Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
27. janvāris, 2016
Drukāt

Egils Levits: Labāku politiku, nevis “skābekļa piegriešanu” (22)

Foto - LETAFoto - LETA

Egils Levits

Saeima patlaban spriež par bijušā prezidenta Andra Bērziņa savulaik iesniegtajiem priekšlikumiem, kuri paredz, ka partijām ir jābūt vismaz 500 biedriem pašreizējo 200 biedru vietā un ka vēlēšanās varēs piedalīties tikai tās partijas, kas dibinātas vismaz gadu pirms vēlēšanām. Grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā, Politisko partiju likumā un Eiropas Parlamenta vēlēšanu likumā pieņemti otrajā lasījumā, bet līdz 1. februārim var iesniegt priekšlikumus trešajam lasījumam. Konstitucionālo tiesību jurists un politologs Egils Levits neatbalsta partijas biedru skaita palielināšanu un dibināšanas laika ierobežojumu un piedāvā “Latvijas Avīzes” lasītājiem savu viedokli. Publicējam arī Latvijas Universitātes asociētās profesores Dainas Bāras viedokli, kura kā ekspertu grupas pārstāve bija viena no priekšlikumu autorēm.

 

Prezidents Bērziņš bija iesniedzis arī citus priekšlikumus, kurus es vērtēju pozitīvi, – piemēram, par konstruktīvo neuzticības votumu. Tas paredz, ka Saeima valdību var gāzt tikai tādā veidā, ka tā nobalso par jaunu, jau gatavu valdību – tādā gadījumā mums tiktu aiztaupīta šī valdības krīze, kas paliks tautas atmiņā kā muļķīgākā valdības krīze Latvijas vēsturē. Tāpat ļoti svarīgs ir priekšlikums palielināt partiju finansējumu, tādējādi tālāk samazinot partiju atkarību no privātiem naudasmaisiem un ekonomiskām interesēm. Taču šos jēdzīgos priekšlikumus Saeima diemžēl tālāk nav virzījusi.

Tā vietā tā virza šos bīstamos priekšlikumus, kas paredz partiju dibināšanas un darbības un līdz ar to pilsoņu politisko tiesību tālāku ierobežošanu. Šie priekšlikumi ir pilsoņiem bīstami, jo būtiski apdraud Latvijas demokrātiju, tātad mūsu Satversmē noteikto konstitucionālo iekārtu. Demokrātijā katram pilsonim ir jābūt reālai iespējai piedalīties politiskajā procesā, tajā skaitā arī dibināt un darboties partijās, un kandidēt vēlēšanās. Tādējādi politisko partiju ierobežojumi tiešā veidā aizskar pilsoņa politiskās tiesības, kas garantētas kā Satversmē, tā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, Eiropas Savienības pamatlīgumos un Eiropas Cilvēktiesību hartā.

 

Stipras partijas nevar radīt ar ierobežojumiem

Es noteikti negribu izteikt aizdomas, ka Andra Bērziņa laikā izstrādātie priekšlikumi tiek virzīti tālāk tādēļ, lai ierobežotu konkurenci Saeimā pašreiz pārstāvēto partiju savtīgās interesēs. Šāds nodoms būtu skaidri antikonstitucionāls. Tieši otrādi – esmu pārliecināts, ka sākotnējais nodoms bija labs – “stiprināt politiskās partijas”. Līdzīgi priekšlikumi bija izteikti jau agrāk, 90. gados. Taču piedāvātais risinājums diemžēl ir nederīgs, demokrātijai kaitīgs. Saeimas vairākumam, steigā par to lemjot, kamēr domas ir pie valdības krīzes intrigām, šeit uzrādītā Latvijas demokrātijas problemātika acīmredzot neatklājās visā savā dziļumā. Tas noteikti nav ļauni domāts, bet nepareizi gan.

