Latvijā
Politika

Latvietis uz kaut ko cer. Saruna ar Rišardu Labanovski 0


Rišards Labanovskis
Rišards Labanovskis
Foto: Valdis Semjonovs

No Smiltenes novada “Kainaižu” māju kalniņa pirmsvēlēšanu panorāmu vēro bijušais sociāldemokrāts un 7. Saeimas deputāts Rišards Labanovskis. Tauta Labanovski atceras kā populāru radiožurnālistu, no 1990. līdz 1992. gadam valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāju.

Sirdī joprojām esat sociāldemokrāts?

R. Labanovskis: Grūti definēt. Pārstāvēju LSDSP nacionālo spārnu. Otrā pusē bija internacionālisti. Kad Gundars Bojārs Rīgas domē izvēlējās sadarbību ar “PCTVL”, man tas nebija pieņemams – nošķīrāmies kā baldzēnieši. Tautai šķelšanās nepatīk, Sociāldemokrātu savienības nodibinājumu vēlēšanās neatbalstīja. Tad mani uzaicināja “Tēvzemei un brīvībai”. Sirds arī turp vilka. Ātri sapratu, ka viņiem neesmu sevišķi vajadzīgs. Mani laikus brīdināja, ka vēlēšanu listē, amatu dalīšanā vecbiedri gribēs priekšroku, konkurentus stums malā. Tā arī bija. Vēlēšanās iedeva 19. vietu sarakstā, kaut pacēlos uz 4. pozīciju, Saeimā netiku, pamazām attālinājos no aktīvās politikas.

Eiropā sociāldemokrātija zaudē vēlētāju atbalstu, popularitāti. Kā to tulkojat?

Nezinu, vai sociālistu dziesma ir nodziedāta vai ne. Rietumos darbojas svārsta princips, ka pavaldījušus labējos nomaina kreisie un otrādi. Latvijas paradokss, ka tauta domā sociāldemokrātiski, bet balso, vecu terminu aizņemoties, par buržujiem. No paša sākuma nemainīgi valda tie paši labējie “vēži” “Latvijas ceļš”, Tautas partija, “Jaunais laiks”, “Vienotība”. Taču, vilinot vēlētāju, programmā ieliek sociāldemokrātijas elementus. Tie atrodami piedāvājumos, sākot ar “Attīstībai/Par!”, beidzot ar Nacionālo apvienību. Bez kreisas politikas devas nevar iztikt. Kā to realizē – cits jautājums. Taisnība, Eiropā tradicionālo kreiso ietekme rūk, kamēr alternatīvie spēki, kas iestājas pret pārmēru migrāciju, pieņemas spēkā un iekļūst varā. Nacionālisms nosodīts no ES augstākām tribīnēm, bet par spīti runām – plaukst aizvien vairāk.

Mums pieteikušies “īstie” sociāldemokrāti un eiropeiskākā partija – “Saskaņa”.

Uzurpējuši nosaukumu. LSDSP bija Eiropas kreiso spēku ģimenē, “Saskaņa” gribēja, bet 10 gadus netika. LSDSP sabruka, tad saskaņiešus paņēma. Pat neraugoties uz nešaubīgo orientāciju uz Krieviju, Saeimas balsojumos šī frakcija bieži balso saskanīgi ar labējiem spēkiem, premjera kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis ir izteikti labējs ekonomists. Es gan neticu, ka Ušakova partija iekļūs valdībā, un kāds, ieskaitot “KPV LV”, riskēs iet ar viņiem savienībā. Aptaujās tik daudz vēlētāju sakās vēl domāt, par ko balsot. Tas ir latviskais elektorāts, un iespaidīgais skaitlis nerunā par labu partijām. Tātad cilvēki nesaskata, kurš vēlēšanās startējošais atbilstu viņu vēlmēm, interesēm, uzskatiem. Turklāt startējošo skaits palielinājies, ieradušies jauni spēlētāji – saskaldītība latviskajā nometnē ir ļoti slikta iepretī monolītam krievu elektorātam. Jāstiprina partijas – jāatzīst tās, kurās darbojas vismaz 1000 biedru. Jācenšas vienoties tiem, kam ir kas kopīgs, nevis jānodalās un jātaisa klauniskas partijas.

Pirmīt pats izskaidrojāt – vecie līderi lāgā nepacieš blakus jaunus konkurentus.

Tā ir. Tas jau būtu sapnis, ka Latvijā nostiprinās politisks spēks, kam 10 000 biedru, un ka vēlēšanās ir izvēle starp 4 – 5 listēm. Nezinu, kad pāries cilvēku nepatika pret partijām un spējīgākie ies politikā. Katram nav jātiecas kļūt par dižu politiķi, bet jāsēž kongresos, jāveido vietējās atbalsta nodaļas, jādemokratizē iekšpartijiskā dzīve. Tagad dažu vadoņu elite sagrābusi varu, visu noteic un manipulē. Kultivē viduvējību, ja pārāk spilgti parādīsi līdera pazīmes, tevi pūlēsies dabūt nostāk. Neklausīsi priekšniecībai, netiksi pie labas vietas vēlēšanu listē.

