Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
30. novembris, 2012
Drukāt

Kāpēc viņi dzen projām mūsu dakterīti?

Foto - LETAFoto - LETA

Pašmāju birokrāti nespēj sakārtot tiesību aktus tā, lai ārsti varētu ārstēt pacientus, izmantojot iegūtās zināšanas, – tā jāsecina, sākot pētīt situāciju pēc vairākiem “LA” lasītāju zvaniem redakcijai.

 

Cilvēki stāsta, ka, lūk, viņu labajam ģimenes dakterītim nedodot sertifikātu un ar viņu valsts vairs neslēgšot līgumu – dakteris braukšot projām un pacienti palikšot bez iecienītā ārsta.

Tā, piemēram, Suntažos savu saslimušo kolēģi – ģimenes ārstu – jau ilgāku laiku aizstāja dakteris Ziedonis Mauliņš, pēc specialitātes onkologs. Likums to atļauj, taču, lai ārsts varētu pagarināt līgumu ar Nacionālo veselības dienestu, viņam ir jāiegūst ģimenes ārsta sertifikāts.

Noskaidroju, ka situācija patiešām nopietna – 31 ārsts ir divus gadus mācījies Latvijas Universitātes Ģimenes veselības izglītības centra rīkotajos kursos, lai pārkvalificētos par ģimenes ārstu no iekšķīgo slimību, infektologa, pediatra un citām specialitātēm. Šim nolūkam Veselības ministrijai no Eiropas Savienības Sociālā fonda piešķīra 138 tūkstošus latu, ko tā pārskaitīja minētajam izglītības centram. Ārstiem pēc kursu beigšanas tika izsniegti divi dokumenti – LU apliecība un Veselības ministrijas izziņa, kas apstiprina, ka kursants ir apguvis programmu, bet kas izrādījās juridiski nesaistoša Ģimenes ārstu asociācijai. Programmas apgūšana nebūt nenozīmē, ka ārsts tikai klausījies lekcijas – viņam bija jāpraktizējas pieredzējušo ģimenes ārstu praksēs, jākārto eksāmeni un jāraksta pētnieciskais darbs.

Ar šiem dokumentiem pilnībā sagatavotajam ģimenes ārstam bija jādodas uz Ģimenes ārstu asociāciju pie tās vadītājas Sarmītes Veides, lai iegūtu atļauju kārtot eksāmenu sertifikāta saņemšanai. Iedomājieties, kā jutās tie vairāk nekā trīsdesmit ārsti, kuri bija divus gadus cītīgi mācījušies, braukuši no Ludzas, Rēzeknes un citām vietām cerībā saņemt sertifikātu, bet te viņiem pēkšņi pasaka – nekā nebūs, pie gala eksāmena jūs nelaidīsim, jo programma, ko apguvāt LU, nav sertificēta.

 

Liek mācīties rezidentūrā

Sazinoties ar S. Veidi, noskaidroju: lai ģimenes ārsts tiktu pielaists pie eksāmena un varētu pēc tā veiksmīgas nokārtošanas saņemt sertifikātu, viņam esot jābeidz rezidentūra, jo tikai kursos vien nevarot iegūt visas ģimenes ārstam nepieciešamās zināšanas. Tātad jāpamet darbs savā ārsta praksē un jāmācās kā studentam pilna laika klātienē, neraugoties uz to, ka vienreiz jau viņš ir beidzis rezidentūru un ieguvis kvalifikāciju.

Iekšķīgo slimību speciālistiem ir daudz radniecīga ar ģimenes ārsta darba specifiku, tad kāpēc vēl vajadzētu mācīties rezidentūrā?

Tā vaicā iekšķīgo slimību speciālists Ainis Dzalbs, kurš strādā Jelgavas slimnīcā un bija plānojis atvērt savu ģimenes ārsta praksi Jelgavas novadā, taču nesekmīgi, jo, kopš pabeigti kursi, pagājis gads un nenokārtotu birokrātisko šķēršļu dēļ nav bijusi iespēja tikt pie sertifikāta.

Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska pastāstīja, ka agrāk par ģimenes ārstiem varēja pārkvalificēties pusgada laikā. Viņasprāt, tad jau iznākot tā, ka divas trešdaļas ārstu vispār nevarētu strādāt, jo visi ir “pārapmācījušies” kursos.

Par kursu programmu var spriest pēc tā, kā ārsti nokārto gala eksāmenu, – līdz šim nav bijis pamata apšaubīt iegūto zināšanu līmeni. LU Ģimenes veselības izglītības centra izpilddirektore Gunta Mežakunga atceras, ka par Pasaules bankas finansējumu no 2001. līdz 2004. gadam par ģimenes ārstiem pārkvalificējās ap 250 internistu un pediatru un neviens neiebilda, ka programma ir nepilnvērtīga un ka šiem ārstiem obligāti vēlreiz jāmācās rezidentūrā. Tāpēc LU sāka sarunas ar Veselības ministriju par līdzekļu piešķiršanu vēl 29 ārstu pārkvalifikācijai. Mācību programma tika pilnveidota, viņi pabeidza kursus un 2008. gadā saņēma ģimenes ārsta sertifikātu.

Bet labi iesāktajam sprunguļi ritenī tika iemesti 2012. gada februārī, kad ārstiem tika liegts iegūt oficiālo darbam nepieciešamo dokumentu.

Dakteri Dzalbs un Mauliņš par radušos situāciju ir rakstiski informējuši gan Finanšu ministriju, gan Veselības ministriju un pat tiesībsargu, taču neviens neesot izrādījis interesi par ES līdzekļu nelietderīgu izšķiešanu.