Ja šos tiesību ierobežojumus pieņemtu, sekas būtu pilsoņu politiskās apātijas pieaugums un pastiprināti iekšpartijas demokrātijas traucējumi. Jāuzsver, ka demokrātijā partijas ir absolūti nepieciešamas. Taču ar likumu ierobežot pilsoņu un partiju tiesības, ierobežot partiju konkurenci, lai mākslīgi radītu “stipras” partijas – tas ir aplams ceļš, kas ved uz demokrātijas (un līdz ar to Latvijas valsts) vājināšanu. “Visstiprākās” šādā vienkāršotā izpratnē partijas būtu tad, ja likums radītu apstākļus, ka reāli varētu pastāvēt tikai divas partijas – valdošā un opozīcijas partija (šāda formāli noteikta sistēma kādu brīdi pastāvēja Brazīlijā), vai pat tikai viena partija – un tad tā patiešām būtu “stipra”!

Mēs tieši pašreiz uzskatāmi redzam, ka arī tad, ja kādai partijai ir vairāk par 500 biedriem, tas nekādā ziņā nenodrošina nedz iekšpartijas demokrātiju, nedz sakarīgu politisku piedāvājumu vēlētājam. Ja savstarpēji apkarojoši grupējumi ar dažādiem politiskiem uzstādījumiem paliek kopējā partijā tikai tādēļ, lai kopā nodrošinātu minimālo biedru skaitu, tad tas nozīmē, ka vēlētājam netiek piedāvāta skaidra izvēle. Taču arī ja vairākums izstumj mazākumu, apzinoties, ka tam būs grūti veidot jaunu partiju vai tas arī būs par vēlu, tad tas tikai stiprina partijas vadībā acumirklī dominējošā vairākuma oligarhisko varu un samazina vēlētāja izvēli un ietekmi uz valsts politiku.

Tas viss ir pretrunā ar demokrātijas pamatprincipu – politiski atšķirīgu piedāvājumu konkurences nodrošināšanu. Tieši tas, ka brīvi (jā, patiešām brīvi!) tiek dibinātas, pastāv un vēlēšanās piedalās dažādas partijas (pat ar mums šķietami visjocīgākajiem uzstādījumiem) un vēlētājs starp tām izdara savu izvēli, ir demokrātijas “dzīvības” jautājums.

Savukārt to, ka Saeima nav politiski pārāk sa­drumstalota, nodrošina nevis pilsoņu un partiju tiesību ierobežojumi, bet gan jau pastāvošā 5% barjera Saeimas mandātu sadalē.

Partiju darbību drīkst ierobežot (un tās var pat aizliegt) tikai tad, ja tās vērš savu programmu vai darbību pret Latvijas valsti vai demokrātiju (un tad ir vienalga, cik partijā biedru vai kad tā dibināta), bet nevis tādēļ, ka tās ir mazas vai dibinātas pārāk vēlu – tad tas ir uzskatāms par nesamērīgu demokrātijas ierobežojumu.

 

Vienīgā valsts ar partiju monopolu

Latvija ir vienīgā (!) valsts Eiropas Savienībā (ES), kur paredzēts partiju monopols izvirzīt kandidātus vēlēšanās. Tas ir ļoti būtisks ierobežojums. Arī partijas dibināšanai mums ir ļoti augsts slieksnis – 200 biedri, salīdzinot ar trim biedriem Francijā vai septiņiem biedriem Vācijā (tāpat kā biedrībām). Igaunijā gan partijai jābūt 500 biedriem, taču svarīgi ir tas, ka tur vēlēšanās var piedalīties arī neatkarīgi kandidāti un citas organizācijas – tātad nepastāv partiju monopols. Un tā ir liela starpība. Piemēram, Eiropas Parlamenta vēlēšanās neatkarīgais kandidāts Indreks Tarands saņēma otru lielāko balsu skaitu un tika ievēlēts.

