Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
27. jūnijs, 2013
Drukāt

Lai mīļotajai sievietei garšotu alus


Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

“Alu, alu, Jāņa tēvs, līgo, līgo, tev ir mieži tīrumā, līgo,” tā Jāņos skanēja visā Latvijā. Un ne tikai tāpēc, ka šī ir tautā zināmākā līgo dziesma, bet galvenokārt tālab, ka alutiņš, vecais brālis lustinātājs, Jāņu naktī tiek celts goda vietā, protams, līdzās Jāņu sieram. Kamēr Jāņa māte sieru sien, dodos pie jaunās un mazās alus darītavas “Valmiermuižas alus” saimnieka Aigara Ruņģa. 


 

Viņš uzskata par savu misiju panākt, lai alus atgūtu goda vietu latviešu svētku galdā.

– Pirms vairākiem gadiem piedalījos kādā smalkā pasākumā, kas vasaras vakarā notika Jūrmalā. Tur bija viskijs, cigāri, laba mūzika, taču netika piedāvāts alus. Pie mums atbrauc ciemiņi no Francijas, mēs viņus cienājam ar franču vīnu. Aizbraucam uz Franciju, viņi mūs cienā ar savu franču vīnu, nekā atšķirīga.

Pētot Valmiermuižas vēsturi, it īpaši alus darītavas senatni, man kā ar āmuru pa pieri iesita atskārsme, ka alus taču ir svētku dzēriens. Tas nav ikdienas, bet gan gadskārtu, svētku, lielu godu, arī darba svētku – talku, apkūlību – un rituālu dzēriens.

Un kāpēc tagad svētku reizēs galdā nav alus, bet gan viskijs, vīns, konjaks? Mana vēlme, lai alus atkal kļūst par mūsu svētku dzērienu. Alus ir tāda pati Latvijas vizītkarte kā rupjmaize. Mēs savu alu kā ciemakukuli devām līdzi māksliniekiem, kas brauca uz Venēcijas biennāli un tur atklāšanas ceremonijā klātesošie varēja nobaudīt mūsu brūvējumu. Tas ir brīnišķīgi, ja lepni varam pacelt kausu ar skaisto, garšīgo dzērienu un pacienāt arī citus, – teic Aigars.

Ar alus darītavas izveidi Valmiemuižā 2009. gadā viņš pats pēc ilgāka laika atgriezās savā dzimtajā Valmierā. Sākumā uzņēmējs domājis, ka turpinās dzīvot Rīgā, bet strādās Valmierā, taču ātri sapratis, ka dzīve starp divām pilsētām nav iespējama un ka viņa īstās mājas ir Valmiera.

– Man gan jāizskatās kā saimniekam, alus vecim, taču domāju, ka ar vienu vai divām glāzēm alus vakaram pietiek. Pēc otrās glāzes kvalitāti vairs nejūt, tad jau var dzert vienalga, ko. Tas pats attiecas arī uz vīnu. Svarīga ir mērvienība. Alus ir alkohols, tāpēc jāievēro alus dzeršanas kultūra un jāatceras, ka tas ir svētku dzēriens. Jau tautas dziesmās pausts nosodījums tiem, kas pārāk jautrā prāta dēļ pakrīt zem galda, tas bija netikums, – skaidro Aigars.

Valmiermuižā top tikai dzīvais alus. Saimnieks skaidro, ka negrasās savu produkciju eksportēt uz ASV, tālab nav nepieciešams derīguma termiņu mākslīgi pagarināt. Labāk, lai amerikāņi brauc pie mums un bauda alu te. Kādā ražotnes telpā stāv sarindotas ozolkoka muciņas. Aigars teic, ka brīvdabas pasākumos un jo īpaši Jāņos vislabāk piedienas baudīt alu tieši no mucas. Tas alum ir tāds pats svētku ietērps kā tautiskie brunči. Mums viņš iesaka pagaršot nefiltrēto alu. Sēžot pie spirdzinošā alus glāzes, kas raisa valodas, var parunāt arī par ko citu, ne tikai darbu, lai gan Aigars jau pirms tam ir sevi darba zirgu nodēvējis. Pavaicāju, vai viņam tas ir svarīgi, lai mīļotajai sievietei garšotu alus.

– Nezinu, vai svarīgi, bet manai draudzenei kā jau īstenai latvietei garšo alus.

Aigara draudzene ir Aija Eriņa, kas piedalījusies TV šovā “Dziedošās ģimenes”. Viņi ir kopā jau vairāk nekā četrus gadus, lai gan tagad kopā būšana sanāk visai nosacīta.

– Kad abi dzīvojām Rīgā, kopā bijām biežāk, bet tagad katrs atrodamies citā vietā. Aija dzīvo Dricēnos un strādā Latgales vēstniecībā “GORS”, kur ir atbildīga par mārketingu. Kad vien iespējams, braucu pie Aijas, bet, kad viņa var atļauties, dodas pie manis uz Valmieru. Jāņos braukšu uz Latgali pie Aijas. Tur izvēršas jautri, dziesmoti svētki. Aijas tēvam ir sava šlāgergrupa “Dricēnu dominante”. Latgaļi ir dzīvīgi, jestri, viņi spējuši saglabāt savu tradicionālo kultūru. Vidzemnieki ir saimnieciski, taču latgaļi prot ne tikai strādāt, bet arī turēties pie savas dzimtas saknēm un tradicionālās kultūras. No viņiem var smelties latgalisko dziļumu un temperamentu.

