Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
26. septembris, 2012
Drukāt

Ķīlis: Augstskolām būs problēmas. Arī naudas dēļ

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis daļā sabiedrības tiek slavēts par drosmi rosināt reformas, bet citā pelts par to, ka neesot skaidra reformu plāna, bet tikai vispārējas idejas. Daļa augstskolu rektoru pat viņam izteikusi neuzticību.

 

Par reformu nepieciešamībām un citiem aktuāliem jautājumiem, vadoties pēc “LA” lasītāju jautājumiem, ar ministru sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ilze Kuzmina.

 

V. Krustiņš: – Paskaidrojiet, lūdzu, mūsu lasītājiem, kādas tieši domstarpības ir starp jums un augstskolu rektoriem!

R. Ķīlis: – Svarīgi pateikt, ka domstarpības ir tikai ar daļu rektoru. Neuzticību izteica tikai 18 rektori, un viņu vidū nebija Latvijas lielāko augstskolu – Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes – rektoru. Tā ka runa nav par vairākumu, nav runa par milzīgu pretstāvēšanu starp mani un rektoriem.

Kur ir domstarpību sāls? Piemēram, kā Latvijā māca pedagoģiju? Ir 74 pedagoģiskas studiju programmas, ko īsteno dažādas augstskolas, un ir piecas augstskolas, kur pedagoģijā var iegūt pat doktora grādu. Šovasar, kad publicēja studiju programmu vērtējumu, izrādījās, ka no 74 pedagoģiskajām studiju programmām tikai 33 ir atzīstamas par kvalitatīvām, bet 41 ir būtiski trūkumi. Saskaitījām, ka par nekvalitatīvu programmu īstenošanu pedagoģijā vien valsts tērē teju pusotru miljonu latu gadā. Tātad pusotrs miljons valsts naudas aiziet studiju programmām, kuras vai nu jāslēdz ciet, vai kurās ir būtiski trūkumi! Pedagoģijas studijām tiek uzturētas 2200 tā sauktās budžeta vietas, vismaz pusē no tām nav prātīgi ieguldīt valsts naudu.

 

Taču tieši studiju programmas un to finansējums ir tas, ar ko augstskolas pelna naudu un no kā dzīvo. Ja valsts tagad saprātīgi pateiks, ka vairs neieguldīs naudu programmās, kurām ir būtiski trūkumi, kādām augstskolām varētu rasties problēmas turpināt pastāvēt.

 

– Tāds delikāts izteikums – problēmas?!

– Patiesībā es pateicu diezgan tieši. Tie Ministru kabineta noteikumi, kuru akceptēšana valdībā ir aizkavējusies, nepieļaus, ka nākotnē pastāvēs programmas, kurām ir būtiski trūkumi.

– Skaidrs, tās nefinansēs. Jūs sakāt, ka augstākā izglītība būtu uzlabojama. Kur tad ir tā vaina?

– Studenti par maz mācās! Studiju programmas ir tā izveidotas, ka gandrīz var nemācīties, bet apmeklēt augstskolu tikai tāpēc, lai dabūtu diplomu, jo bez tā neņem noteiktos darbos! Kādas manas paziņas dēls tagad mācās biologos trešajā kursā, un tikai divas dienas nedēļā notiek lekcijas – viena vai divas. Otrs jautājums ir, ko mācās un cik nopietni mācās. Ja gadās, ka pasniedzējs lekcijā liek kaut ko norakstīt no grāmatas, tad kāda no šīs lekcijas jēga.

– Jācer, ka tā reti gadās. Visapkārt veido uzņēmējdarbības studiju programmas. Tas ir modē. Kur Latvijā ņemt konkurētspējīgus pasniedzējus tik daudzām studiju programmām tik daudzās vietās?

– Šādas studiju programmas Latvijā ir 136! Esmu dzirdējis daudzus stāstus par to, kā reizēm reāli notiek studijas. Piemēram, pasniedzējs ir izdevis grāmatu, kas maksā 7,50 latus, un saka studentiem – ja viņi šo grāmatu nopirks, tad dabūs ieskaiti.