Problemātiska ir tieši šo triju ierobežojumu kombinācija – pirmkārt, vēl vairāk apgrūtinātā partiju dibināšana (tātad nepieciešamā biedru skaita paaugstināšana no 200 uz 500) saistībā ar, otrkārt, partiju monopolu izvirzīt kandidātus vēlēšanās. Treškārt, tam “pa virsu” vēl nāktu ierobežojums jaunām partijām piedalīties vēlēšanās. Tāds pilsoņu politiskās brīvības ierobežojumu komplekss nepastāv nevienā ES dalībvalstī. Jāņem vērā arī tas, ka Latvijas politiskā kultūrā pilsoņi nelabprāt iesaistās politiskajās partijās, bet tas ir partiju atraktivitātes, godīguma, politiskās vilkmes, nevis likuma jautājums.

Demokrātija dzīvo tieši no politiskās konkurences starp partijām. Jau pašreizējais pilsoņu un partiju tiesību ierobežojumu “komplekts” ir, es teiktu, uz robežas. Ja Latvijas pilsoņu un partiju tiesības un reālās iespējas piedalīties vēlēšanās ar savu politisko programmu tiks vēl tālāk ierobežotas, baidos, ka tad vadzis lūzīs.

Ne jau par velti Eiropas Drošības un sadarbības organizācija ir atkārtoti aicinājusi Latviju atcelt tagad pastāvošo partiju monopolu kandidātu izvirzīšanai. Tie nav tukši vārdi, tas ir nopietns brīdinājums. Der atcerēties, ka arī ES ir visai uzmanīga pret pārmērīgiem demokrātijas ierobežojumiem savās dalībvalstīs. Tās rīcībā kopš Lisabonas līguma ir jauns instruments – tā var sākt formālu procedūru pret kādu dalībvalsti par demokrātijas pārkāpumiem. Šogad šī jaunā procedūra pirmo reizi tika iedarbināta. Arī Satversmes tiesai un Eiropas Cilvēktiesību tiesai te varētu būt kas sakāms. Un pie Valsts prezidenta funkcijām pieder arī Satversmes sarga funkcija.

Stipras, daudzskaitlīgas un programmatiski jēdzīgas politiskās partijas var iegūt ar labu, godīgu, caurspīdīgu politiku, ar aktīvu jaunu biedru piesaistīšanu un iesaistīšanu, ar nopietnu, ticamu politisku pro­grammu, ar atraktīviem līderiem – tātad ar labu politisku piedāvājumu. To var panākt ar cilvēkiem, kuriem ir attiecīga politiska griba, izpratne un darbaspējas, bet nevis ar pilsoņu un partiju tiesību ierobežojumiem. Likums, kurš mazasinīgo partiju sistēmu piedāvā ārstēt ar vēl ciešāku “skābekļa piegriešanu”, piedāvā nepareizu terapiju. Tā vietā – labāku politiku, lūdzu!

 

Daina Bāra: Mazas partijas nevairo sabiedrības uzticību

Politiskās partijas jebkurā valstī ir pamatu pamats demokrātijas tālākai attīstībai. Ja mēs gribam turpināt pilnveidot un konsolidēt demokrātiju, tad jādomā par to, kā attīstīt daudzpartiju sistēmu un kā pilnveidot pašas partijas. Saeima ir dilemmas priekšā, jo jautājums par politiskajām partijām patlaban ir ļoti aktualizējies – politiskās partijas nespēj īstenot tām uzticētās funkcijas. Tas ir pozitīvi vērtējams, ka parlaments izprot šo situāciju un vēlas partijas stiprināt.

Ja mēs runājam par demokrātiskas valsts stiprināšanu, ir jāmēģina izvairīties no politiskās sadrumstalotības. Mēs esam mācījušies no pagātnes kļūdām; viens no tādiem kļūdu labojumiem bija piecu procentu vēlētāju barjeras ieviešana partijām, lai tās varētu iekļūt Saeimā, un minimālais biedru skaits politiskajās partijās.

Demokrātija prasa arī plašu sabiedrības līdzdalību un atbalstu partijām. Ja tās ir sīkas, nelielas, tad līdzdalība ir apšaubāma. Kā zināms, ar naudu, ar uzbrūkošām sabiedrisko attiecību kampaņām var diezgan viegli panākt ievēlēšanu parlamentā. Taču partijas nav nostiprinājušās, nav izveidojušas savu politisko programmu un līdz ar to tās nespēj veikt savas funkcijas. Ne viens vien politikas pētnieks ir secinājis, ka mazs biedru skaits partijās var novest arī pie tā sauktajām projektu jeb kabatas partijām.

