Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
2. jūlijs, 2013
Drukāt

Kārklu arhitektūra. Kārklu veidošana, radot interesantas formas

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Latvijā kārklu pietiek, to pat ir par daudz. Sava tiesa – klūgu pinējiem, sava – šķeldas ražotājiem… Bet ainavu arhitekti un vides dizaineri no šā plastiskā materiāla veido lielas arhitektoniskas formas! To darīt pamēģināja arī Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina nodaļas maģistrantūras studente Gita Deksne.

 

Gita sapņo no Rīgas pārcelties uz laukiem. Ceļš uz to jau ir sācies – Koknesē viņa saimnieko nepilnu hektāru lielā zemes gabaliņā, kur plānots kādreiz celt māju. Pašlaik tur raženi aug kārkli. Tieši no tiem tapa viņas maģistra darba “Viensēta kā dizaina procesu platforma” praktiskās daļas vides objekts “Patvērums”, kas aicina meklēt glābiņu no pilsētas burzmas, steigas, spriedzes, trokšņiem un putekļiem, atrodot to dabā. Idejas ierosme vienmēr sakņojas funkcionālā vajadzībā, taču formas meklējumos iedvesmas avots rasts pasaules kārklu un vītolu mākslas šedevros.

{gallery id=”1869″}

Vītolu pilis un katedrāles

Somu arhitekts un mākslinieks Marko Kasagrande (Marco Casagrande), kura dzīslās rit arī itāļu asinis, radījis daudzas ģeniālas, netradicionālas ēkas un lietas.

Pērn Beļģijā, Ziemeļu jūras smilšainajā piekrastē rīkotās mūsdienu mākslas triennāles laikā viņš kopā ar brīvprātīgajiem palīgiem četrās nedēļās izveidoja grandiozu instalāciju: no kārklu klūgām nopina 45 metrus garu un 10 metrus platu tuneli un nosauca to par Smilšu tārpu (Sandworm).

Fotogrāfijās redzama gluži vai kosmiska ainava – baltajās kāpu smiltīs zviln milzīgs veidojums, kaut kas pārlaicīgs, varbūt no zudušās pasaules… Ejot cauri šim tunelim, var baudīt gaismēnu rotaļu un saules zaķīšu spēli. 
Austrija-393

Šveicē dzimušais un Vācijā strādājošais arhitekts Marsels Kalberers (Marcel Kalberer) un viņa grupa “Sanfte Strukturen” (“Maigās struktūras”) jau gadus desmit nodarbojas ar dzīvo arhitektūru. Izmantojot 3 – 5 gadus vecus, apmēram 7 metrus garus vītolu dzinumus (tos sprauž zemē), viņi veido neparastas konstrukcijas, kas turpina augt un mainīties. Daudzviet Eiropā iedzīvojušās fantastiskas celtnes – vītolu pilis un zaļās katedrāles, velves un kupoli. Šai tehnoloģijai ir daudz interesentu, īpaši Vācijā, kur saziņā ar Kalbereru un viņa grupu pie skolām tapušas brīvdabas estrādes un nojumes bērnu vasaras teātrim, bet privātajos dārzos – lapenes, garāžas un citi veidojumi (Vācijā to esot vairāk nekā desmit tūkstoši). Radīšanas process sagādā prieku un jautrību, bet vēlāk ir interesanti vērot, kā tie aug un mainās dažādos gadalaikos.

Ar dabas materiāliem strādā arī vācu mākslinieks Armins Šūberts (Armin Schubert). Viņš rada lakoniskas un interesantas formas dabas mākslas (land art) objektus – piemēram, lielas puslodes un pāršķeltas puslodes no koka ripām (šīs konstrukcijas balsta karkass); milzu bumbas no kārklu klūgām, ažūras bļodas no izlocītiem zariem un vēl daudz ko citu. Šajos darbos ļoti skaisti atklājas dabas materiālu faktūra, tie ideāli iederas ainaviskos parkos.

 

Krūmu savaldīšana

Iedvesmojoties no šiem un citiem piemēriem, šopavasar, aprīļa beigās, projekta “Atrodi savu meistaru!” ietvaros apmeklētājiem bija iespēja apmeklēt Gitas meistardarbnīcu – dizaina laboratoriju viensētā. Divas dienas Kokneses “Norās” 17 cilvēki radoši darbojās ar kārkliem. Katram bija iespēja izvēlēties objektu un darbības veidu – piedalīties arhitektonisku formu radīšanā, pīt žogu vai darināt sīkformas.

