Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
8. februāris, 2013
Drukāt

Ko dara ķīnieši Latvijā

Foto - Andris Eglitis un Anda KrauzeFoto - Andris Eglitis un Anda Krauze

Viena no pasaules senākajām civilizācijām. Viena no visstraujāk augošām mūsdienu valstīm. Zeme, kas mani arvien ir valdzinājusi un reizumis arī biedējusi. Ķīna. Pirms divām vasarām beidzot pašas acīm ieraudzīta. Un iemīlēta. Pēc Ķīniešu kalendāra 10. februārī sāksies Melnās ūdens čūskas gads. Īstais laiks papētīt, cik ķīniešu patlaban ir Latvijā, ko viņi dara un kā šeit jūtas. 


 

Ceļojums uz Ķīnu man sākās bērnībā, klausoties vecātēva stāstos par zīda ceļu un tējas ceļu, par to, kā ķīnieši 400 gadus pirms eiropiešiem izgudroja drukājamo mašīnu, tomēr turpināja rakstīt ar roku, jo viņu vairāki desmiti tūkstošu hieroglifu, kas atšķirībā no burtiem apzīmēja nevis skaņas, bet jēdzienus, tipogrāfiskai salikšanai nebija ērti; par daoistu alķīmiķi, kas, meklējot dzīvības eliksīru, atklāja šaujampulveri; par porcelānu un saulessargiem, par papīru, pūķiem, seismometru un kompasu.

Un tad iestājās apjukums. Pa ausu galam biju dzirdējusi vārdus “kultūras revolūcija”, “hunveibini”. Īsti nesapratu, kas tie tādi, taču nekavējoties paziņoju vecākiem, ka mājas darbus gatavot nav jēgas, jo rīt parīt mūs iekaros ķīnieši.

Kad pirms divām vasarām saņēmu ielūgumu doties privātā ceļojumā uz Ķīnu, pirmajā brīdī manī uzviļņojās dalītas izjūtas. Vectēva stāstu valdzinājums mijās ar totalitāra režīma biedu. Sapratu, ka ir pienācis īstais laiks izkliedēt mītus.

Pirms devos ceļā, viens no draugiem lūdza, lai pavēroju, vai tiešām viņiem visiem ir vienādas sejas. Bet cits cieši piekodināja: noskaidro, kas īsti veido modernā ķīnieša pasaules uzskatu – konfuciānisms, daoisms, budisms vai maoisms?

Uzreiz varu teikt: sejas ir tikpat dažādas, kā Ķīnas reljefs, klimats un valstis, ar kurām tā robežojas. Bet atbildēt uz jautājumu, kas veido mūsdienu ķīnieša pasaules uzskatu, ir nudien grūti – kaut vai tādēļ, ka viņu ir vairāk nekā 1,3 miljardi. Pēc statistikas datiem, tikai 4 procenti ķīniešu ir kristieši, taču šis “tikai” ietver sevī 52 miljonus.

Toties gluži droši varu teikt, ka cilvēki Ķīnā nevalkā uniformas, nesoļo ierindā, nav drūmi un nešķiet komunistiska režīma nomākti. Es pat nezinu, vai tur iedibināto sistēmu var saukt par komunistisku. Varbūt tas ir īpašs kapitālisma veids, kādu pasaule nekur citur nav piedzīvojusi.

Pekinā Mao bildi redzēju vienīgi Tjaņaņmeņa laukumā un modernās mākslas centrā “798” tādās kā ķīniešu poikānu un baušķenieku interpretācijās. Tempļos, ko apmeklēju, bija daudz cilvēku, kas šurp ieradušies nevis kā tūristi, bet lai meditētu un lūgtos. Katrā metro stacijā un daudzviet pilsētas ielās vīdēja milzīgi reklāmas plakāti ar saukli “In Learning We Trust” – “Uz izglītību mēs paļaujamies”. Tagad Ķīnā jau bērnudārzos māca angļu valodu.