Sabiedrībai nav lielas uzticības politiskajām partijām. Tas vairāk vai mazāk ir saistīts ar to, ka mums nav politiskās pieredzes, pietiekamas kompetences. Jāteic, ka politiskajām partijām ir diezgan negatīva pieskaņa no iepriekšējiem periodiem. Valsts prezidenta Andra Bērziņa 2012. gadā izveidotā ekspertu grupa, kuras uzdevums bija izvērtēt situāciju un sniegt priekšlikumus Latvijas publiskās varas pilnveidošanai, diskusijās tikās ar dažādiem pētniekiem, politisko partiju veidotājiem, diplomātiem, kas strādājuši citās valstīs. Viņi apgalvoja, ka Latvijas viena no lielākajām problēmām ir zems sabiedrības politiskās izglītības līmenis – cilvēki nezina, ko no partijām prasīt un kā tām jādarbojas. Partiju darbībā personiski iesaistīto Latvijas pilsoņu īpatsvars ir tik mazs, ka saikne starp tām un plašāku sabiedrību faktiski nav nodrošināta. Kaut arī partiju biedru skaits palēnām pieaug, tas joprojām ir tik niecīgs, ka Latvijas politiskajām partijām ir grūti pilnvērtīgi veikt sabiedrības pārstāvēšanas un pilsoņu politiskās socializācijas funkcijas.

Apstākļos, kad daļēja politisko partiju nomaiņa ar jaundibinātām partijām un to apvienībām, kā arī partiju identitātes maiņa ir pastāvīga sistēmas iezīme, netiek pilnvērtīgi realizēta partiju politiskā atbildība un vismaz dažas no tām kļūst par īsa vai vidēja termiņa projektiem bez ilgtermiņa atbildības. Politiskajām partijām ir jāspēj pārstāvēt dažādu sabiedrības grupu intereses un jāspēj uzņemties atbildību.

Lielajām politiskajām partijām, salīdzinot ar mazajām partijām, ir lielāka iespēja ietekmēt politisko procesu un vairot sabiedrības uzticību, meklējot demokrātiskai sabiedrībai pieņemamus risinājumus.

Pievienot komentāru

Komentāri (22)

  1. Pilsoņu tiesību samazināšana ir kauns “tiesiskuma” koalīcijai. Egilu Levitu tomēr vajadzēja par prezidentu.

  2. Partijām vajag būt stiprākām, bet taču NEVIS UZ PILSOŅU TIESĪBU RĒĶINA! To nevar panākt ar likumu, bet, kā Levits saka, tikai ar labu politiku. Kurš idiots gan tagad stāsies Vienotībā, kaut gan tā varētu izpildīt plānota likuma noteikumus??? Nevaru iedomāties, ka Satversmes tiesa šo likumu laistu cauri. Kauns tā autoriem!

  3. Partijas, kas ierobežo konkurenci, domā stagnātiski. Vienotība ir labs piemērs, ka 500 biedri nav kritērijs, kas nodrošina sakarīgu rīcību. Tādēļ pievienojos Egila Levita labi argumentētajam viedoklim. Pilsoņiem jābūt tiesībām, aktīvi veidot un darboties partijās. Tas nedrīkst būt tikai partiju vai pat tikai ”lielo” partiju bizness. Citādi tā nav demokrātija.

  4. Cienu E. Levitu un dalos ar viņu daudzos uzskatos, bet šinī gadījumā — ņemot vērā Latvijas īpašo polītisko kontekstu — es piekrītu A. Bērziņa ierosinājumiem.

  5. Dziļi nepatīkams tips tas NA veikli uzmeties cionistu e.levits! Ja NA viņu paturēs,tad daudz zaudēs vēlēšanās!

    • Šis koments ir dziļi nožēliojams. Bet cilvēku ar tādu domāšanas līmenī kā tā autoram kļūst arvien mazāk, tas priecē.

