Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
19. maijs, 2016
Drukāt

“koka laiva ziediem pilna klaiņo”: Anitas Mileikas dzeja

Foto no personiskā arhīvaFoto no personiskā arhīva

Anita Mileika

Jaunās dzejnieces Anitas Mileikas (1987) dzimtā puse ir Dagdas novads. Viņa ir Rēzeknes Augstskolas (tagad – Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija) bakalaura studiju programmas “Filoloģija” absolvente, vērtīgu pieredzi guvusi, mācoties Literārajā akadēmijā. A. Mileikas dzeja ir publicēta Literārās akadēmijas izdotajā kopkrājumā, kurā apkopoti dzejas meistardarbnīcas beigušo autoru darbi (2008), žurnālā “Karogs” (2009), latgaliešu kultūras ziņu portālā “lakuga.lv” (2011, 2012) un interneta žurnālā “satori.lv” (2012, 2013). 2015. gadā klajā nāca viņas debijas dzejas krājums “mūžīgā nepārtikusī stirna” (“Latgolys Studentu centrs”), kurā dzejoļi izlasāmi gan latviešu literārajā valodā, gan arī latgaliešu rakstu valodā un vēsta par sievišķo pasauli, kurai trūkst mīlestības.

2011. gadā A. Mileika saņēma Latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks” par spilgtāko debiju dzejā, savukārt šogad – gada balvu “Boņuks 2015” literatūras kategorijā, pateicoties dzejas krājumam “mūžīgā nepārtikusī stirna”. Šis krājums 2015. gadā nominēts žurnāla “Latvju Teksti” gadskārtējai balvai dzejā un atdzejā; 2015. gadā izvirzīts Ojāra Vācieša literārajai prēmijai dzejā; šogad tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai nominācijā par spilgtāko debiju.

 

– Ko tev nozīmē šogad saņemtā Latgaliešu kultūras gada balva “Boņuks”?

A. Mileika: – Laikam jau – skumjas un prieku. Skumjas, ka grāmata ir uzrakstīta, pabeigta, viss saslēdzies, viss noslēdzies, un drīz atnāks tukšuma sajūta. Bet par balvu man tiešām vienkārši prieks.

– Kas pamudināja apgūt zināšanas Literārajā akadēmijā?

– Neatceros, kā un kur, bet kaut kādā veidā par to atradu informāciju. Ar ļoti briesmīgiem tekstiem tiku Aivara Eipura dzejas meistardarbnīcā. To pabeidzot, uzreiz lēcu nākamajā meistardarbnīcā, kuru vadīja Jānis Rokpelnis. Gan akadēmijas pieredze, gan jauno un iesācēju autoru semināra pieredze piespieda (šī vārda labajā nozīmē) sākt rakstīt kaut ko līdzīgu dzejai.

– Kā pie tevis atnāk dzeja?

– Vispār man nav ne jausmas, kā tas notiek. Tev nākas strādāt ar dzejas formu, ritmu, izmantot vārdu spēles, variēt ar sajūtām, bet tik un tā dzejas pirmsākums paliek mistisks – kā cilvēks. Viņam ir vārds, acu krāsa, matu garums, bet viņa ieņemšanas brīdis paliek neizdibināms. Tik spēcīgs.

– Vai pret saviem tekstiem esi ļoti kritiska?

– Pret saviem tekstiem ar kritiku neskopojos.

– Ja tev pašai sevi būtu jāraksturo, tad – kāda ir jaunā dzejniece Anita Mileika?

– Nē, nē! Neko jaunu un foršu es nepateikšu. Visādas sadzīviskas nianses un muļķību virknes liek uzsmaidīt. Tas ir forši. Bet laimīgu mani dara miers.

– Šobrīd tev top jauni dzejoļi otrajam krājumam.

– Ļoti, ļoti lēni top. Pagaidām teksti rakstās tikai latviešu valodā. Gribētos uzrakstīt dažus labus arī latgaliski.

