Pasaulē
Eiropa

Atis Klimovičs: Kaunpilns noskaņojums Eiropas Padomē2


Atis Klimovičs
Atis Klimovičs
Foto: Ieva Lūka/LETA

Pirms pieciem gadiem Eiropa un Rietumi faktiski bezspēcīgi noskatījās, kā tika izspēlēta Maskavas komēdija ar nosaukumu “referendums” par Krimas “brīvprātīgu” pievienošanos Krievijas Federācijai. Sekoja turpinājums ar “tautas” republiku pieteikšanu Donbasā un “ogļraču – strādnieku” armijas izveidošanu, kas uzsāka karadarbību pret Ukrainas spēkiem.

Ko tolaik darīja Rietumi – tagad jāsecina: no visa spēka mudināja ukraiņus atturēties no nepārdomātas rīcības. Un, protams, centās pielabināt “krievu lāci”, taču tas nedeva nekādus rezultātus.

Karš uzņēma apgriezienus, bēgļu skaits pārsniedza miljonu, upuru skaits auga, Krievijai tika piemērotas sankcijas. Tomēr tas nebija pietiekami, lai atvēsinātu Kremli. Nav šaubu, ka ASV un NATO vadība zināja par to, ka krievi no savas teritorijas apšauda Ukrainu. Cinismam nebija robežu – krievu kursanti artilēristi tika nosūtīti uz pierobežu šaušanas ieskaišu kārtošanai.

Lieki teikt – par šādu noziegumu Maskava nesaņēma nekādu publisku nopēlumu. Gāja laiks un karadarbības intensitāte būtiski mazinājās. Ukrainas vārdu daudz retāk pieminēja medijos un to izmantoja tie, kas allaž mudinājuši atgriezties pie vecās labās kārtības, pie “biznesa, kā ierasts” attiecībās ar Krieviju. Viņu galvenais arguments – nepieciešams sarunāties ar krieviem, lai gan tam nav nekāda pamata – ­nedz ­Krimas, nedz Donbasa jautājumos nav fiksētas pārmaiņas.

Turklāt noziegumu virknei nākusi klāt ukraiņu jūrnieku sagūstīšana un paziņojums par Krievijas pilsonības piešķiršanu Donbasa okupētās daļas iedzīvotājiem. Maskavas darbībās redzama konsekvence, skaidri saskatāms virziens un mērķis – jaunu teritoriju iegūšana un pakļaušana, kas ir smags starptautiskās kārtības pārkāpums, taču reakcija uz to ir gaužām nožēlojama. Arī kaunpilna.

Tādu vērtējumu pelnījis Eiropas Padomes ārlietu ministru lielākās daļas lēmums atbalstīt balsstiesību atjaunošanu Krievijai, kas tika apturētas pēc Krimas aneksijas 2014. gadā. Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs uzskata, ka EP riskē ar savu autoritāti. Visdrīzāk, tā jau sašķobījusies.

Lai gan EP apvieno visai raibu valstu kompāniju, šīs organizācijas valstu vairuma gatavība izdabāt Kremlim apliecina noteiktas tendences. Valstis, kuras norāda uz Maskavas neizdarīto un klaju nevēlēšanos kaut ko mainīt savā rīcībā Ukrainā, palikušas klajā mazākumā.

Tās ir trīs Baltijas valstis, Lielbritānija, Polija un Gruzija, kamēr pretējā “pragmatiski” orientētajā pusē par galvenajām un ietekmīgākajām vadonēm uzskatāmas Vācija un Francija. Laiks Baltijā un Polijā uz Eiropas smagsvaru pozīciju paskatīties nopietni, domājot par savu nākotni ilgtermiņā.

Mūsu pienākums, vadoties no nacionālās drošības perspektīvām, liek iestāties par ukraiņiem un gruzīniem, visiem, kas sastapušies ar Krievijas agresiju. Nepieciešams kopīgi ar Tallinu, Viļņu un Varšavu atgādināt vāciešiem un frančiem, kā to EP sanāksmē darījis Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, ka Eiropas Padomes pamatvērtības nevar tikt upurētas pat gadījumā, ja atsevišķas dalībvalstis draud apturēt savu darbību organizācijā un neveikt iemaksas.

Tomēr nav lāgā, ka jaunajām valstīm jāatgādina vecajām demokrātijām par vērtībām.
LA.lv