    • -----> no [kriev]malas Atbildēt

      No tava komentāra satura var uzreiz saprast, ka tev ir krieviskā domāšana. NA atbalstītājs tu nekad bijis neesi.

  6. Piekrītu Egilam Levitam – mākslīgi radīt lielas partijas ir nedemokrātiski. Turēt kopā cilvēkus un grupas ar dažādiem uzskatiem ir nejēdzīgi. Žēl, ka šis gudrais cilvēks Āboltiņas un Lemberga mahināciju dēļ nekļuva par Valsts prezidentu. Vējonis ir tīri labs, vēlu viņam ātri izveseļoties, bet nu līdz Levitam ir ļoti tālu…. Bet, kā smejies, tagad tas Āboltiņai atriebās – kas citam bedri rok……

  7. Nav ko uztraukties! Nebūs cilvēki, kuri vilks budžeta vezumu, nebūs naudas , kuru trallināt. Cilvēki partiju mafiozā veidojumā neies. Viss bez naudas tiks noplicināts un partijnieki varēs sēdēt Rīgā tunelī ar izstieptu roku, jo barotavas pašas partijas, it īpaši Jaunā laika == vienotības stulbeņi valsti noveduši līdz nejēdzībai.Pat Repše un Kinna aizmukuši uz ārzemēm un tur dīki atpūšās par ārzemnieku samaksāto “”darbu””, kas pieļāva valsti LĒNĀM noplicināt!. Vienotība jau ir pusdzīvs līķis, kurš beidzot izlaidīs garu un paraus līdzi arī Piebalgu.

