Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
3. janvāris, 2014
Drukāt

Lai biežāk ciemos brauktu savējie. Ciemos Cēsu novada “Āriņos” (2)

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Iebraucot Cēsu novada Vaives pagasta “Āriņu” mājas pagalmā, saimnieks Andris Melbārdis, uzņēmuma “Priekuļu mašīnu stacija” līdzīpašnieks, mūs sagaida pie namdurvīm un vispirms ierosina apskatīt viņa pirti. Mēs jau nojautām, ka tā Andrim ir īpaša, lepoties cienīga būve, kas no ārpuses nelīdzinās pirtij, bet gan dzīvojamai guļbūves ēkai.

“Vienrīt zvana kaimiņiene un vaicā, kur ir Andrītis? Atbildu, ka pirtī. Viņa izbrīnīta jautā, kāpēc Andris tik agri no rīta iet pirtī?” stāsta Andra sieva Aldona. Taču viņš jau negāja uz pirti mazgāties, bet gan strādāt. Un to darīja teju četru gadu garumā.

Andris vispirms mums izrāda lielo saimes istabu, kurā viss vēl smaržo pēc koka un svaiguma. Andris smej, ka ēka ir ļoti jauna, celta 1880. gadā. “Mūsu vecā pirts jau savu laiku bija nokalpojusi, un abi ar sievu sapņojām par jaunu pirtiņu. Taču negribējās ņemt kredītu. Un tad krīzes laikā uzzināju, ka Vecpiebalgā lēti pārdod vecu guļbūvi. Paskats mājai gan bija žēlīgs, bet mēs to nopirkām un pārvedām uz šejieni. Te ir tikai divas lietas, ko neesmu darījis ar savām rokām – ķieģeļu siena un skurstenis. Šos darbus uzticēju speciālistiem. Visu pārējo paveicu pats kopā ar ģimeni.

Pēc profesijas esmu inženieris, varēju izmantot savas prasmes un zināšanas. Pirtī liku dubulto grīdu – apakšā betonu, virspusē koku, starp abiem slāņiem atstājot spraugu. Lāvām izmantoju liepas koku, jo tad tik ātri nesakarst. Uz ozolkoka lāvām ar pliku dibenu ilgi nenosēdēsi,” paskaidro An-dris. Viņš neslēpj, ka pirtiņu ierīkojis arī gluži egoistisku iemeslu dēļ, lai biežāk brauktu ciemos bērni, un īpaši gaidītas ir četras mazmeitas. “Kad kaimiņiene ieminējās, vai nevarētu kamīna zālē sarīkot savas sešdesmitās dzimšanas dienas svinības, iezagās doma, ka, aizgājis pensijā, varētu izvērst komercdarbību. Nav jau garantijas, ka ar pensiju vien varēs normāli izdzīvot,” atzīst Andris.

Viņš “Āriņos” ir iegātnis. Savulaik šeit dzīvojuši Aldonas vecāki. “Es nevēlējos dzīvot viensētā. Kad apprecējāmies, mums piešķīra dzīvokli Priekuļos. Un man nebija domas atgriezties “Āriņos”, taču Andris gribēja dzīvot laukos. Vēl tagad, kad šķiet, netikšu galā ar nebeidzamajiem saimniecības darbiem, saku – vācu koferus un eju atpakaļ uz Priekuļiem,” teic Aldona. Viņa strādā par skolotāju Cēsu 1. pamatskolā un audzina 1. klasi. “Vasarā man patīk kopt un ravēt dārzu, bet reizēm domāju, vai nevajadzētu samazināt apstrādājamās platības. Mums ar Andri sanāk strīdi par puķu dobēm, bet es jau cenšos, lai tās būtu taisnākas,” atzīst “Āriņu” saimniece. An
dris paskaidro, ja viņam jāpļauj zāliens, kas aizņem divus hektārus, tad daiļās un mākslinieciski neregulārās formas puķu dobes sagādā problēmas. 
Melbarzi1_LV_12

“Mēs esam precējušies jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Kopdzīvē var gadīties strīdi un nesaprašanās, bet svarīgi, lai katrs neieciklējas tikai uz savu taisnību. Tie pāri, kuri iecērtas – man taisnība, aiziet katrs uz savu pusi. Es jau varu tēlot, ka esmu ģimenes galva, bet jāatzīst, ka noteicēja ir sieva. Es izkomandējos darbā, tāpēc mājās to ļauju darīt sievai. Ne vienmēr viņai piekrītu un tad daru pa savam,” neslēpj Andris. Viņš pastāsta, kā Aldonai izdevies vīru aptīt ap pirkstu, viltīgi ievelkot Cēsu senioru deju kolektīvā. “Viņai vienmēr paticis dejot, un tad sieva izdomāja, kā arī mani piedabūt dejot. Sāka ar vārdiem – aizved mani uz deju mēģinājumu, lai gan pati brauc ar mašīnu. Tagad sievai esmu par to pateicīgs, jo dejošana neļauj iesūnot. Nav tikai darbs, mājas, vakariņas un pēc tam vēl darbi līdz pusnaktij,” teic Andris.