 

Ministrija pamodusies

Nelaime tā, ka visus šos gadus valstī nav izstrādāts un pieņemts tiesību akts, kas noteiktu mediķu sertifikācijas kārtību, un šis arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ģimenes ārsti kļuvuši par tādiem kā ķīlniekiem nesakārtotās birokrātijas rokās. Vieni uzskata, ka ārsti var pārkvalificēties kursos, citi – ka nepieciešams atkārtoti mācīties rezidentūrā.

Vai Veselības ministrijai ir zināms, ka neviens no 30 kursantiem, kas pārkvalificējās par ģimenes ārstiem, nestrādā šajā specialitātē, jo nav saņēmis sertifikātu? Valsts sekretārs Rinalds Muciņš ar preses sekretāra starpniecību atbildēja, ka ministrijai tas esot zināms un ka decembrī LU tomēr izsniegšot diplomus par ģimenes ārstu kvalifikācijas iegūšanu. Programmas beidzējiem esot ieskaitīti iepriekšējā izglītībā vai profesionālajā pieredzē sasniegtie rezultāti. Paskaidrošu, ka valdība, lai izkļūtu no šīs nepārdomātās, diezgan haotiskās situācijas, šogad pieņēma noteikumus par “Iepriekšējā izglītībā vai profesionālajā pieredzē sasniegtu studiju rezultātu atzīšanu”, kas ļaus LU pielīdzināt ģimenes ārstu iegūto pieredzi un kursos iegūtās zināšanas rezidentūras programmai. Pēc tam programmas beidzēji varēšot kārtot sertifikācijas eksāmenu. Pēc diploma un sertifikāta saņemšanas iegūtā specialitāte tikšot atzīta gan Latvijā, gan citās ES valstīs, sola ministrijas augstākās amatpersonas.

Kaut gan Latvijā netrūkst ārstu, kas vēlas pārkvalificēties par ģimenes ārstiem, tomēr, kā sacīja programmas izpilddirektore G. Mežakunga, šī iespēja tiks apturēta vismaz līdz brīdim, kamēr valdība būs pieņēmusi noteikumus par ārstniecības personu sertifikācijas kārtību.

Noteikumu projekts ir izsludināts valsts sekretāru sanāksmē 15. martā un iestrēdzis, jo ministrija skaidro, ka turpinoties saskaņošanas process, esot daudz vērā ņemamu iebildumu. Tomēr šis process tuvojoties nobeigumam un tuvākajā laikā projektu iesniegšot izskatīšanai Ministru kabinetā. Taču ministrijas gausās darbības ķīlnieki ir ārsti, kuriem liegta iespēja nostiprināt iegūtās zināšanas ģimenes ārstu praksēs, par ko ir samaksāta branga Eiropas fonda nauda cerībā, ka pacientiem tiks dotas arvien lielākas iespējas ātri tikt pie sava daktera.

 

Fakti

* Valstī strādā 1374 ģimenes ārsti, no kuriem 220 ir vecumā virs 60 gadiem.

* Mazākais pie ģimenes ārsta pierakstīto pacientu skaits ir 26, bet lielākais – 5800 pacientu; lielākajai daļai ārstu ir 1000 līdz 2000 pacientu.

* Rindā uz ģimenes ārstu praksēm gaida 88 jauni ārsti cerībā, ka valdība pieņems cienījama vecuma ārstiem lojālus Ministru kabineta noteikumus. Tad pensijas vecuma ārsti savas prakses jeb intelektuālo īpašumu, kuru galvenā sastāvdaļa ir pacienti, varētu pārdot rindā gaidošajiem jaunajiem ārstiem.

* Patlaban ir nepieciešami divi ģimenes ārsti Alūksnē, viens – Matīšu pagastā, viens – Skultē un viens – Suntažos.

Avots: Nacionālais veselības dienests un Lauku ģimenes ārstu asociācija

 

Viedoklis

Ludzas rajona slimnīcas virsārste Gunta Kozlova, piesakoties uz kursiem, skaidri zināja, ka viņai Ludzas pusē būs iespēja veidot savu ģimenes ārstes praksi, taču cerības nepiepildījās. Kursi pabeigti, bet sertifikāta nav. G. Kozlova: “Ludzas slimnīcai 2009. gadā mainīja statusu, tika likvidēta infektoloģijas nodaļa, un es nolēmu pārkvalificēties par ģimenes ārsti. Nu jau gads apkārt, kopš esmu beigusi pārkvalificēšanās kursus, un joprojām esmu neziņā, vai būs iespēja saņemt ģimenes ārsta sertifikātu. Eiropas nauda iztērēta, bet rezultāta nav.”

 

Pediatre Lilita Studene ir atgriezusies Rēzeknes slimnīcā, kaut gan viņai bija nodoms praktizēt kā ģimenes ārstei, taču plāns sabruka, nebija iespējas iegūt sertifikātu. “Man taču nav jādomā, kā noformulēt līgumu starp Latvijas Universitāti un Veselības ministriju, un galu galā universitāte jau nav nekāda krūmu iestāde. Ministrijai ir jāatbild par naudas izlietojumu, nevis mums, ārstiem. Ārsti brauca reizi mēnesī no attāliem Latvijas reģioniem uz Rīgu mācīties, tērēja savu naudu, lai segtu uzturēšanās izdevumus, cerēja, ka varēs strādāt par ģimenes ārstiem, bet tagad – viss veltīgi. Cietēji ir ne jau tikai ārsti, bet arī pacienti.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+