  8. D A Ž A S V Ē L Ē Š A N U V I L T Ī B A S
    Nāk vēlēšanas. Tautai, vēlētājiem ir dota tikai viena iespēja – balsot tikai par kādu partiju un vēlēšanās „pareizi” nobalsot.
    Kuras partijas sarakstu iemeti urnā, par to esi nobalsojis, tā arī valdīs, nevis atsevišķi „labie”. Kas pārvalda valsti, to spilgti pierādīja arī JŪRMALĢEITA. Atceries zemnieka patiesību – ja zirgs slikts, niķīgs vai nevelk vai kopumā ir nepatīkams, vienīgā izeja – nomainīt ar jaunu, proti, ievēlēt citu Saeimu, ar ko būs sodīti vecie. Citas ietekmes uz varu vēlētājam nav. Un kāda ierindas biedru ietekme uz” lielo” vai “mazo” partiju? Nekādas.
    Nereti Saeimas partijas, viņu reklamētāji vēlētājus baida ar sarkanajiem, ar komunistiem, ar „mazajām” partijām un visus sabāž vienā – kreiso kulē un, lai iedvestu vēl lielākas bailes, šai „kreisajai putrai” klāt piejauc promaskaviskos ekstrēmistus, kuri arī labprāt sevi dēvē par kreisajiem.
    Notiek arī viltīga partiju dalīšana populārajās un nepopulārajās, mazajās (partiju lielumu nereti nposaka no sponsoru naudas lieluma un iespējā izrādīties TV, Radio u.c. reklāmās) un lielajās, kreisajās, centriskajās, labējās, liberālajās partijās. Mums ir tikai divi partiju tipi: vien ietilpst zem lamu vārda „mazās”, vai dēvētas par nepopulārajām partijām, otrajā grupā – naudas partijas, varas partijas, miljonāru partijas.Precīzi tepat LA teica Juris Bojārs, ka valsti pārvalda nauda, nevis parlaments. No teiktā izriet, ka ideja par „mazo” un „jauno” partiju aizliegumu, tur jau nav runa par dažu partiju monopolu, bet par vēlēšanu politiskas afēras pastiprināšanu, kas jau manāma no spēkā esošā Vēlēšanu likuma.
    Beztermiņa Saeimas partijas ir kļuvušas nekaunīgas, bezatbildīgas, lai noturētu varu propagandai ziedo miljonus, ik mirkļi apdullina ar demokrātijas rēgu, kaut demokrātijas katram ir tik, cik kabatā naudas.
    PLUSU likšana deputātu kandidātiem vai SVĪTROŠANA no saraksta, no vienas puses – ir it kā pareiza un nevainojama ideja, bet reizē dziļi viltīgs, rafinēts vēlētāju krāpšanas elements, kas domāts to vēlētāju ievilināšanai, kuri nezina par ko balsot, kuri neinteresējas par vēlēšanu politiku vai nepārvalda vēlēšanu viltības, kuri spriež: „Kas tur slikts, balsošu par „labiem” cilvēkiem, viņiem ielikšu „plusu”, sliktos izsvītrošu un „sliktie” Saeimā netiks. Tiks gan! Tā uzķeramies uz āķa, jo sevišķi „labie” vai „populārie” cilvēki tiek ielikti sarakstā vēlētāju krāpšanai.
    Arī politologi un reitingu veidotāji, avīzes, atsevišķas personas jau iepriekš uzskaita, kuras partijas būs Saeimā un kuras Saeimā netiks, ar ko cenšas iegalvot vēlētājiem, apmānīt viņus – tie „mazie” Saeimā netiks, par viņiem nav vērts balsot.. Pat kāda politoloģe pa radio vēlētājus mudina balsot par „labiem” cilvēkiem, likt viņiem plusus un sliktos svītrot. Tas ir ļoti bīstams un viltīgs ieteikums!
    Nobalsot PRET nevēlamām partijām var tikai netieši, vienā gadījumā – balsojot par „nepopulāru” partiju, par „mazo” partiju , ko sauc arī par „protesta balsojumu”.
    Balsojot par „mazo” partiju vēlētājs palielina balsotāju skaitu, no kura aprēķina procentus katram deputātu kandidātam. Proti, jo lielāks vēlētāju skaits piedalās vēlēšanās un vairāk nobalso ar „protesta balsojumu”, jo mazāk balsu paliek jūsu nevēlamajai partija, lai tā iegūtu tos 5% no vēlēšanās piedalījušos kopējā skaita, piemēram – 5% no 100 ir 5, bet 5% no 1000 balsīm jau vajag dabūt 50 „par” , lai partija tiktu ievēlēta Saeimā.
    Balsojot par „mazo” partiju pazaudēsi balsi, jo baidies, ka „mazo” partiju neievēlēs Saeimā? Jā un nē.
    Varbūt arī ievēlēs. Bet kā redzējāt, jūsu balss no vienas puses – nelabvēļu kandidātus velk lejā vai apgrūtina viņu iekļūšanu Saeimā, jūs esiet nobalsojis PRET. Tieši tad jūs pa īstam zaudēsiet balsi, ja atkārtoti iebalsosiet tos, kuri desmitiem gadu jūs baro ar ubaga dāvanām vai baro vienīgi ar supernacionāliem saukļiem. Izsvītrojiet no saraksta kaut visus, tik un tā jūs būsiet nobalsojis par šo jums nevēlamo partiju un jūsu „sliktie” arī sēdēs Saeimā.

  9. TAD par prezidentu atkal ??? Nedod Dievs!

  10. Precīzi. Egilam Levitam taisnība. Piedāvātie grozījumi ir vērsti uz partiju konkurences ierobežošanu, kas nozīmē pilsoņu brīvības ierobežojumus – gan kā politiskam aktīvistam, gan ka vēlētājam. Izskatās, ka ne Satversmes tiesa, ne Eiropas Cilvēktiesīu tiesa, ne Eiropas Savienība šādus pašreizējo partiju egoistiskus mēģinājumus ierobežot demokrātiju nepieļaus. Bet varbūt Saeima vēl attapsies un nedzīs valstī vēl dziļākā krīzē. Varbūtība maza, bet pastāv.