Arvien vairāk ir tādu ķīniešu, kas savu nākotni saista ar dzīvi ārpus Ķīnas. Latvija gan nav viņu sapņu zeme, lielākā daļa ķīniešu par tādu nav pat dzirdējusi. Tomēr pēc Ķīnas TR vēstniecības datiem, patlaban Latvijā pastāvīgi uzturas no 70 līdz 80 ķīniešu. Tad nu lūkošu atrast vismaz dažus no viņiem.

 

Tuvināt Latviju un Ķīnu
Berzina

Īstenībā pirmā “ķīniete”, ko vēlos uzrunāt, ir dzejnieka Ulda Bērziņa un sinoloģes Jeļenas Saburovas meita Una. Kad Una bija maza, māmiņa, ja vēlējās izteikt aizrādījumu tā, lai citi klātesošie to nesaprastu, runāja ar meitu ķīniski. Tagad viņa ir pabeigusi ne vien Latvijas Universitātes sinologus, bet arī Stradiņa universitātes politologus un gan bakalaura, gan doktorantūras ietvaros studējusi Pekinā.

Aptuveni 80 ķīniešu Latvijā – tas ir daudz vai maz?

– Globalizācijas laikmetā tas ir ļoti maz, – pārliecināta Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, Rīgas Stradiņa universitātes Konfūcija centra docētāja un eksperte, Latvijas Ķīnas biznesa padomes nodaļas vadītāja. – Piemēram, Lietuvā patlaban uzturas un studē daudz vairāk ķīniešu. Turklāt Latvijā lielākā daļa studentu ķīniešu ir ar Eiropas pasēm, proti, tie ir emigrantu bērni. Taču pamazām arī Ķīnā sāk veidoties interese par Latviju. To ir sekmējušas nesen pieņemtās izmaiņas Imigrācijas likumā, kas ārvalstu rezidentiem deva iespēju saņemt uzturēšanās atļauju Latvijā, veicot ieguldījumus uzņēmumu pamatkapitālā, bankās vai arī iegādājoties nekustamos īpašumus. Vienkāršākais investīciju veids ir nekustamā īpašuma iegāde. Ķīnā tāda nav – pat kredītā par bargu naudu nopirkts dzīvoklis īpašniekam pieder tikai 70 gadus, pēc tam stājas spēkā citi nosacījumi, bet zemes īpašuma tiesību Ķīnā nav vispār. Pie mums īpašums ir svēts un neaizskarams. Tas piesaista ķīniešus. Turklāt Latvija paver iespēju ceļot un strādāt Šengenas zonā.

Tiktāl par privātpersonām. Bet kā ir ar lielajiem spēlētājiem?

– Lielās kompānijas arvien vairāk iziet ārpus valsts, taču Latvija pagaidām nav tādā viņu uzmanības fokusā, kādā mēs paši sevi iedomājamies vai gribētu redzēt, viņus vairāk interesē Polija un Čehija. Patlaban vairākas Ķīnas kompānijas izmanto mūsu loģistikas pakalpojumus, piemēram, Rīgas Brīvostu. Vēl viena interesanta tendence: viņi šeit atrod speciālistus, ko angažē darbam savos uzņēmumos, jo mūsu cilvēki zina valodas, ir kompetenti, taču nav tik dārgi kā rietumnieki un nav arī augstprātīgi attiecībā pret ķīniešiem, – skaidro Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova.

Un nu vēlos zināt, ar ko tieši nodarbojas Latvijas Ķīnas biznesa padome.

– Mēs pārstāvam lielos uzņēmumus – “Lattelecom”, “Latvijas finieri”, “Rietumu banku”, “Turību”, Rīgas Brīvostu, “Latio” un vēl dažus citus. Nodrošinām komunikāciju, sniedzam ikdienas palīdzību sadarbībai ar Ķīnas partneriem: samazinām attālumu starp Latviju un Ķīnu, kā arī veidojam iestrādnes un rūpējamies par to, lai tuvākajā nākotnē ķīniešu uzņēmumi mūs pamanītu, lai mēs nepalaistu garām labās iespējas un sekmīgi apietu zemūdens akmeņus.