V. Krustiņš: – Tas ir vienkārši nožēlojami, ja tā ir.

I. Kuzmina: – Jums pārmet, ka nav augstākās izglītības reformu plāna. Vai pareizi saprotu, ka bez tā, jūsuprāt, var iztikt, jo nekvalitatīvas programmas iznīks finansējuma trūkuma dēļ?

– Daļēji.

 

Ir tomēr arī konkrēti soļi, kas, kā vienojos ar valdību veidojošajām frakcijām, tiks izlikti arī plāna formā. Tajā tiks pateikts, piemēram, kādi normatīvie akti būtu jāmaina, par to atbildīgās institūcijas, termiņš, līdz kādam iecerētais jāpabeidz.Augstākās izglītības iestāžu skaits samazināsies arī tāpēc, ka koledžas apvienosim ar augstskolām.

 

V. Krustiņš: – Atgriežoties pie domstarpībām. Tātad tās pamats ir nauda un augstskolu uztraukums, ka vairs netiks pie valsts naudas.

– Tā tas ir, bet viss jau vēl atkarīgs no valdības un Saeimas lēmuma.

– Un ko valdība saka? Sadūšosies? Stieps gumiju?

– Nu… Domā.

– Svārstās?

– Jā. Augstākajā izglītībā strādā daudz cilvēku, kuru viedoklī politiķi ieklausās.

– Taisnība. Augstākajā izglītībā strādā daudz cilvēku, kuriem būs ne tikai problēmas, bet pat lielas nepatikšanas, ja valsts naudu vairs nedos. Arī politiskajās zinātnēs un tuvu tām.

– Vajag būt tā: ja valsts naudu dos, tad tikai tām studiju programmām, kas attiecīgajā jomā ir vislabākās un kuras sagatavo tādus profesionāļus, kas valstij vajadzīgi.

 

Piemēram, ja pusotru miljonu latu, ko iepriekš minēju, nedos tām pedagoģiskajām studiju programmām, kas ir nekvalitatīvas, vairāk naudas saņems tie, kas māk sagatavot pedagogus.

 

– Kāpēc un kur lai pret to būtu iebildumi? Valdībā un Saeimā? Aizkulisēs?

– Jā, ir izveidojušās noteiktas ieražas: katru gadu uz katru augstskolu ir gājis noteikts apjoms naudas. Augstskolas pie šīs naudas ir pieradušas. Līdz šim nav bijis arī nekādu aprēķinu par to, vai valsts kaut ko saņem atpakaļ no naudas, ko iegulda augstākajā izglītībā. Mēs šādus aprēķinus veiksim.

– Kā var būt tā, ka valsts maksā un maksā par jaunu ārstu skološanu, bet laukos ārstu kā trūkstot, tā trūkstot?

– To piedāvāju risināt ar studiju kreditēšanas modeli. Ja augstskolas absolvents dodas strādāt tur, kur valstij visvairāk vajag, viņa studiju kredīts tiek dzēsts, tas nav jāatmaksā. Jaunais ārsts varēs izvēlēties, vai tikt vaļā no kredīta, braucot strādāt uz laukiem, vai iet pelnīt kur citur un pats atmaksāt kredītu. Ne vienā, ne otrā gadījumā valsts nezaudēs. Vienā gadījumā iegūs vajadzīgu speciālistu, otrā – atgūs naudu. Tagad valstij nav iespējas atgūt naudu, kas iztērēta, kādu skolojot.

– Tā ir principiāla un svarīga nostāja. Citādi mēs to vien dzirdam, ka mums trūkst kadru, ka viņi brauc prom. Vai pastāv iespēja, ka stagnācija augstākajā izglītībā tomēr paliks?

– Tas vairs nav iespējams.

 

Studentu skaits krītas gan demogrāfisku iemeslu dēļ, gan tāpēc, ka jaunieši brauc mācīties uz ārzemēm. Augstskolu klientu skaits strauji iet mazumā. Tām jāsāk sīvi cīnīties savā starpā – visas neizdzīvos.

 

Pārmaiņas ir nepieciešamas, jo bez tām augstākās izglītības sistēma sabruks.