  11. Jāņonkols no laukiem Atbildēt

    Nekādā gadījumā nauda nav jādod partijām no budžeta, bet gan ir jānodrošina visām partijām apmaksāts raidlaiks TV. Varas partijām uzstāšanās laiks pat varētu būt īsāks, jo viņas ir jau runājušas 4 gadus. Tad pietiekoši plašās un izvērstās debatēs vēlētāji varēs objektīvāk izdarīt savu izvēli. Tikai pietiekoša informācija par katru partiju un tās deputātu, ļaus vēlētājiem izdarīt pareizu izvēli vēlēšanās un ļaus ievēlēt daudz labāku Saeimu. Ar visiem iespējamiem balsošanas veidiem vēlētāji varēs darīt zināmu savu vērtējumu par katru partiju.

  12. Beigsim cilāt un grozīt Levitu! Viņš nekad nebūs LV amatpersona, pat ne Prezidents! Viņš nekad nestrādās Muļķu zemē par kapeikām (vārda tiešā nozīmē), ja viņa atalgojums Eiropā desmitkārtīgi( ! ) pārsniedz Vējoņa aldziņu. Visas spekulācijas ap Levitu ir lēta popularitātes dzīšana.

  13. Neatbalstu partijas, esmu par deputātu kā tautas pārstāvi, kaut ko līdzīgu kā Francijā, partijas rada tikai nekārtību, katrs mēģina vikt vezumu uz savu pusi, un vezums nekust no vietas, ir vajadzīga rīcība tautas labā, nevis kādu dažu cilvēku intereses lobēt

  14. Mūsu svarīgākā problēma ir vājas ārodbiedrības. Tām Latvijas apstākļos ir nepieciešams valdības atbalsts. Vājo ārodbiedrību dēļ Latvija paliks bez darbaspēka un ražošanas. 200 vai 500 biedru partijā ir nebūtiska atšķirība, tās vienalga būs minipartijas. Latvijas sabiedrība ir inficējusies ar neoliberālisma filozofiju. Tas Latvijas sabiedrībai traucē skatīties uz sabiedriskiem procesiem plašāk, kā arī traucē veidoties normālām partijām. Galējais labējums, kas raksturīgs neoliberālismam noved pie mafioziem politiskiem risinājumiem. Viss ir labs ar mēru. Pārmērīgs labējums ir graujošs. Tā ministriju dalīšana arī ir viena no mafiozām ievirzēm.

  15. āha. pēc 5 gadiem spriedīs par Aizvējoņa – Caurvējoņa savulaik iesniegtajiem priekšlikumiem! pagaidām par “zaļā” konformkomunis†a biedra Berjozkina – Kājiņa savulaik iesniegtajiem priekšlikumiem!

  16. Vistraģiskākais ir tas, ka mums nav iespējas izvirzīt neatkarīgus, partijām nepiederošus kandidātus. Sīkpartijas varētu būt tikai tādā gadījumā, ja varētu balsot arī par neatkarīgajiem deputātu kandidātiem.

  17. Levitam taisnība. LPSR Konstitūcijā bija noteikta PSKP vadošā loma. Piedāvātie ierobežojumi pakāpeniski evolucionējot novedīs pie tā paša. Partijām par vēlētāju balsīm jākaro ne ar skaitu un
    vecumu bet ar reālistisku programmu pievilcību, atbildīgu rīcību Saeimā un sabiedrībā utt.

  18. Dažiem mūsu gudrajiem gan īsa atmiņa! Visstiprākā esot viena partija un tad, ja tai esot daudz biedru.
    Bet atvainojiet, mums jau bija viena liela un daudzskaitlīga partija – kompartija, kura pildīja diktatora un monopolista funkcijas! Un visi tai aplaudēja un uzticējās! Esam kā apsēsti ar šo lieluma māniju, sākot ar politiku un beidzot ar ekonomiku. Vai tad tagad atkal taisīsim kaut ko līdzīgu, ja jau Bārai radušās nostalģiskas tieksmes? Paši demokrātijas principi ir pretrunā ar kaut ko vienu un daudzskaitlīgu, jo tas agri vai vēlu pārvēršas diktatūrā vai monopolā. Jauni monstri mums nav vajadzīgi.

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (61)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (13)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+