Latvijā
Sabiedrība

“Lai nav nedz uzvarētāja, nedz zaudētāja”. Kā motivēt jauniešus reliģiskām jūtām 16

Foto – Timurs Subhankulovs

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskape Lauma Zušēvica šovasar viesojās Latvijā, kur notika gan LELBĀL Virsvaldes plenārsēde, gan tikšanās ar LELB arhibīskapu Jāni Vanagu un LELB Virsvaldi un tika lemts par abu luterisko baznīcu Sadarbības padomes atjaunošanu. Sarunā ar arhibīskapi – gan par to, gan kā motivēt jauniešus reliģiskām jūtām.

“Sarkanās līnijas ir droši vien pārkāptas no abām pusēm,” intervijā par abu luterisko baznīcu attiecībām man pavasarī sacīja LELB pārstāvis Kaspars Upītis. Bet daļā sabiedrības neizpratni LELB likumprojekta sakarā raisīja LELB pretenzijas būt vienīgajai pirmskara laika Latvijas luteriskās baznīcas pēctecei. Pēc protestiem LELB arhibīskaps Jānis Vanags sacīja, ka LELB vairs neuzstāj uz to, ka LELB tiktu atzīta kā vienīgā pirmskara laika evaņģēliski luteriskās baznīcas pēctece. 

L. Zušēvica: Virsvaldes sēdēs daudz laika aizņēma jautājums par mūsu vēsturisko pēctecību un gatavību aizstāvēt to, kas mēs esam, gadījumā ja tas tiktu apdraudēts ar LELB likumprojektu.

Kad kopā izrunājām šos jautājumus ar LELB Virs-valdi, varējām katrs dalīties savās sāpēs. Tās ir abpusējas. LELB ļoti sāpēja tas, ka tā nosaukta par Padomju Savienības baznīcu, bet mēs oficiāli atkārtoti apliecinājām, ka tas ir pārpratums. Neviens nesaka, ka tā LELB, kas ir tagad, būtu tā pati, kas 1948. gadā.

Taču mūsu sāpe ir tā, ka LELB deklarēja likumprojekta preambulā, ka tā ir vienīgā pēctece tai luteriskajai baznīcai, kas Latvijā darbojās pirms Otrā pasaules kara. Un ne ar vārdu nepieminēja mūsu baznīcas darbu un arī ārzemju latviešu milzīgos centienus – nepārtraukti ne tikai lūgt par Latviju, bet mēģināt palīdzēt visdažādākajos veidos ļaudīm un tautai, kuru mēs mīlējām un mīlam un kurai turpinājām kalpot.

Es būtu naiva, ja domātu, ka pēc abu baznīcu tikšanās un lietu izrunāšanas tās automātiski mainīsies un Sadarbības padome veikli visu atrisinās. Mēs nolēmām atjaunot Sadarbības padomes darbību, bet, kādā formā tas notiks, vēl nezinām. Jo daudz kas ir mainījies kopš tā laika, kad Sadarbības padome pārtrauca satikties. Notika tā, ka LELB sāka darboties Īrijā, kas bija ārpus LELB teritorijas. Mēs pēc tam ienācām Latvijā un vēlējāmies izveidot savu iecirkni un darboties paralēli LELB, zinot, ka mums ir atšķirīgas teoloģijas izpratnes.

Notiek arī tiesvedības par īpašumiem. Katrai draudzei vajadzīga vieta, kur pulcēties, un tās draudzes, kas iestājušas LELBĀL, cīnās, lai paturētu savu dievnamu un tās telpas, kur kalpojušas līdz šim. Tie ir grūti jautājumi.

Es cerētu, ka turpmāk, sniedzoties viens otram pretī, mēs rastu risinājumus, kur mēs nerunātu nedz par uzvarētājiem, nedz zaudētājiem. Jo uzvara pieder tikai Kristum. Mums kā baznīcām pat nevajadzētu domāt tādās kategorijās, kurš kuru uzvarēs. Jo Kristus augstākais bauslis māca mīlēt Dievu pār visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Jautājums, kā to praktiski īstenot starp divām baznīcām…

Jurists Egils Levits atzinumā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas darba grupai pauda, ka par abu baznīcu pēctecību var teikt “viena stumbra divas lapotnes”.

Esmu to lasījusi ar lielu pateicību.

No LELB puses ir izteikts, ka LELBĀL, darbojoties Latvijā, ar nolūku mēģinātu kādu draudzi “atkabināt” no LELB. Mēs to neesam darījuši un nedarīsim. Liepājas Krusta draudzes mācītājs Mārtiņš Urdze LELB Sinodē bija pateicis, ja Sinode nobalsos par noteikumu, ka sievietes neordinē, tad viņš izstāsies. Toreiz, 2016. gadā, šis mācītājs, kuru mēs jau pazinām kā savulaik Vācijā strādājušu, arī izstājās no LELB un lūdza mums viņu uzņemt. Draudze nobalsoja – viņam līdzi doties – un arī lūdza mūs viņus uzņemt.

Amerikā ir vesela rinda luterāņu baznīcu, kas katra darbojas neatkarīgi no citām. Bet mums tā situācija ir sarežģītāka, jo abas esam latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas, piederīgas vienai tautai, un mums ir mīļa šī zeme. Es piedzimu Amerikā. Taču, ja par mūsu vecvecākiem un vecākiem kāds šeit saka: “Viņi izvēlējās pamest Latviju,” – tā nav taisnība. Viņi bija Otrā pasaules kara bēgļi un bēga no komunistiem, glābjot dzīvības, lai pašus un bērnus vai nu nenošautu, vai neizsūtītu uz Sibīriju.