I. Kuzmina: – Taču turpinās jaunu augstskolu veidošana. Nesen tika izveidota tāda EISHEBA, kuras juridisko zinātņu studiju programma vērtēšanā atzīta par slēdzamu, bet vēl nesen šī programma tika akreditēta!

– Pret to, ka dibinās jaunas augstskolas un turklāt veido nekvalitatīvas studiju programmas, pie pašreizējiem normatīvajiem aktiem neko nevaru darīt! Vēl nesen parakstīju rīkojumus par jaunu studiju programmu dibināšanu, starp tām bija programma “Jauno mediju māksla” un “Mājvides izglītība”. Kas tas ir? Kam to vajag? Nav skaidrs, bet neparakstīt būtu prettiesiski.

V. Krustiņš: – Jūs rīkojāties demokrātiski un parakstījāt. Vai jums vismaz ir zināms, kas būs profesori šajās studiju programmās, ko mācīs?

– Kad bija akreditācijas process, to zināja. Kas reāli šajās programmās notiks, nav zināms. Tāpēc mēs mainām akreditācijas noteikumus, lai tā vairs nenotiktu.

I. Kuzmina: – Pagaidām jau vēl neko nemaināt, bet staigājat pa valdošajām frakcijām un gandrīz vai lūdzaties atbalstu.

– Tā ir. (Vakar valdība pēc ilgstošām debatēm beidzot atbalstīja jaunos augstskolu akreditācijas noteikumus. Jaunā kārtība paredz studiju programmu akreditāciju aizstāt ar studiju virzienu akreditāciju, lēmumu par studiju virziena akreditāciju pieņems Studiju akreditācijas komisija. – Red.)

V. Krustiņš: – Neko nevar mainīt, neko nevar kustināt! Valdību veido arī Reformu partija un gaišie nacionālisti?

 

– Ja salīdzina, kā pieņem lēmumus dažādās izglītības nozarēs, tad augstākā izglītība ir vissmagākā joma. Profesionālajā izglītībā arī bija jālemj par lielām naudām, vispārējā izglītībā bija garas sarunas par skolotāju algām, bet augstākajā izglītībā ir visgrūtāk pieņemt lēmumus, jo tur ir visspēcīgākais politiskais lobijs.

 

Iedomājieties – lēmējvarā Saeimā tiek organizētas divas komisijas sēdes, lai runātu par akreditācijas noteikumiem, kas faktiski ir izpildvaras kompetencē. Valdošajā koalīcijā šiem noteikumiem uzliek veto!

I. Kuzmina: – Kura partija to uzlika?

– Nacionālā apvienība! Tas ir nebijis gadījums, kad Ministru kabineta noteikumu dēļ ir tāds trādirīdis.

– Acīmredzot augstākā izglītība ir lielāks bizness nekā profesionālā vai vispārējā izglītība.

– Tur ik gadu ieplūst 200 miljoni no valsts un maksas studijām.

V. Krustiņš: – Jācer, ka Nacionālā apvienība izskaidros savu rīcību. Cik no šīs naudas tērē tieši studijām un cik administratīviem izdevumiem?

– 2009. un 2010. gadā akadēmisko darbinieku, tātad mācībspēku algošanai tērēja 44 procentus algu fonda, bet 56 procenti algu fonda aiziet pārējiem darbiniekiem – tiem, kas tieši nestrādā ar studentiem. Tātad lielākā daļa naudas aiziet neakadēmiskajiem darbiniekiem.

 

Kāda liela auditorfirma pirms pāris gadiem aprēķināja, cik vienai un tai pašai juridiskai darbībai, piemēram, lai tiesātos, tērē augstskolas un cik dažādi citi uzņēmumi. Augstskolām šī administratīvā funkcija izmaksā gandrīz piecas reizes vairāk. Tur tā nauda paliek!

 

Kad samazināsies augstskolu skaits, samazināsies arī administratīvie izdevumi. To pašu rektoru būs mazāk.

Pēc mēneša sāks dalīt finansējumu budžeta vietām. Redzēs, kas tad būs – varbūt studenti ies ielās.