“Atslodze ir vajadzīga. Ja es vakarā stāvu pie plīts, tad domas raisās ap skolu. Arī, ravējot dārzu, nespēju atslēgties. Taču dejojot jādomā par nākamo soli un ne par ko citu. Andrim jau arī pēc darba laika beigām domas vēl kavējas pie sava uzņēmuma, tāpēc labi, ka var izvēdināt galvu dejojot,” paskaidro Aldona.

Uzņēmums “Priekuļu mašīnu stacija” tika nodibināts pirms trīspa-
dsmit gadiem. “Mēs nodarbojamies ar lauksaimniecības tehnikas tirdzniecību, kā arī rīkojam republikas mēroga izstādes. Starp mūsu klientiem ir arī veci cilvēki, kuri negrib šķirties no savas vienas gotiņas. Un tad bērni, kuri dzīvo pilsētā vai arī devušies peļņā uz ārzemēm, nopērk vecākiem dārgu slaukšanas aparātu. Ekonomiski jau tas viņiem neatmaksājas, bet, kad vecais cilvēks saka – ja nav gotiņas, tad eju kapā, nekas cits neatliek kā iegādāties aparātu, jo spēka pašiem izslaukt govi vairs nav. Vecākais dēls Arnis arī strādā manā firmā. Viņam kā jaunam cilvēkam ir savs redzējums par uzņēmuma nākotni. Dēls uzskata, ka jāveido sadarbība ar Ķīnu un Dienvidkoreju. Lai jau rīkojas, firma tāpat paliks viņam, bet es vēl tik drīz negrasos atkāpties,” apņēmīgi noteic Andris.

Jaunākais dēls Artūrs mācās Latvijas Lauksaimniecības universitātes mehanizācijas fakultātē. Meita Agita ir mediķe, strādā Stradiņa slimnīcā un gatavojas disertācijas aizstāvēšanai. “Es neesmu pārliecināts, ka jauniem ļaudīm dzīvošana viensētā ir tā piemērotākā. Viņiem jādomā par bērnu vispusīgu izglītošanu, jāved uz dažādiem pulciņiem, bet, dzīvojot laukos, to ir grūti izdarīt. Ja nu vienīgi līdzās ir vecvecāki, kas var izvadāt mazbērnus. Mēs ar sievu esam daudz strādājuši. Savulaik turējām lopus, audzējām agros kartupeļus, kurus braucām tirgot uz Novgorodu un Pleskavu. Taču par bagātniekiem nekļuvām. Nezinu, kas ir naudas uzkrājumi. Visi līdzekļi tika ieguldīti mājas atjaunošanā, saimniecībā. Manta mums ir, bet naudas nav. Nedomāju, ka, dzīvojot viensētā, ūdens būtu jānes no akas un uz sirsniņmāju jādodas ārā. Malkas apkuri gan saglabāju, jo man patīk, ka māja tiek apsildīta ar dzīvu uguni. Un mežs atrodas tikai trīssimt metrus no mājas,” stāsta An-dris. Uz mežu viņš dodas ne tikai pēc malkas. Andris ir arī mednieks. Raugos uz taksi Remi un spriežu, ka viņš noteikti dodas saimniekam līdzi uz medībām. “Kad Remis bija mazāks, ņēmu līdzi, bet mednieki smējās, ka, nākot laukā no meža, es nesu suni uz pleca, jo viņš nevarēja pa dziļo sniegu paiet. Tagad Remis vairs medībās nepiedalās. Es jau arī to pārāk bieži nedaru. Kamēr slēju augšā pirti, neatlika laika šim hobijam,” stāsta Andris.

Pagājušajā gadā “Āriņu” saimnieki sākuši eks-perimentēt ar topinambūru audzēšanu. Šo ideju Andrim pasviedis Somijā dzīvojošais draugs. Somijā tas ir iecienīts dārzenis, jo satur saldo vielu, ko drīkst lietot ar cukura diabētu sirgstošie. Somijā nacionālais ēdiens ir topinambūru biezzupa. “Mums patīk, kad atbrauc bērni vai ierodas ciemiņi un varam virtuvē izvilkt lielāku galdu. Tad varam parunāties, atpūsties. Kad esam divi vien, tad jau dīkā nesēžam. Domājam, kā nu mēs tā sēdēsim, neko nedarot,” nosmaida Aldona.

Raidījums par Cēsu novada Vaives pagasta “Āriņu” saimniekiem Aldonu un Andri Melbāržiem skanēs Latvijas Radio 1 programmā “Viensētu stāsti” 4. janvārī plkst. 16.05.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Priecājos par Aldonas jauko, darbīgo ģimeni.

  2. Man prieks par savas skolas biedres panākumiem un Andra studenta vasaras gaitām p/s Amata!

Draugiem Facebook Twitter Google+