Dzīvē šobrīd tā iekārtojies, ka nevaram būt diendienā kopā, bet jāgūst gandarījums no tā, kā ir. Un mēs varam kopā atpūsties. Turklāt mēs sadarbojamies arī profesionālā jomā.

Kad Rēzeknē bija jaunās koncertzāles atklāšana, mēs to atbalstījām ar savu produkciju. Īstenībā attālums no Valmieras līdz Dricēniem nav nekāds lielais. Ceļi kļūst aizvien labāki, un, pa skaistu ceļu braucot, var izdomāt visādas labas domas. Mēs ar Aiju smejamies, ka tikai rīdziniekiem viss šķiet tālu – Valmiera tālu, Rēzekne vēl tālāk, mums gan tā nešķiet. Ir taču daudzi pāri, piemēram, mūziķi, kas dzīvo katrs savā pasaules malā, un tas viņiem neliekas šķērslis. Mums tagad katram ir savs darbs, bet var pienākt brīdis, kas visu varbūt mainīs. Uzskatu, ka dzīvē neko nevajag sasteigt un speciāli paātrināt. Kad ābols ir gatavs, tas pats iekrīt rokā. Pēc laika, kad mans bizness būs stabilizējies, vairāk varēšu pievērsties personīgajai dzīvei, – teic Aigars.

Painteresējos, ko viņš iesāks, ja Aija tomēr negribēs šķirties no dzimtās Latgales?

– Tad es iegādāšos lidmašīnu. Vai arī celsim māju kaut kur pa vidu, tas varētu būt starp Gulbeni un Rēzekni. Taču visam savs laiks. Ceļš rodas ejot, nevajag neko izdomāt.

Vēlos noskaidrot, vai alus darītavas saimnieks pieskaita sevi romantiķu saimei.

– Sirds ir krūtīs, un netrūkst lietu, kas mani aizgrābj, saviļņo. Man patīk gūt emocionālus pārdzīvojumus, ko sniedz māksla, kultūra. Studiju gados daudz ceļoju pa pasauli, un ikreiz, atgriežoties mājās, mani pārņēma saviļņojums. Tāpēc jau esmu palicis Latvijā, nevis Ņujorkā vai Londonā. Savs skaists mazdārziņš, ko es kopju, sniedz vislielāko gandarījumu. Citi pelna naudu, lai gūtu no tās gandarījumu, bet kāpēc nejūt gandarījumu visu laiku. Ja tu visu veido, kā pats redzi, jūti un vēlies, tad darbam ir cits svars. Man jau alus nav tikai bizness, bet arī dzīves stils. Kad man svētdienā pajautā: kāpēc tu šodien strādā, atbildu: es nestrādāju, es te dzīvoju, tikai man šeit nav sava namiņa, – stāsta Aigars.

Viņš jau no bērnības sevī sajutis uzņēmēja gēnu. Skolas laikā, kad notika velomači, viņš notikuma vietā tirgojis pīrādziņus. Kad ticis pie fotoaparāta “Zenīts”, tad bildējis skolas biedrus un pēc tam tirgojis fotogrāfijas. Studiju laikā Aigars sapratis, ka grib radīt ko jaunu, nevis kādam pievienoties un sekot.

– Esmu gandarīts, ka liktenis man ir labvēlīgs. Daru darbu, kādu vēlos, man ir mīloša draudzene, kas respektē manu izvēli. Katrs uzņēmējs jau zina, cik pateicīgs ir savai ģimenei par sapratni un atbalstu. Es ļoti ceru, ka turpmāk man būs vairāk laika atpūtai. Ar uzņēmumu ir tāpat kā ar ābeli. Tu piecus gadus to kop, un tikai tad ābele sāk ražot pirmos ābolus. Lai sāktu ko jaunu darīt, izveidot, man vienmēr bijis jāsaņemas un septiņas reizes jānomēra. Daudzi latvieši, kas izkaisīti pa pasauli, sākuši savu biznesu no nulles. Tāpēc es gribētu iedrošināt arī citus, lai saņemas, lai nebaidās no neizdošanās. Sliktākais, kas var notikt, – ir bankrotēt, bet tas nav pasaules gals. Neizdošanās jāuztver kā pieredze, un jāsāk darīt vēlreiz.

Man arī bijušas neveiksmes, kļūdas, klupieni, bez tā neiztikt, bet bruņojies ar pieredzi un ej tālāk. Jātiek tikai galā ar bailēm un nepacietību. Ja redzi izaugsmi, tas liecina, ka ej pareizi.

Un man ir sajūta, ka pamazām tai kalna smailei tuvojos. Bet vēl jau vismaz simts gadus būs ko darīt, un arī mazbērni varēs to turpināt. Es gan neuzskatu, ka bērniem obligāti jābrauc pa to pašu sliedi, ko senči iesākuši. Jāturpina tiem, kam ir patiesa vēlme to darīt. Ģimenes uzņēmumiem ir sava burvība. Apiņus iepērku Vācijā no kāda ģimenes uzņēmuma. To savulaik izveidojis Stefans 1., bet tagad jau saimnieko Stefans 3. Ģimenes uzņēmumi jūt arī lielāku atbildību par darba kvalitāti. Viņi jūt atbildību savas dzimtas priekšā, – spriež Aigars.

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+