Viens no spēlētājiem ir Latvijas Studentu apvienība. Diemžēl neesmu dzirdējis, ka šī apvienība aktīvi vērstos pie ministra un vaicātu, ko ministrs darīs, lai nekvalitatīvās studiju programmas novāktu. Dažkārt man rodas sajūta, ka kvalitatīvu augstāko izglītību vajag man vienam! Studentiem it kā nevajag!

– Nu jā, jūs vēlaties, lai viņi mācītos vairāk. Jāšaubās, vai ir daudz tādu, kas spēj spriest par mācību kvalitāti un vēlas to arī paust.

– Man nācās piespiest Augstāko izglītības padomi publicēt studiju programmu vērtējumu, bet studenti stāvēja malā.

– Baltkrievijas “batjka” pateicis, ka viņa valstī ir par daudz studentu. Var par atklātību šausmināties, bet var sākt domāt: varbūt mums arī par daudz?

– Daļēja taisnība ir, jo pārāk maz jauniešu pēc 9. klases izvēlējās doties uz profesionālajām vidusskolām apgūt profesiju un pārāk daudzi palika vidusskolā. Visiem, kas beiguši parasto vidusskolu, faktiski ir tikai viena izeja – doties uz augstskolu, jo bez profesijas darba tirgū nav ko darīt.

– Vai kaut ko darāt, lai celtu profesionālās izglītības prestižu? Tas jau no padomju laikiem iesakņojies – lai dabūtu tīru darbu, jāiet uz augstskolu. Uzņēmēji arī mēdz teikt, ka profesionālā izglītība nekam neder. Kas tad īsti jāprot katram arodskolas beidzējam?

– Profesija! Ir tā, ka katram uzņēmējam arī nemaz nav skaidrs, ko tad viņam vajag. Ja uzņēmējam vajag desmit noteikta profila strādniekus, tas jāatrisina, ātrā tempā noorganizējot kādus kursus. Profesionālajā skolā jaunieši mācās trīs vai četrus gadus.

 

Taču uzņēmēju asociācijām būtu jānosaka, cik un pēc cik gadiem katrā nozarē vajadzēs jaunus darbiniekus. Un tad, vadoties pēc šiem datiem, profesionālās izglītības iestādes varētu plānot savu darbu. Valstij prognozēt vajadzīgo ir grūtāk nekā pašiem uzņēmējiem.

 

Profesionālo skolu pārraudzībai būtu jānonāk profesionālo darba devēju asociāciju pārziņā – tās arī palīdzētu izstrādāt mācību programmas, piedalītos eksaminācijā un prakses vietu nodrošināšanā. Paši uzņēmēji, kā saka, pasūtītu mūziku.

I. Kuzmina: – Par skolu uzturēšanu joprojām maksātu valsts, bet mūziku pasūtītu uzņēmēji?

– Tā būs labāk.

V. Krustiņš: – Nesen intervēju bijušo kultūras ministri Helēnu Demakovu. Viņa teica, ka studenti vairs nemākot rakstīt, neprotot izteikt savas domas. Man jums jājautā: kas tad vidusskolās šodien tiek mācīts? Ko tur gatavo – darbaspēku? Uzdrošinos domāt, ka vidusskolai būtu jāgatavo pilsoņi.

– Taisnība! Cilvēks nav tikai darbaspēks, cilvēks ir domājoša būtne. Izglītības sistēmai vajadzētu sagatavot domāt un mācīties spējīgu pilsoni.

– Vajadzētu?

– Ik pa laikam tiek pieļautas kādas kļūdas, kas novirza no šā mērķa.

 

Piemēram, bērns nemāk izvēlēties, kādi mācību priekšmeti noderēs, ko tālāk dzīvē darīt. Skolai tas būtu jāiemāca, tāpat kā būtu jāmāca sarunāties, argumentēt, sadarboties ar citiem cilvēkiem. Tāpat skolai būtu jāmāca, kas pilsoņiem ir jādara valstī un sabiedrībā. Taču mūsu izglītība balstīta uz to, ka māca priekšmetus, nevis šo visu nepieciešams.

 

– Vajadzīga pilsoniskā audzināšana! Arī loģika, psiholoģija un uzvedība. Senos laikos mācīja.

– Es arī tā domāju. Arī darboties organizācijās ir pilsonisks tikums, un tas būtu skolās jāiemāca.