 

Jūtos kā rīdzinieks

CHENBet kā Latvijā jūtas ķīnietis, kas te atvēris vairākus uzņēmumus un nodzīvojis jau gana ilgu laiku?

Čeņs Czitao, Rietumu Bankas partnera Ķīnā “RB Consulting (Shanghai) Co., Ltd” vadītājs, ķīniešu restorāna “Old Shanghai” īpašnieks: – Uz Eiropu es atbraucu, lai studētu, sākumā Dānijā, vēlāk Zviedrijā. Bet tas jau tepat līdzās vien ir, tāpēc nolēmu apskatīties arī Latviju. Man te iepatikās no pirmā mirkļa.

Kopā ar latviešu kompanjonu Čeņs 90. gados atvēra Rīgā pirmo ķīniešu restorānu, vēlāk ar citu latviešu kompanjonu – vēl vienu ķīniešu restorānu, bet pirms pieciem gadiem – pats savu restorānu “Old Shanghai”, kurā darbojas četri izcili pavāri, visi no Ķīnas.

– Es daudz ceļoju. Reizēm domās salīdzinu Latviju ar citām zemēm, īpaši ar Skandināvijas valstīm, un varu teikt – priecājos, ka esmu izvēlējies Rīgu. Mājīga, skaista pilsēta. Man patīk Latvijas klimats, kaut arī ziema brīžiem šķiet par garu, taču te ir patīkama vasara, jauks pavasaris un brīnišķīgs rudens. Turklāt te ir tīrs gaiss. Protams, biznesa vidē vēl ir daudz nesakārtotu lietu, tomēr tās tiek risinātas. Tas, ka Latvija ir Šengenas valsts un ka šeit ir pieņemts imigrantiem labvēlīgs likums, padara Latviju pievilcīgu arī ķīniešiem. Ārzemju investīcijas – tās ir jaunas darba vietas un jaunas iespējas ne vien ārzemniekiem, bet arī pašiem latviešiem. Patlaban te ir pavisam maz ķīniešu, taču pēc gadiem diviem trim to skaits varētu būt jau 500 vai pat 1000, jo Ķīnā interese par Latviju pamazām aug.

Prieks, ka Eiropā Latvijas restorāniem ir laba reputācija, mums, tas ir, Latvijai, ir talantīgi pavāri ar radošu pieeju un izdomu.

Kad izbrīnā jautāju, cik sen Čeņs Latviju izjūt kā savu zemi, viņš smaidot atbild:

– Dzīvoju Latvijā jau 20 gadus, jūtos rīdzinieks, te ir mana ģimene, mans darbs, mans uzņēmums, manas mājas.

 

Patīkami cilvēki – strādīgi, godīgi

Kā jūtas darba devējs latvietis, kam ikdienā jāstrādā ar ķīniešiem.

Edgars Vizulis, restorāna “Honkonga” īpašnieks: – Pirmais ķīnietis, ar ko iepazinos, bija Mao. Tikai ne Dze Duns, bet Hai Pins. Braukājot pa pasauli, bija iegriezies Latvijā, meklēja biznesa iespējas. Man tolaik piederēja nekustamo īpašumu firmiņa, palīdzēju Mao atrast dzīvokli, tā arī iedraudzējāmies. Drīzumā Mao atveda šurp milzu konteineru ar apģērbu, nocīnījās te gadus divus un aizbrauca prom, tagad Austrālijā dzīvo, ir laimīgs. Latvija viņa apgriezieniem bija par mazu. Bet pirms tam viņš mani iepazīstināja ar Čeņu Czitao, ķīnieši turas kopā, palīdz viens otram. Ar Čeņu mēs pirms 12 gadiem atvērām šo restorānu. Viņš bija brīnišķīgs partneris, gudrs, godīgs. Ar pavāriem sarunājās ķīniski, ar mani latviski. Un vēl arī krievu un dāņu valodu viņš zina. Ķīnieši, kaut arī pieder lielai nācijai, saprot, ka ir jāmācās tās valsts valoda, kurā dzīvo. Žēl, ka ekonomiskā krīze ieviesa savas korekcijas, nu jau trīs gadus es viens pats vadu šo restorānu, diviem šis bizness bija pārāk mazs. Taču arī tagad visi trīs pavāri man ir no Ķīnas. Kā darba devējs esmu ar viņiem ļoti apmierināts – patīkami cilvēki, strādīgi, godīgi.