 

Dzeja no A. Mileikas debijas dzejas krājuma

“mūžīgā nepārtikusī stirna”

(“Latgolys Studentu centrs”)

 

***

bezcerīgie kravas kuģi atgriežas ostā

visi vienā

vienādi

sastājas un nekustas

 

tad izmet enkurus

ar tādu smeldzi

redzi tādu

ka guļot asiņo acis

no vēja vien

šinī krastā kajīšu logi izmet stiklu kā brīvību

 

agrāk vismaz bija vientuļās kaijas

un arī tu centies kā viņas –

stāvēji uz pašiem pirkstgaliem

uz visām vēnām mēģināji līdzsvarā

līdzsvarā

un šodien jau ir pavisam savādāk

vairs neviens neatceras kaijas

es skūpstu tevi neizturami stipri un

liedags alkatīgi smaržo

tas nozīmē visu

es esmu cilindrs

es esmu līdz mielēm kaila un sāpoša tuksneša saule

reti kurš paliek līdz rietam

 

tev iepriekš vajadzēja redzēt kaijas

vismaz vienu no tām cīnītājām –

vienmēr pacelta galva mute un vienīgā acs

lūk! tāda ir drosme

zīda plakstiņi ieplešas un es tev atzīstos

ka manās acīs ir tas pats kas zem kuģiem

netici? skaties

es raudu

neredzēti maigām asarām

redz kā

jūras sānos ir iekodētas dziņas

 

kuģi

rudens

krasti

kaijas

 

***

vientuļnieks ar dzestro sievieti

 

vasara

upes krastā tu nolako kāju nagus

viņš tiklīdz izpeldas

un tajā visā nekas nav uzspīlēts

 

tad garām paiet saderinātie

 

vēlāk arī tu iedomājies par likteni

un arī tavs peldētājs iedomājas

un viņš saskumst

visdrīzāk par to – cik gaiša straume nes

pārējiem atbildes ka laimi šeit

neatrod neviens

 

saderinātie skūpstās

neredzot

to neredzot

 

***

reiz arī mēs būsim kolosāli laimīgi

 

ieklausies kā šovakar upe knābā savus krastus

un vēlāk tur nāksim mēs

satiksimies kā izkapts ar zāles stiebru

gadiem neaizmirstā rētā –

nekas nebūs mainījies

mūsu lūpu kaktiņos kalsns nogurums un rūgtums pārvērtīsies

radioaktīvā smaidā

un pēkšņi silta svaiga saindēta maize

no tavām gliemežvāku plaukstām kā putnu kāsis

no tālām svešām

zemēm izslīdēs tava saldā apjomīgā mute tik ilgi gaidītā

ap manu kaklu pēdējo reizi grīļosies klusi klusi

kā kokle

vemdama savā silē varavīksnes kaulus kā pulksteņus kurus

vairs nepagriezt ne uz priekšu ne atpakaļ ne pret gaismu

ne tumsu

izsvīda līdz nāvei tā tuksneša kamielis

kurš dziļi sirdī ļoti mīlēja dzīvi

 

Vēl nepublicēts A. Mileikas dzejolis

 

***

rudens ir skaists kā Sievietes

kaila miesa istabas

vidū iepretim kamīnam

oranžam

 

rudens ir skaists kā Sievietes

kaila miesa kas

pārgalvīga kā jahta vai

arī kā tramplīns

 

rudens ir skaists tādēļ ka esmu

izskalots krastā un

aizturu elpu priekšā

stāv Viņa

attīrīta no zvīņām

glīta – vai jūdzies

ai rudens ai rudens

 

nebūtu man

tik vientuļa elpa

vai nebūtu es kā krelles

bez zelta

es Viņai pie kājām

mestos un dziedātu

siltu kā planēta

 

dziesmu

Pievienot komentāru

Bobs Dilans nosūtījis pateicības runu nolasīšanai Nobela balvu ceremonijāAmerikāņu dziedātājs un dziesmu autors Bobs Dilans neapmeklēs šonedēļ Stokholmā gaidāmo Nobela ceremoniju, lai saņemtu viņam piešķirto Nobela prēmiju literatūrā, taču nosūtījis
Draugiem Facebook Twitter Google+