Tagad diasporā ir daudz Latvijas latviešu, un viņi nāk pie mums. Neprasām, lai izstājas no draudzēm Latvijā. Viņi nesaprot šo strīdu starp baznīcām: viņi labi jutās Latvijā un labi jūtas pie mums. Ārpus Latvijas ir cilvēki, kas svētdienās klausās dievkalpojumu pārraides no Latvijas, un Latvijā pazīstu cilvēkus, kas klausās dažu mūsu mācītāju sprediķus, jo globālajā virtuālajā pasaulē to viegli izdarīt.

Mēs esam ceļā uz to, lai redzētu, ko sadarbībā iespējams atjaunot.

Vai LELBĀL draudzes tagad pieaug?

Valstīs, uz kurām nesen devušies daudzi latvieši no Latvijas, kā, piemēram, Vāciju, Īriju, Lielbritāniju, dažas draudzes patiešām aug. Citās valstīs, kā, piemēram, ASV, ir draudzes, kas neaug, bet pat beidz savu darbību, jo Dieva mierā aizgājuši gandrīz visi locekļi.

Esam pārrunājuši, kuros virzienos jāpiestrādā. Viens no tiem – uzlabot komunikāciju medijos, virtuālajā vidē. Zinām, ka bērni un jaunieši daudz lieto mobilos telefonus. Ceram izveidot svētdienas skolas programmu, kas būtu skatāma mobilajā telefonā. Pamats ir tas pats – Bībele un tās vērtības, bet pasniegšanas veids atbilstu tam, kas bērniem tuvs. Diaspora 70 gados ir pieredzējusi, ko nozīmē cīņa ģimenē mācīt bērniem runāt latviski. To tagad piedzīvo arī tie, kas izbraukuši no Latvijas nesen un kam sākumā šķita – “kamdēļ mītnes zemē vajadzīgas latviešu nedēļas nogales skolas, mani bērni taču runā latviski!” Nepagāja pat pusgads, kad bērni sāka atbildēt saviem vecākiem angliski, vāciski vai zviedriski. Tāpēc vecāki dibina nedēļas nogales skolas un nāk pie mums, dibina svētdienas skolas. Te mēs varam dalīties pieredzē, kas palīdz saglabāt latvisko un kas ne. Mūsu pieredze ir bijusi tik pozitīva, jo kristīgā sirsnībā un mīlestībā cilvēki spēj sadarboties par svētību cits citam. Ja arī tie, kas izbraukuši no Latvijas, tur atgriežas, viņi bieži ir uzturējuši attiecības arī ar mums un savās LELB draudzēs ir pozitīvi liecinājuši par pieredzi mūsu draudzēs.

Pārdomājot LELBĀL misiju, rūp vēl plašāki jautājumi. Globālajā pasaulē daudz runā par cilvēka bailēm, neziņu, identitāti. Aptaujas Anglijā, Vācijā, arī Amerikā parāda, ka uz jautājumu: kurai konfesijai, baznīcai piederat? – visstraujāk augošā daļa trīsdesmitgadnieku un jaunāku cilvēku vidū ir tā, kura atbild “nevienai”.

Tas arī ir mūsu darba lauks – kā jauniešiem viņu valodā palīdzēt saprast Dieva valodu.

Kas jauniešus motivētu reliģiskām jūtām?

Tā ir sadraudzība, piederības izjūta. Jauns cilvēks jūt, ka draudze viņam arī ir kā ģimene, kas silti uzņem, pamana, ja nav bijis dievkalpojumā, piezvana, apvaicājas, kā klājas. Vecāki redz, ka draudzē mīl viņu bērnus. Tagad vecākiem pārsvarā abiem jāstrādā. Viņi ir ļoti aizņemti, trūkst laika pašiem sev. Ir draudzes, kurās pirmsziemassvētku laikā draudzes jaunieši pieteicās par velti paauklēt bērnus, lai vecāki var pagūt sagādāt visu Ziemassvētkiem nepieciešamo.

Parasti cilvēki vēlas palīdzēt citiem. Un, ja ir projekts, kurā iesaistīties, un vide, kur to darīt, tad ir brīnišķīgs iznākums. Tas arī jauniešiem patīk – ka viņus nemāca ar vārdiem, bet caur kopā veiktiem darbiem, palīdzot augt kristīgā mīlestībā.

Interesanti un svētīgi Īrijas draudzē strādā diakons Imants Miezis. Pie viņa cilvēki vēršas arī pēc padoma praktiskos jautājumos, piemēram, ja vajadzīga palīdzība izpildīt dokumentus vai ieteikums, kur labāk īrēt dzīvokli.

Ārpus Latvijas baznīca, manuprāt, vairāk nekā LELB uzsvērusi aspektu – ko mēs labu darām savai tautai un tēvzemei.

Latvijā, protams, nav bijis sevi jāpierāda kā latvietim, jārūpējas par savas piederības saglabāšanu. Bet citur šim mērķim ir jāziedo laiks, līdzekļi, jāpiedalās pašam. Mēs arvien noturam dievkalpojumus latviešu valodā, dievnamos redzami tautiski svečturi, latviešu mākslinieku darbi. Bet kāpēc lai no tiem būtu jāvairās, ja izprotam, ka ne jau bez nozīmes Dievs lēmis, ka esam dzimuši latvieši. Bībeles pēdējā grāmatā Jānis apraksta mir-kli, ka debesīs dzīvības koka lapas būs tautām par dziedināšanu. Kristus lai dod, ka mūsu abu baznīcu darbs jau te virs zemes kļūtu par svētību. Uz jautājumu: kāpēc mēs jūtam tādu atbildību par savu tautu? – nerodu citu atbildi kā: tā ir Dieva griba.

LA.lv