Dabā
Zaļā dzīvošana

Aprites ekonomikas būtība – lai atkritumu nebūtu 16


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto – AFP/LETA

Aprites ekonomikas būtība ir mūsu rīcībā esošo materiālu maksimāla izmantošana. Iztukšotas alus pudeles stikls var kalpot nebeidzami ilgi, ja atgriežas saimnieciskajā apritē, nevis nonāk izgāztuvē vai – vēl sliktāk – paliek nomests mežā. Tiesa, stikla, audumu vai metālu daudzkārtēja izmantošana vai pārstrāde nav nekas jauns. Jēdziens “aprites ekonomika” ir krietni plašāks un apzīmē nākotnē ieviešamu ražošanas modeli, kurā gandrīz viss, ko agrāk uzskatīja par sadzīviskiem vai rūpnieciskiem atkritumiem, var tikt pārvērsts par ilgstoši izmantojamu resursu. Lai galarezultātā, kā sacīts šai tēmai veltītajos pētījumos un tekstos, “atliekvielu daudzums būtu tuvs nullei”, kas sevišķi svarīgi vides saglabāšanai apstākļos, kad preču patēriņš strauji un nepārtraukti aug.

Aprites ekonomikas likumu rāmis

Pirms gada Eiropas Komisija nāca klajā ar attiecīgiem tiesību aktu priekšlikumiem un rīcības plānu. Atzīstot arī to, ka aprites ekonomika ir darbietilpīga. Tā prasa organizētību un līdzekļu ieguldījumus, tomēr atkritumu apjomu samazinājums, materiālu atkārtota izmantošana un citi līdzīgi pasākumi Eiropas Savienības uzņēmumiem “varētu dot neto ietaupījumus 600 miljardu eiro jeb 8% no gada apgrozījuma, vienlaikus par 2 – 4% samazinot kopējās ikgadējās siltumnīcefekta gāzu emisijas”. Materiālu vairākkārtējā pielietojumā balstītais ekonomikas modelis tāpat varētu veicināt jaunu reģioniem piesaistītu darba vietu radīšanu un samazināt dabas resursiem trūcīgo Eiropas valstu atkarību no importētām izejvielām. Turklāt pretēji visai izplatītajiem priekšstatiem nozarei pārsvarā vajadzīgs kvalificēts darbaspēks, jo, piemēram, par īpaši nozīmīgu kļūst atkritumu izmantošana enerģijas ieguvei. Dānija kopš gadsimta sākuma tādā veidā ietaupa 300 000 tonnu naftas gadā.

Šiem un citiem jautājumiem Eiropas Komisija vēlreiz pievērsās janvārī publiskotajā ziņojumā, kurā galvenokārt rezumēja aprites ekonomikas jomā aizsāktos darbus. Līdztekus komisija pavēstīja, ka sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku izveidota “aprites ekonomikas finansiālā atbalsta platforma, kurā satiksies ieguldītāji ar novatoriem”. EK un EIB paspārnē izveidotajam ietvaram vajadzētu sekmēt investīcijas jaunās tehnoloģijās un projektos, kā arī uzturēt saikni starp projektu autoriem un finansētājiem.


Procenti un problēmas

Aprites ekonomikas pakete, ko Eiropas Komisija pieņēma 2015. gada 2. decembrī, izpelnījās ne tikai atzinību, bet arī zināmu kritiku. Daudzi, tajā skaitā zaļo nevalstiskās organizācijas un eirodeputāti, uzskatīja iepriekšējā komisijas sastāva izstrādāto dokumentu (kas tika atmests līdz ar jaunas paketes pieņemšanu) par aptverošāku. Tāpat izskanēja iebildumi, ka Žana Kloda Junkera vadītā komisija, kurā par ilgtspējīgas attīstības politiku atbild priekšsēdētāja pirmais vietnieks Franss Timmermanss, pārsvarā uzklausa lieluzņēmēju lobijus un izvirza nepietiekami ambiciozus mērķus atkritumu pārstrādē. Lai gan tie izskatās visai iespaidīgi: līdz 2030. gadam panākt ES līmenī sadzīves atkritumu pārstrādi 65% apjomā (tagad 44%), izlietotā komerciālā iepakojuma pārstrādi – 75% apjomā, kā arī panākt, lai poligonos nogādātu ne vairāk par 10% sadzīves atkritumu, bet pārēja masa tiktu pārstrādāta.