Cilvēki, kas dzīvoja līdzi atmodas pacēlumam, gāja barikādēs, ir visai sarūgtināti. Ziniet veco teicienu – vai par to mēs cīnījāmies! Jums ir nospiestības sajūta, ka 28 gados daudz kas noticis greizi?

Nospiestība nē, neapmierinātība, skepses sajūta. Politikā redzu vienu otru gaišu cilvēku, neraugoties uz partijas piederību. Partija, kas visvairāk atbilstu maniem uzskatiem, Nacionālā apvienība, nespēj vairot atbalstītāju loku. Daži saka – tie tikai muldētāji, citi vērtē, ka NA daudzreiz sāk nacionālas lietas savas kompetences ietvaros, bet, kad nesaņem partneru atbalstu, samierinās. Baidās atiet no siles, cīnoties par savām iniciatīvām līdz galam. NA iemantotu lielāku vēlētāju cieņu ar nepiekāpību, nevis mazdūšīgu atkāpšanos. Cilvēki tikmēr meklē – kam varētu uzticēties valsts saprātīgā vadīšanā? Pastāvīgi pieprasa jaunas sejas. Pieprasījumam atsaukušies jaunienācēji, bet kad ieskatos – jaunie ir pazīstami vecie kadri! Vai jaunie no Kaimiņa partijas – viņi taču nav sagatavoti un bez pieredzes vadīt valdību, pārāk “zaļi”! Piekrītu, politikā pakāpeniski jāienāk jaunām sejām, ne tām, ko katru dienu redzam televīzijā.

Neapmierināti ar valdību ir gados vecie cilvēki, jo jūtas aizmirsti. To grib izmantot vairāksolītāji, saucot par pensiju pielikumiem, kādi nav sociālā budžeta iespējās un reāli.

Tas ir populisms, bet populisma kārti katru reizi es nelietotu kā lamu vārdu. Man vairāk krīt uz nerviem pārspīlēts politkorektums. Politiķi var gribēt palielināt pensijas, bet saprāta robežās, lai pēc dažiem gadiem nav jākož elkonī. Nedrīkst seniorus mānīt, bet noteikti pensionāru labā ir jādara. Vai, neliekot nodokli, teiksim, 300 eiro pensijām, vai pazeminot PVN pirmās nepieciešamības pārtikas precēm, kā ir Eiropā. Tas būtu atspaids maznodrošinātiem. Galu galā valdībām ir tikai divi pamatuzdevumi: gādāt par tautas labklājību un valsts drošību. Varbūt nedot naudu futbolam…

Futbolam jādod! Ā, nē, tādam futbolam nav jādod.

Jo futbola Latvijā nav, bet prioritātes jākārto pareizi, un pensionāru nodrošinājumam jāpievērš uzmanība.

Kāds ir pirmsvēlēšanu noskaņojums tautā, kādu to redzat no lauku mājas kalniņa? Cilvēki balsos par veco stabilitāti, izšķirsies par pārmaiņām?

Sarunās ar paziņām neko slavējošu par valdību neesmu dzirdējis. Noskaņojums kritisks, nav ticības. Latvietis ir ļoti izturīgs, uz kaut ko cer. Diez vai uz politiķiem labuma meklētājiem, kas jau četras partijas nomainījuši. Esmu vadījis televīzijas un radio 2000 cilvēku kolektīvu grūtā pārmaiņu brīdī. Tas bija ministra amatam pielīdzināms postenis. Ja es šodien būtu ministrs, naktīs nevarētu gulēt, domādams, kāpēc pusmiljons Latvijas iedzīvotāju aizbraukuši prom! Neattaisnoju emigrējušos. Bija bezcerībā iegrimušie, bez iztikas līdzekļiem palikušie cilvēki, kas nejutās sociāli droši. Bet daļa aizbrauca, ciniski paziņojot, ka šajā valstī negribot dzīvot. Man vienmēr licies, ka, kaut izmisīgi, bet vispirms savā valstī jāmēģina darīt. Svešumā esi ienācējs, neba atplestām rokām pieņemts – darbaspēks. Man liekas, ka partiju debates plašsaziņā ir kļuvušas gudrākas, tajā pašā laikā skats perspektīvā izpaliek. Vēlētāji gribētu zināt – kas un pēc cik gadiem pozitīvi mainīsies? Ko viņi no tā iegūs? Vai tamdēļ uz laiku jāsavelk jostas, jāieslēdz taupības režīms? Tālejošu mērķu politiķiem nav. Par valsts ilgtspējas nodrošināšanu nedomā, vien par pašlabumu, kamēr esam pie siles. Kas pēc 10 – 20 gadiem, neinteresē. Nav izveidojies profesionālu politiķu slānis – ne vecajā, ne jaunajā paaudzē. Par pamatlietām politiķi strādā pēc slīpētu studentu principa. Pasniedzējs uzdod jautājumu, students stāsta to biļeti, kuru iemācījies.

