Viedokļi
Komentāri

Franks Gordons: Lai diaspora nezustu tēvzemei 16


Franks Gordons
Franks Gordons
Foto – Timurs Subhankulovs

“Laiki mainās, un mēs maināmies līdz ar tiem” – šis teiciens, kas radās senajā Romā, attiecas arī uz mūsu priekšstatiem par realitāti, kurā dzīvojam. Ņemsim, piemēram, vārdu un jēdzienu “diaspora”. Līdz pat pēdējam gadsimta ceturksnim latviešiem nebija diasporas kā tādas. Bija 1905. gada emigranti, kas rada patvērumu, piemēram, Bostonā, bija baptisti, kas devās uz Brazīliju, un bija, protams, ap 200 tūkstošiem, kuri devās trimdā, bēgot no otrreizējās nokļūšanas Staļina impērijas varā.

Taču kāda ironija, kāds paradokss – tieši Latvijas neatkarības atjaunošana, iestāšanās Eiropas Savienībā, pārvietošanās brīvība noveda pie tā, ka patlaban ārpus Latvijas mīt gandrīz ceturtā daļa latviešu tautas. Tā nu ir diaspora.

Un te nu, lai saglabātu tautas genofondu, mazinātu asimilāciju jeb pārtautošanos, nu jau vairākus gadus tiek īstenota jauna ierosme – jauniešu braucieni uz tēvzemi zem saukļa “Sveika, Latvija!”. Jauniešiem, kas dzimuši un uzauguši ASV vai Kanādā, reizumis jau trešās trimdinieku paaudzes atvases, kas dzīvo, studē un strādā angļu valodas telpā, tiek dota iespēja reizi gadā uz desmit dienām iepazīt Latviju, tās dabu, tās ļaudis, visapkārt skanot latviešu valodai.

Varētu teikt, ka šie braucieni domāti vispirms t. s. vecās trimdas jaunākajai paaudzei, bet jāņem vērā, ka pēc PSRS sabrukuma, “dzelzs priekškara” krišanas un masveida emigrācijas sākuma nu jau arī Lielbritānijā, Īrijā, Vācijā un arī aiz okeāna uzaug jaunieši un jaunietes, kas daļēji jau sāk atsvešināties, neraugoties uz zibenīgas komunikācijas iespējām ar Latviju. Aug jaukto laulību skaits, un saikne sāk sairt. Tātad “Sveika, Latvija!” tūres arī šai diasporas daļai kļūst aktuālas.

Saistītie raksti

Ne jau tāpēc, ka es, vecais rīdzinieks, kopš 1972. gada dzīvoju Izraēlā – savā nacionālajā valstī –, bet intereses labad daru zināmu lasītajiem, ka “Sveika, Latvija!” smēlusies ierosmi no kustības “Taglit/Birthright”, kuras ietvaros ik gadu tūkstošiem ebreju jauniešu no mūsu pašas jau ļoti senās diasporas, īpaši no Ziemeļ-amerikas, dodas uz Izraēlu, lai iepazītos ar savu senču zemi, kas pārtapusi manas tautas nacionālajā valstī, kur plaukst un virmo atdzīvinātā senā valoda – ivrits. Šīs tūres finansē vairāki ebreju izcelsmes uzņēmēji un daļēji Izraēlas valdība. Un ik gadus šo braucienu dalībnieku vidū ir tādi, kas nolemj apmesties Izraēlā uz pastāvīgu dzīvi.

Spriežot pēc informācijas, ko sniedz interneta portāls “tabletmag”, “Taglit/Birthright” priekšzīme radījusi sekotājus ne tikai Latvijā. Savienotajās Valstīs dzīvo miljoniem īru, kurus vieno varbūt tikai tradicionālais Sv. Patrika gājiens Ņujorkā, jo viņu senči sākuši amerikanizēties jau 19. gadsimta vidū. Un nu Dublinā darbojas organizācija “Diaspora Matter”, kas rīko aizjūras jauniešu tūres uz “zaļo salu”. Ārpus Grieķijas mīt ne mazāk grieķu kā tēvzemē, un viņiem “National Hellenic Society” organizē tūres zem saukļa “Heritage Greece”. Ungāru izcelsmes jauniešus uz tēvzemi ciemoties sūta biedrība “ReConnect Hungary”. Vissekmīgāk “Taglit/Birthright” priekšzīmei seko “Birthright Armenia”, kuras pūliņi ir sevišķi aktuāli, jo armēņu diaspora skaitliski vairākkārt pārsniedz Armēnijas Republikas pamatnāciju. Lai diaspora nezustu tēvzemei – to prasa “tie laiki, kas mainās”.

LA.lv