Tikmēr Eiropas Parlamenta Vides komiteja joprojām uztur prasību par septiņdesmit procentu sadzīves atkritumu pārstrādāšanu, un cīkstēšanās par procentiem starp parlamentu un komisiju turpinās. Atsevišķas valstis, piemēram, Austrija, Dānija un Nīderlande, jau šodien ievērojami pārsniedz ES vidējo rādītāju vai praktiski pilnībā nodrošina mājsaimniecībās radīto atkritumu pārstrādi, turpretī citas, tajā skaitā Latvija, tikpat ievērojami atpaliek, un saskaņā ar 2014. gadā apkopotajiem datiem, “izgāž” trīs ceturtdaļas atkritumu vai pat vairāk. Tāpēc tām (arī Horvātijai, Igaunijai, Grieķijai, Maltai, Rumānijai un Slovākijai) atvēlēts garāks problēmu risināšanas termiņš.

Aprites ekonomika iekļauj faktiski visas jomas. Piemēram, EK ziņojumā pieminēto e-komerciju, kuras sakarā komisija jau 2015. gada decembrī ierosināja pastiprināt patērētāju tiesības un izplatītāju atbildību par piegādātajām precēm, nosakot tām stingrākas kvalitātes garantijas uz ilgāku laiku. Vai ziņojumā arī pieminēto ūdensapgādes nozari, kas daudzos Eiropas reģionos saskaras ar nopietnām problēmām, tāpēc komisija iniciējusi vairākus pasākumus, lai stāvokli uzlabotu.

EK uzskaita veselu virkni dažādās īstenošanas stadijās esošu priekšlikumu, piemēram, attiecībā uz elektriskajās un elektroniskajās iekārtās iestrādāto bīstamo vielu izmantošanas ierobežošanu un aizstāšanu. Ir svarīgi ieviest ekonomiskos stimulus, lai šīs iekārtas kalpotu iespējami ilgi, tiktu remontētas un būtu viegli izjaucamas. Komisija, teikts ziņojumā, šogad plāno ierosināt stratēģiju izlietoto plastmasas materiālu apsaimniekošanai. Pērn tika secināts, ka pārstādē nonāk tikai ceturtā daļa no savāktajiem plastmasas atkritumiem, un puse no tiem arvien sagulst poligonos. Pārējais acīmredzot papildina vides piesārņojumu, kas ieplūst arī jūrās un okeānos.

Bet varbūt īpašu uzmanību pelna atzinumi par cīņu pret pārtikas izšķērdēšanu, jo tā ir problēma, kurai piemīt spēcīgs sociāls aspekts. Pēdējā laikā tai pievērsusies ne vien komisija, bet arī Eiropas Revīzijas palāta un parlaments. Aplēsts, ka Eiropas Savienībā ik gadus izšķērdē apmēram 89 miljonus tonnu pārtikas un katrs iedzīvotājs – 180 kilogramus. Parlaments izvirzījis mērķi līdz 2030. gadam uz pusi samazināt šo daudzumu.

“No šūpuļa līdz šūpulim”

Saistītie raksti

Eiropas Komisijas ziņojums ir ierasti piesātināts ar specifiskiem terminiem un atsaucēm uz tiesību aktiem un dažādām programmām. Jāpieļauj, ka ne visi to lasīs. Tiem, kuri vēlētos vairāk iepazīt šo tēmu saprotamākā valodā, ieteicams pārlapot darbu “No šūpuļa līdz šūpulim” (tulkots latviski), jo aprites ekonomikas koncepciju 80. gadu beigās teorētiski izvērsa tieši abi grāmatas autori – vācu ķīmiķis Mihaēls Braungarts un amerikāņu arhitekts Viljams Makdono.

Viņi pārliecinoši izskaidroja nepieciešamību ieviest preču ražošanu no simtprocentīgi pārstrādājamiem materiāliem. Niecīgo atkritumu apjomu varētu pārvērst zaļajā enerģijā. Tādējādi ikviena lieta pārdzimtu atkal jaunā atbilstoši principam “no šūpuļa līdz šūpulim” (jeb C2C – Cradle to cradle). Vienīgi tā var nodrošināt ilgtspējīgu attīstību. Pretējā gadījumā pasaule izzudīs zem patērētāju sabiedrības ražoto atkritumu un izmešu smaguma. Tas ir arī ētikas princips, kura iedzīvināšana būs saistīta ar pārmaiņām ekonomikā un domāšanā.

LA.lv