Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
20. janvāris, 2012
Drukāt

Laiks, kas mainīja dzīvi


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Šovakar LTV1 – pirmizrāde Zigurda Vidiņa filmai “Tēvu barikādes”, ko finansiāli atbalstīja Valsts Kultūrkapitāla fonds, stāsta par 1991. gada janvāra barikāžu nedēļu, kas pārkausēja daudzu cilvēku dzīves, arī – režisora. Tās iesākumā ir īsas sarunas ar barikāžu dalībniekiem 1991. gada janvārī. Pārsteidz cilvēku atbilžu nopietnība un dziļums acu skatienos. 


“Kāpēc tik daudzus cilvēkus intervēju Doma laukumā? Biju pārliecināts, ka šeit būs asiņaināk nekā Viļņā, ka daudzi no viņiem nebūs vairs dzīvi,” filmā atzīst režisors Zigurds Vidiņš. Viņš nekādi nav vēlējies pats būt filmas kadros, bet dēla – filmas scenārija autora Viestarta Vidiņa – pierunāts, tomēr emocionāli un ļoti personiski ievada katru no septiņiem stāstiem.

 

– Kāpēc jums bija svarīgi, lai filmas tapšanā iesaistītos arī dēls?

Z. Vidiņš: – Barikāžu laikā Viestartam bija septiņi gadi. Man tolaik nebija vēlēšanās viņam kaut ko rādīt un stāstīt, jo pašam šie notikumi bija pārāk skaudri. Veidot jauno filmu emocionāli bija ļoti grūti, jo pašam nācās vēlreiz izdzīvot traģiskās 1991. gada janvāra dienas. Nevienu filmu neesmu tik ilgi montējis. Kad biju nonācis strupceļā, dēls ar savu jauna cilvēka domu gājienu palīdzēja manis samontēto pacelt vispārinājuma līmenī. Viestarts studē filozofiju Lēvenes universitātē Beļģijā. Mēs pirmo reizi strādājām kopā, un tā bija fantastiska sajūta.

– Lai taptu filma, aicinājāt atsaukties barikāžu dalībniekus …

– Jā, pirms gada runāju radio, LTV veselu mēnesi rādīja videomateriālus ar 1991. gada barikāžu dalībniekiem. Kad video ievietoju YouTube, īsā laika sprīdī šo interneta vietni apmeklēja pāris tūkstoši cilvēku. Un sākās pieteikumu lavīna. Man piezvanīja gan tie, kuri redzami video kadros, gan viņu radi un paziņas. Pierakstīju biezu kladi ar barikāžu dalībnieku koordinātām.

– Kas pārsteidza filmas varoņu dzīvē tagad, pēc divdesmit gadiem?

– Nofilmēju daudzus barikāžu dalībniekus viņu šodienas dzīvē, bet, saprotams, visus filmā iekļaut nevarējām. Izraudzījāmies četrus un caur viņu likteņiem vēlējāmies vēlreiz atgādināt mūsu vēsturi. Prieks bija sastapt barikāžu dalībnieku Oļģertu Guļevski, kurš, zēns būdams, atradies Kurzemes cietoksnī, dzīvojis uz frontes līnijas. Ļoti interesants ir Otto Pētersons – Breša zemnieks. Man šis cilvēks kļuva tuvs ar to, ka viņš saimnieko savā senču, savas bērnības zemē. Redzot smago darbu, daudzi viņam teic – nu, ko tu te ņemies?! Bet Otto tik strādā. Pēc vairāk nekā divdesmit gadu darba viņš beidzot būvē māju. Domājām, ka filmas finālā būs spāru svētki. Bet naudu par graudiem Otto nesaņēma paredzētajā laikā un tika līdz mājas sijām. Katrs no filmas stāstu varoņiem ir veselas filmas vērts, kas stāstītu par mūsu šodienu un pagātni.

– Vai kāds no toreizējiem barikāžu dalībniekiem ir teicis, ka viņu drosmei nav bijis jēgas?