– Darbs ritēja divās grupās – mākslinieciskajā un praktiskajā. Mākslinieciskajā veidojām vides objektu kopu “Patvērums”, kas sastāv no trim kārklu pīteņiem. Galvenais objekts ir milzu kupols jeb lapene no dzīvām, zemē iespraustām kārklu klūgām, – stāsta Gita.

Kā tā tapusi? Vispirms, sasienot zemē iedzītos kārklu stumbrus un iespraustos zarus, izveidots kupola karkass. Pēc tam tajā ielocītas savā starpā savītas un sapītas mazākas klūgas, tā veidojot stingras sienas (aizpildot tukšos laukumus, var brīvi darboties, nekādu noteikumu nav!). Šovasar lapenes režģis vēl ir diezgan skrajš un caurskatāms, bet kārkli iesakņosies, saņemsies un nākamgad izveidos zaļu jumtu. No stipra lietus tāds patvērums gan nepasargās, toties paglābs no saules svelmes. Tajā var novietot dārza mēbeles un atpūtas brīdī pasēdēt. Zem šāda kupola varētu ierīkot darba rīku novietni vai pat paslēpt ne visai izskatīgu dārza mājiņu, lai tā labāk iederētos lauku ainavā.

Lapenes aizmugurē no dabā puslokā augošiem dzīviem kārkliem izveidots žogs. Lai jau aug, ja grib, nost nav jācērt! Taču jāiemanās šos audzelīgos krūmus savaldīt. Prasmīgi izliecot, sapinot un sasienot, veidojas interesanta zaļa siena. Arku puslokiem izmanto blakus augošu krūmu zarus.

Trešais no Patvēruma pīteņiem ir milzu bumba. Karkasa zari vispirms sasieti ar auklām, pēc tam tajā iepītas kārklu klūgas. Tā gan nav gluži apaļa… Gita piekrīt – viņai pietrūcis spēka un varēšanas to izveidot ideālas lodes formā, taču arī šādu dižolu var brīnišķīgi ripināt.

Praktiskajā grupā tapis Ķīķernieks. Tā savdabīgo aizslietni, kas domāts kā atpūtas vieta pie “Noru” saimnieces, Gitas krustmātes Marijas Andžānes mājas, nosaukušas autores Ilze un Zinta. Zaru vijumā izmantoti ne vien kārklu, bet arī baltā grimoņa koši sarkanie dzinumi. Šim pītenim labi piedien nu jau aizsaulē aizgājušā Gitas onkuļa Romualda Tenisa darinātais krēsls. Tas tapis no nemizotiem lazdas zariem, kam piemīt skaists bronzas spīdums.

Izveidoti arī mazāki darbiņi: ap ozola stumbru apjozts pīts trauks stirnu ēdināšanai ziemā, bet komposta kaudze tikusi pie ietvara, ko Gita trāpīgi nodēvējusi par apkakli.

 

Nebūsim kārklu latvieši!

Izrādās, Latvijā ir pāri par 20 kārklu un vītolu sugu. Dažām jau nosaukumā ietverta dzinumiem vai lapām raksturīgā krāsa – sarkanais, pelēkais, zilganais, melnējošais kārkls… Citos raksturots auga ārējais izskats vai augšanas veids – villainzaru, gludmalu, ložņu kārkls… Vēl citi vēsta par iecienītākajām augšanas vietām (smiltāja vītols, mellenāju kārkls), par to, kādiem praktiskiem nolūkiem izmantojams (vicu kārkls, klūdziņu kārkls). Vēl ir Lapzemes kārkls, vilku kārkls, ausainais kārkls, blīgznas, šķetras!

Sauc, kā gribi, cilvēkam, kurš neiedziļinās botānikā, viss tāpat ir skaidrs – iespraud vicu zemē, un tā iesakņosies! Var veidot pītus žogus, kas labi iederēsies lauku ainavā, Bet, ja negribi, lai žoga miets laistu saknes, spraud to zemē otrādi, ar kājām gaisā!

Var mēģināt darināt arī kādu lielāku objektu – tas būtu interesants un radošs darbiņš, piemēram, mazpulcēniem un bērnu vasaras nometņu dalībniekiem. Materiāla netrūkst, turklāt tas ir bez maksas.

Kārkls ir audzelīgs un izturīgs krūms. Mūsu nacionālā bagātība… Bet lai nelien aramzemē! Atbrīvojot laukus un grāvmalas no aizauguma, grēks šo dabas resursu turpat kaudzē sadedzināt, var taču pārstrādāt šķeldā.

Neesam jau nekādi kārklu latvieši!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+