citu politiķi. Latviska Latvija ir mūsu mērķis. Bet nešķelsim un nepolarizēsim cilvēkus Latvijā. Ar to šobrīd nodarbojas Lindermans. Tam pretī ieņemsim nepārprotamu pozīciju – latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu Satversmē nekad nebūs iespējams izmainīt.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+