– Vai esat drošs, ka skolā to kārtīgi māca?

– Nē, neesmu.

– Kāpēc pāriesim pie nepatīkamā jautājuma par Rīgas 40. vidusskolas skolotāju Vladislavu Rafaļski, kurš paziņojis, ka ir nelojāls Latvijai, bet pat ministram neesot iespēja viņu atlaist. Tā ir rupja kļūda, ka valsts atteikusies no tiesībām ietekmēt tos, kas atrodas skolotāja un direktora amatā.

– Manā laikā šī atteikšanās nenotika. Tas noticis kaut kad jau daudz agrāk. Skolas ir pašvaldību iestādes.Runājot par Rafaļski, Latvijā ir arī daudz sabiedrībā pazīstamu cilvēku, latviešu, kas kladzinājuši, ka mīl šo zemi, bet nemīl šo valsti. Tātad Rafaļskis nav pirmais, kas ko tādu saka, kaut es viņu neaizstāvu.

– Rafaļska kungs var valsti mīlēt vai nemīlēt – tā ir viņa lieta. Taču kā skolotājs viņš ir jaunatnes audzinātājs, un lai nestāsta man pasakas, ka, būdams nelojāls, stundās viņš par šo valsti runātu lojāli. Šāds cilvēks nevar skolā strādāt.

– Piekrītu, taču nav iespējams vērsties pret Rafaļska kungu ar prettiesiskām metodēm. Izglītības kvalitātes valsts dienests dosies uz Rīgas 40. vidusskolu, lai noskaidrotu, vai konkrētā cilvēka darbība atbilst Izglītības likumam.

– Savulaik valdībā esot bijusi faktiska, taču nerakstīta vienošanās nebāzt degunu krievu skolās. Un to man neteica ministrijas sētnieks.

 

– Tā ir bijusi fundamentāla kļūda, ka Latvijas valsts augstākās amatpersonas nav aktīvi gādājušas, lai mazākumtautību skolas iekļautos kopējā izglītības sistēmā. Šīs skolas ir palikušas it kā nostāk. Man ļoti gribas tikt šīm skolām klāt, bet patlaban nav laika – jāplēšas ar rektoriem, jāstaigā pa Saeimas frakcijām.

 

Man būtu jāsasauc Mazākumtautību konsultatīvā padome, kas darbojas pie ministrijas, lai spriestu par to, ko var darīt mazākumtautību skolu labā.

– Valstij jāatgūst tiesības kontrolēt skolu un to direktoru darbu, ja gribam šo valsti saglabāt. Nevaram to atstāt tikai pašvaldību ziņā. Jo vairāk tāpēc, ka tajās valda dažāda politiskā orientācija un ir dzirdēta neslēpta vēlēšanās ielikt savus direktorus.

– Šobrīd ministrijā saskaņo direktoru iecelšanu un atcelšanu, bet mēs nevaram, piemēram, rosināt atcelšanu. Un pašvaldība var arī neņemt vērā ministrijas viedokli. Tāpat kā var slēgt skolu, kaut ministrija atteikusies saskaņot šo lēmumu.

– Bet jums vismaz ir direktoru CV?

– Tie mums ir. Profesionālo skolu direktorus gan ieceļ un atceļ ministrija.

– Ministru prezidents no jums pārņemšot Sporta padomes priekšsēdētāja amatu. Kas tur ir par problēmu?

– Atkal ir runa par naudu. Sportā nonāk gan valsts budžeta nauda, par ko lemj Saeima, gan palaikam nauda no fonda neparedzētiem gadījumiem, par ko lemj valdība. Vēl ir valsts kapitālsabiedrību ziedojumi sportam. Tie ir vairāki miljoni latu, bet par tiem nelemj valsts un ministrija, bet gan kapitālsabiedrību vadītāji un Nacionālā sporta padome.

– Tā taču tik un tā ir valsts nauda, kas sportam nāk no kapitālsabiedrībām! Kāpēc tad valsts nevar lemt?

– Ja uzliks pārāk stingrus principus ziedojumiem, tad kapitālsabiedrības varbūt vispār neko neziedos.

– Jā, trakas lietas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+