Džao Hunji ir restorāna “Honkonga” pavārs, piedzimis Dzjansu provincē netālu no Šanhajas: – Jau 12 gadus dzīvoju un strādāju Rīgā. Man patīk, ka te ir tīrs, ielās maz cilvēku. Nu jau gads, kopš arī mana sieva te dzīvo un strādā, viņa arī ir pavāre. Es noteikti vēlētos palikt Latvijā uz dzīvi.

 

Iemācās arī latviešu valodu. Ja grib 
Chia

Cja Vana Latvijā dzīvo 12 gadus. Viņas tēvam pieder ķīniešu bistro Tallinas ielā, kur viņa ir viesmīle un tēva pilnvarotā persona.

– Esmu piedzimusi Ķīnā, Šanhajas piepilsētā. Biju maza, kad mani vecāki nolēma doties uz Eiropu. Sākumā mēs dzīvojām Spānijā, tad Rumānijā, līdz tēvs izdomāja atbraukt uz Latviju un paskatīties, vai nevarētu te sākt biznesu. Tolaik es par Latviju nezināju itin neko. Kad tēvs bija atradis telpas un jau atvēris savu restorānu, šurp atbraucām arī mēs ar māti. Rudenī es sāku iet skolā – parastā latviešu – Rīgas 6. vidusskolā, tepat netālu, no tās līdz restorānam desmit minūtēs var atnākt. Tagad es runāju ne vien latviski, bet arī krieviski un angliski, strādāju pie tēva restorānā, jūtos rīdziniece, gluži noteikti.

Klausos Cja Vanas stāstījumā un priecājos, cik dzidra un veikla ir viņas latviešu valoda. Izrādās, var iemācīties. Ja grib.

 

 

 

Labprāt paliktu. Un atvērtu restorānu

studentsTomēr nav gluži tā, ka Latvijā studē tikai emigrantu bērni. Sje Žuifens ir ĶTR pilsonis, Rīgas Tehniskās universitātes 4. kursa students, studē biznesu un uzņēmējdarbību.

– Sāku interesēties par Latviju, kad uzzināju, ka tā ir pievienojusies Šengenai. Rīgā ielidoju vēlu vakarā, pirmais iespaids – esmu nonācis lielā ciematā. Nākamajā dienā, kad ieraudzīju rudenīgi krāsainus kokus, interesantu arhitektūru un tīras ielas, sajutu, ka man šeit patīk. Rīgā ir maz cilvēku, nav milzīgu augstceltņu, Latvija ir skaista, un dzīvošanai šī man šķistu vispatīkamākā un ērtākā zeme. Diemžēl ekonomiskās problēmas un nesakārtotie likumi dara to ne tik pievilcīgu kā gribētos. Es labprāt paliktu Latvijā, ja vien varētu nokārtot uzturēšanās un darba atļauju. Es vēlētos atvērt nelielu restorānu, jo cilvēkiem vienmēr gribēsies ēst, un arī apģērbu veikalu, kurā piedāvātu augstas kvalitātes lietas par saprātīgām cenām. Ķīnā tādas var atrast. Ķīnā visu var atrast – gan lētas un nekvalitatīvas, gan ārkārtīgi dārgas un kvalitatīvas lietas, gan arī kvalitatīvas lietas par saprātīgu cenu. Manuprāt, tieši tādu patlaban Latvijā pietrūkst.

