“koka laiva ziediem pilna klaiņo”: Anitas Mileikas dzeja 0
Jaunās dzejnieces Anitas Mileikas (1987) dzimtā puse ir Dagdas novads. Viņa ir Rēzeknes Augstskolas (tagad – Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija) bakalaura studiju programmas “Filoloģija” absolvente, vērtīgu pieredzi guvusi, mācoties Literārajā akadēmijā. A. Mileikas dzeja ir publicēta Literārās akadēmijas izdotajā kopkrājumā, kurā apkopoti dzejas meistardarbnīcas beigušo autoru darbi (2008), žurnālā “Karogs” (2009), latgaliešu kultūras ziņu portālā “lakuga.lv” (2011, 2012) un interneta žurnālā “satori.lv” (2012, 2013). 2015. gadā klajā nāca viņas debijas dzejas krājums “mūžīgā nepārtikusī stirna” (“Latgolys Studentu centrs”), kurā dzejoļi izlasāmi gan latviešu literārajā valodā, gan arī latgaliešu rakstu valodā un vēsta par sievišķo pasauli, kurai trūkst mīlestības.
2011. gadā A. Mileika saņēma Latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks” par spilgtāko debiju dzejā, savukārt šogad – gada balvu “Boņuks 2015” literatūras kategorijā, pateicoties dzejas krājumam “mūžīgā nepārtikusī stirna”. Šis krājums 2015. gadā nominēts žurnāla “Latvju Teksti” gadskārtējai balvai dzejā un atdzejā; 2015. gadā izvirzīts Ojāra Vācieša literārajai prēmijai dzejā; šogad tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai nominācijā par spilgtāko debiju.
– Ko tev nozīmē šogad saņemtā Latgaliešu kultūras gada balva “Boņuks”?
A. Mileika: – Laikam jau – skumjas un prieku. Skumjas, ka grāmata ir uzrakstīta, pabeigta, viss saslēdzies, viss noslēdzies, un drīz atnāks tukšuma sajūta. Bet par balvu man tiešām vienkārši prieks.
– Kas pamudināja apgūt zināšanas Literārajā akadēmijā?
– Neatceros, kā un kur, bet kaut kādā veidā par to atradu informāciju. Ar ļoti briesmīgiem tekstiem tiku Aivara Eipura dzejas meistardarbnīcā. To pabeidzot, uzreiz lēcu nākamajā meistardarbnīcā, kuru vadīja Jānis Rokpelnis. Gan akadēmijas pieredze, gan jauno un iesācēju autoru semināra pieredze piespieda (šī vārda labajā nozīmē) sākt rakstīt kaut ko līdzīgu dzejai.
– Kā pie tevis atnāk dzeja?
– Vispār man nav ne jausmas, kā tas notiek. Tev nākas strādāt ar dzejas formu, ritmu, izmantot vārdu spēles, variēt ar sajūtām, bet tik un tā dzejas pirmsākums paliek mistisks – kā cilvēks. Viņam ir vārds, acu krāsa, matu garums, bet viņa ieņemšanas brīdis paliek neizdibināms. Tik spēcīgs.
– Vai pret saviem tekstiem esi ļoti kritiska?
– Pret saviem tekstiem ar kritiku neskopojos.
– Ja tev pašai sevi būtu jāraksturo, tad – kāda ir jaunā dzejniece Anita Mileika?
– Nē, nē! Neko jaunu un foršu es nepateikšu. Visādas sadzīviskas nianses un muļķību virknes liek uzsmaidīt. Tas ir forši. Bet laimīgu mani dara miers.
– Šobrīd tev top jauni dzejoļi otrajam krājumam.
– Ļoti, ļoti lēni top. Pagaidām teksti rakstās tikai latviešu valodā. Gribētos uzrakstīt dažus labus arī latgaliski.
Dzeja no A. Mileikas debijas dzejas krājuma
“mūžīgā nepārtikusī stirna”
(“Latgolys Studentu centrs”)
***
bezcerīgie kravas kuģi atgriežas ostā
visi vienā
vienādi
sastājas un nekustas
tad izmet enkurus
ar tādu smeldzi
redzi tādu
ka guļot asiņo acis
no vēja vien
šinī krastā kajīšu logi izmet stiklu kā brīvību
agrāk vismaz bija vientuļās kaijas
un arī tu centies kā viņas –
stāvēji uz pašiem pirkstgaliem
uz visām vēnām mēģināji līdzsvarā
līdzsvarā
un šodien jau ir pavisam savādāk
vairs neviens neatceras kaijas
es skūpstu tevi neizturami stipri un
liedags alkatīgi smaržo
tas nozīmē visu
es esmu cilindrs
es esmu līdz mielēm kaila un sāpoša tuksneša saule
reti kurš paliek līdz rietam
tev iepriekš vajadzēja redzēt kaijas
vismaz vienu no tām cīnītājām –
vienmēr pacelta galva mute un vienīgā acs
lūk! tāda ir drosme
zīda plakstiņi ieplešas un es tev atzīstos
ka manās acīs ir tas pats kas zem kuģiem
netici? skaties
es raudu
neredzēti maigām asarām
redz kā
jūras sānos ir iekodētas dziņas
kuģi
rudens
krasti
kaijas
***
vientuļnieks ar dzestro sievieti
vasara
upes krastā tu nolako kāju nagus
viņš tiklīdz izpeldas
un tajā visā nekas nav uzspīlēts
tad garām paiet saderinātie
vēlāk arī tu iedomājies par likteni
un arī tavs peldētājs iedomājas
un viņš saskumst
visdrīzāk par to – cik gaiša straume nes
pārējiem atbildes ka laimi šeit
neatrod neviens
saderinātie skūpstās
neredzot
to neredzot
***
reiz arī mēs būsim kolosāli laimīgi
ieklausies kā šovakar upe knābā savus krastus
un vēlāk tur nāksim mēs
satiksimies kā izkapts ar zāles stiebru
gadiem neaizmirstā rētā –
nekas nebūs mainījies
mūsu lūpu kaktiņos kalsns nogurums un rūgtums pārvērtīsies
radioaktīvā smaidā
un pēkšņi silta svaiga saindēta maize
no tavām gliemežvāku plaukstām kā putnu kāsis
no tālām svešām
zemēm izslīdēs tava saldā apjomīgā mute tik ilgi gaidītā
ap manu kaklu pēdējo reizi grīļosies klusi klusi
kā kokle
vemdama savā silē varavīksnes kaulus kā pulksteņus kurus
vairs nepagriezt ne uz priekšu ne atpakaļ ne pret gaismu
ne tumsu
izsvīda līdz nāvei tā tuksneša kamielis
kurš dziļi sirdī ļoti mīlēja dzīvi
Vēl nepublicēts A. Mileikas dzejolis
***
rudens ir skaists kā Sievietes
kaila miesa istabas
vidū iepretim kamīnam
oranžam
rudens ir skaists kā Sievietes
kaila miesa kas
pārgalvīga kā jahta vai
arī kā tramplīns
rudens ir skaists tādēļ ka esmu
izskalots krastā un
aizturu elpu priekšā
stāv Viņa
attīrīta no zvīņām
glīta – vai jūdzies
ai rudens ai rudens
nebūtu man
tik vientuļa elpa
vai nebūtu es kā krelles
bez zelta
es Viņai pie kājām
mestos un dziedātu
siltu kā planēta
dziesmu