– Neviens pats, nevienu mirkli. Šaubas gan reizēm pauž tie, kuri tolaik tikai aizgāja paklausīties kādu koncertu, kas neizdzīvoja tās garās, neziņas pilnās naktis pie ugunskuriem. Bet lauku cilvēku tūkstoši, kuri bija ieradušies aizstāvēt Rīgu, Latviju, viņi šo laiku izdzīvoja. Tur bija dažādu paaudžu cilvēki ar dažādiem likteņiem, pieredzi. Kā paši teica – naktīs pie ugunskuriem apguvuši Latvijas vēsturi no pirmavotiem. Vai bija jēga, redzot, kas šodien valstī norisinās? Taisot filmu par disidenti Lidiju Doroņinu-Lasmani, Tallinā tikos ar viņas lēģera biedreni Lagli Pareku, kura deviņdesmitajos gados Igaunijas pirmajās valdībās bija iekšlietu ministre.

 

Viņa precīzi pateica, kāpēc Latvija ir te, bet Igaunija – tur. Pirmajā valdībā igauņiem izdevās pieņemt likumu, ko pieņēma arī mūsu Latvijas Tautas frontes valde, bet Augstākā Padome (I. Godmanis bija MP vadītājs) noraidīja – par aizliegumu ieņemt amatus kompartijas un specdienestu darbiniekiem. Igaunijā pirmās divas valdības šo likumu noturēja, tas darbojās – valsti vadīja nacionāli cilvēki, kurus interesēja tautas liktenis.

 

Man ir nepatīkami dzirdēt, ja kāds nopulgo barikāžu nozīmi. Pats fakts, ka barikādes bija, ka cilvēki aizstāvēja sapni par Latvijas neatkarību, ka viņi par to stāstīs bērniem un bērnubērniem… Cita tāda brīža šīs Latvijas laikā nav bijis, kad nedēļa jāpavada sasprindzinājumā, kad nezini, kad pretinieks nāks, kādā veidā uzbruks… Tie, kuri to izdzīvojuši, nerunā, vai bija vērts.

– Būtībā visi, kuri bija uz barikādēm, arī jūs, bija gatavi mirt par Latvijas neatkarību…

– Jā, to jau filmā cilvēki saka. Domāju, ka arī mani nošaus barikāžu laikā. Uzrakstīju bērniem vēstuli, lai mani apglabā dzimtas kapos blakus vectēvam. Bastejkalnā, kur filmējām, šāva ar tēmētiem šāvieniem, tās ir muļķības par nejaušajām lodēm. Kad sašauto kinooperatoru Gvido Zvaigzni vilku laukā no Bastejkalna, šķita, ka tagad ir mana kārta. Nav ko šaubīties, ka uzbrukuma scenārijam vajadzēja risināties tālāk – uz Vecrīgu, un mēs, filmēšanas grupa, atradāmies ceļā. Interesantu lietu filmā atklāja skaņu operators Normunds Deinats, kurš tovakar bija kopā ar režisoru Juri Podnieku un kinooperatoru Andri Slapiņu. Izdevās atrast viņa ierakstu. Normunds lentē ir ierakstījis visu – sākot no brīža, kad ieskrējām Bastejkalnā, līdz mirklim, kad nošauj Andri Slapiņu. Restaurējām visu notikumu gaitu. Es arī nebiju iedomājies, ka pēc tam, kad nošauj Andri, un viņš jau ir izvilkts ārā uz ielas, tikai tad šauj uz mums ar Gvido. Jo mēs esam vienīgie, kuri ir palikuši Bastejkalnā.

Ir skaidrs, ka pēc Viļņas notikumiem Jura Podnieka grupu uzmanīja. Kad ieskrējām Bastejkalnā, noziņoja uz centru, kas koordinēja gan omoniešus, gan specdienesta vīrus. Iespējams, ka nogalināt gribēja Juri Podnieku, jo Andrim tonakt nebija jāfilmē, viņš bija dežurējis iepriekšējā naktī. Varbūt kādreiz to uzzināsim.

 

Uzziņa

Režisora Zigurda Vidiņa kontā ir tuvu pie divdesmit dokumentālām lentēm, kas veltītas Latvijas vēstures pavērsieniem pagājušā gadsimta nogalē.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+