 

 

 

Visnoturīgākos tiltus veido mīlestība

Taču ne jau visi ķīnieši uz Latviju dodas darba meklējumos. Tiltus veido ne vien ekonomika, bet arī mīlestība. Turklāt visnoturīgākos. Nu jau divi gadi, kopš Vladimirs Šilovs un Manlana Li ir vīrs un sieva. Viņi iepazinās un apprecējās Ķīnā, bet nu ir pārcēlušies uz dzīvi Latvijā. Vēl tikai jāpiebilst, ka Manlanai tik ļoti iepatikās mūsu vārda dienu svinību tradīcija, ka viņa pati sev izvēlējās latviešu vārdu. Tagad viņu var saukt arī par Gunu.

Vladimirs Šilovs, Rīgas Starptautiskās Meridiāna skolas (RIMS) angļu valodas skolotājs: 
divi

– Nomācījies vienu gadu Latvijas Universitātes sinologos, vinnēju stipendiju studijām Ķīnā, Naņdziņas universitātē, Dzjansu provincē. Ieguvu tur filoloģijas bakalaura grādu, taču pēc diploma saņemšanas nolēmu palikt ilgāk, jo man bija darbs, es mācīju angļu valodu pieaugušajiem. Tur iepazinos ar Gunu, viņa bija ekonomikas maģistrantūras studente, vēlējās uzlabot angļu valodu, tā nokļuva manā grupā. Pēc kursa beigām apmainījāmies ar telefona numuriem, kādu laiku sūtījām viens otram īsziņas. Tā pamazām sāka veidoties mūsu attiecības.

Sarunā iesaistās Manlana Li jeb Guna, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļas docētāja: – Sākumā Vladimirs man bija skolotājs, lielisks, tomēr tikai skolotājs. Kad kurss bija beidzies, viņš sāka man sūtīt īsziņas – katru dienu vienā un tajā pašā laikā ar vienu un to pašu jautājumu: vai tu jau esi ēdusi pusdienas? Tas ir tāds tradicionāls ķīniešu sveiciens, kā britiem “hi, how are you” vai latviešiem “sveiks, kā tev klājas”. Ja šādu ziņu saņem ik dienu, tas kļūst jautri un tu pilnīgi noteikti šo cilvēku ievēro un atceries. Un tad reiz viņš man uzrakstīja tā ap vakariņu laiku, un es viņam nekavējoties atbildēju. Mūsu sarakste kļuva arvien plašāka, līdz vienā brīdī sajutu, ka šis ir cilvēks, uz kuru varu paļauties, kam varu uzticēties. Tas ir ļoti svarīgi, lai vīrs ir tāds, kam vari uzticēties.

Vladimirs un Guna apprecējās 2011. gada janvārī Ķīnā. Taču pirms tam 2010. gada pavasarī viņi bija atlidojuši uz Latviju, lai iepazītos ar Vladimira vecākiem.

– Tolaik par Latviju zināju gaužām maz, tikai to, ka šī ir viena no mazajām valstīm, kas kādreiz bijusi iekļauta PSRS sastāvā. Kad ieraudzīju Vladimira dzimteni savām acīm, man iepatikās viss – jūra, mežs, sirsnīgie cilvēki, – atceras Guna.

2012. gada maijā ģimene pārcēlās uz Latviju. Kas pamudināja pieņemt šādu lēmumu?

– Ķīnā biju nodzīvojis pietiekami ilgi, biju daudz ceļojis, daudz redzējis, gribējās būt tuvāk vecākiem, kā arī izmantot ķīniešu valodas zinības ne tikai ikdienā, bet arī tulkojot un mācot. Protams, tas nebija vienā dienā atrisināms jautājums. Prieks, ka Guna atbalstīja manu vēlmi. Viņai ir ekonomikas zinātņu maģistra grāds, taču viņa tobrīd vēl nerunāja latviski, tādēļ sāka meklēt darbu kā pedagogs. Ķīnā viņa apguva ķīniešu valodas mācīšanas kursu un saņēma sertifikātu, kas apliecina tiesības mācīt valodu, – stāsta Vladimirs.

– Šī man ir pirmā ziema Latvijā. Kad nesen bija mīnus deviņi grādi, pirmajā brīdī baidījos iziet uz ielas, taču nebija tik traki. Man patīk sniegs. Manā dzimtajā pusē sniegs ir liels retums, īstas ziemas tur nemaz nav, – smaidot teic Guna. Un piebilst: – Protams, daudziem ķīniešiem par Latviju nav gandrīz nekāda priekšstata, taču pēdējā laikā pat sociālajos tīklos arvien vairāk cilvēku sāk interesēties, kas tā Latvija tāda ir un kā mums te klājas. Un arī mani latviešu studenti mācās valodu, lai liktu to lietā. Domāju, ka interese ir abpusēja.

 

***

Pirms diviem gadiem, apkopojot Ķīnā gūtos iespaidus, es uzrakstīju: ikvienas valsts atvērtība svešzemju kultūrām ir lielas civilizācijas pazīme, tādas civilizācijas, kura spēj apvienot sevī visu atšķirīgo, nepazaudējot sevi pašu. Ķīnai pieder pieci lieli atklājumi: papīrs, grāmatu iespiešana, kompass, šaujampulveris un zīds. Mūsu ēras 12. gadsimtā šeit kausēja tik daudz dzelzs, cik visā Eiropā tikai 17. gadsimtā. Taču šai brīnumainajai zemei ir ne tikai pagātne, bet arī nākotne. Liela nākotne. Dod Dievs, lai, to iekarojot, Ķīna nepazaudētu sevi.

Tagad to pašu – atvērtību un spēju nepazaudēt sevi – varu novēlēt arī latviešiem. Taču pirms tam ar smaidu atcerēties vēl vienu ceļojuma epizodi. Lai nokļūtu teiksmainajā Pekinas sirdī – Aizliegtajā pilsētā –, ir jāšķērso Tjaņaņmeņs jeb Debesu miera vārti – pasaulē lielākais laukums. Tas ir 500 metrus plats, 880 metrus garš, noklāts ar gaiša granīta plāksnēm. Zinīgi ļaudis apgalvo, ka uz tā pietiktu vietas 2 miljoniem cilvēku. Piemēram, visiem latviešiem, ja mēs nolemtu sanākt vienkop.

 

Ķīnas Tautas Republika

Proklamēta 1949. gada 1. oktobrī

Platība: 9,6 miljoni km2

Galvaspilsēta: Pekina

Iedzīvotāju skaits: vairāk nekā 1, 3 miljardi

Nacionālais sastāvs: ķīnieši 91,9%, citi 8,1%

Vidējais mūža ilgums: 72,88 gadi

Valsts valoda: ķīniešu (mandarīnu dialekts)

Reliģijas: daoisti, budisti, musulmaņi (2%), kristieši (4%)

Naudas vienība: juaņs (CNY)

Valsts pārvaldes forma: sociālistiska tautas republika

Patlaban Latvijā

pastāvīgi uzturas 70 līdz 80 Ķīnas TR pilsoņi;

lielākā daļa no viņiem dzīvo Rīgā, daži Cēsīs un Siguldā;

pārsvarā nodarbināti restorānu biznesā, veselības aprūpē un tirdzniecībā.

10. februārī pēc Ķīniešu kalendāra sāksies Melnās Ūdens Čūskas gads.

Ķīniešiem ir dziesma “Ar naudu vai bez – Jaungadā tev jābūt mājās”. Tāpēc šajā laikā visā Ķīnā ir brīvdienas. Izrunā vārds “Jaungads” sakrīt ar vārdu “briesmonis”, proti, Niaņ. Un, tā kā briesmonis Niaņ baidās no sarkanās krāsas un trokšņa, itin visos rotājumos dominē sarkanā krāsa, tiek šautas petardes un rīkota krāšņa uguņošana. Pie nama durvīm jāpiestiprina laimes hieroglifs “fu”, tikai apgriezts kājām gaisā. Galdā jābūt ne vien tradicionālajiem pelmeņiem, bet arī zivij, jo izrunā vārds “zivs” sakrīt ar vārdu “pārpalikums”, proti, “ju”, kas nodrošina pārtikušu un naudīgu gadu. Un, protams, visiem no sirds ir jāvēl “Gunsji facai”, tas ir, laimi un bagātību.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+