Nevar gan sūdzēties, ka tagad trūkst komunikācijas ar tautu. Ieslēdz televizoru, radio – jau no rīta studijā sēž ministrs, premjers runā, atbild uz jautājumiem. Bet laikam nerunā tiešu, atklātu valodu?

Jā, kam kust ausis, kurš vairās konkrēti atbildēt.

Vidzemes apgabalā, kas dod visvairāk vietu, izņemot Rīgu, partijas izvietojušas savas zvaigznes. Kučinskis, Pabriks, Bordāns, Lībiņa-Egnere, Abumeri, Dzintars, Mūrniece – pirmie numuri kā bildes! Par kuru vidzemnieki balsos?

Personībām ir liela loma vēlētāju izvēlē. Taču arī ideoloģijai, kuru pārstāv Nacionālā apvienība, Vidzemē ir piekritēji. Domāju, “Vienotība” knapi tiks pāri barjerai. Kučinskis neko sliktu nav sadarījis, nav noraidāms. Nav ideāls, bet par ko citu zemniekiem balsot? Grūti teikt, cik atbalstītāju būs liberālām idejām, bet pār katriem vēlēšanu dalībniekiem krīt aizdomīgu sponsorsaistību ēna, kas liek domāt, ka par vietām Saeimā cīnās nevis ideoloģijas, bet nauda. Vieniem aizdomas par saitēm ar maksātnespējas administratoriem, citiem – ka finansē azartspēļu bizness vai vecie oligarhi. Rīgas domes vēlēšanās, teikšu atklāti, balsoju par Jauno konservatīvo partiju, jo likās, nav saistīti ar naudas maisiem. Bet viņiem piemaisījās par daudz populisma pirms Saeimas vēlēšanām. Tagad es vēl domāšu.

Kas tā par lietu, ka politiķi, amatpersonas 28 gadus pēc neatkarības atjaunošanas nevēlas runāt ar valsts pilsoņiem cittautiešiem latviešu valodā? Mocās krieviski, kaut tiek asi kritizēti par necieņu valsts valodai. Ko grib iegūt – krievu uzticību, sapratni, balsis? Lauzītā mēlē to taču neiegūsi!

Būšu bargs – tā ir pilnīga nejēdzība! Tāpēc sūdzas, ka pārdevēji atbild krieviski, savukārt ārsti, kura atteicās runāt krievu valodā, administrācija represēja. Tā notiek Latvijas valstī! Iztapšana, mīkstčaulība! Jo krievs nav netalantīgs. Vācijā, Anglijā ātri ielokas svešā mēlē. Tāpēc tas ir nožēlojams paraugs, ko rāda valsts amatpersonas. Prezidents lauzās krieviski, Ministru prezidents uzskata, ka ar krievu kopienu jārunā viņiem saprotamā valodā – tā ir izgāšanās valsts valodas nostiprināšanas cīņā. Tad ir tukša skaņa, ka valoda, nacionālās identitātes apliecinājums, kopjama, godā ceļama. Visaugstākajā līmenī tiek dots mājiens – neņemiet pierē, Latvijā var iztikt bez valsts valodas zināšanām. Tad nav brīnums, ka 28. neatkarības gadā viļņojas protesti pret skolu latviskošanu. Kurā vēl Eiropas valstī valsts finansētās skolās apmācības nenotiek valsts valodā? Te iznāk laikraksti krieviski, darbojas krievu teātris, raida televīzijas krievu valodā, galvaspilsētā vide stipri krieviski piesātināta. Kur te gausties par diskomfortu un diskrimināciju! Pēc tautības esmu polis. Vecāki poļi – Latvijā dzimuši. Varu vērtēt, ka Latvijā ir ļoti iecietīga politika pret mazākumtautībām, un daudzas atbild ar lojalitāti pret valsti. Mēs neprasām, lai prezidents ar mums runātu poliski. Pašcieņas trūkums, mugurkaula lokanums, uzmests kūkums priekš klanīšanās varbūt līdzēja latviešiem gadsimtos izdzīvot, bet šodien no tā jāatsvabinās.

Kā jāierobežo Kremļa propaganda? Pastāvīgi ir jautājums, vai TV kanāli neskalo smadzenes tiem cilvēkiem, kas dzīvo Krievijas informācijas laukā, vai nenodara ļaunu mūsu valstiskumam?

Man, jums krievu kanālu pieejamība nenodara ļaunumu. Proti, nekaitē cilvēkiem ar kritisku domāšanu. Bet masai, kura “skatās Maskavu”, uzskata “Putins mūsu prezidents”, šī televīzija ir galvenā barība. No šāda skatpunkta – kanāli jāierobežo. Saka – nav demokrātiski, viss tāpat ir internetā. Nē, būs grūtāka pieeja, katrs nerakāsies internetā un iztiks bez propagandas devas. Maskavā darbojas profesionāli apmācīti cilvēki, kuri pārvalda ētera duļķošanu ar meliem, zvērīgu propagandu. Vairāk patiesības atradīsiet krievu seriālos ar šaušanu, korupciju, uzpirktu policiju, izrēķināšanos ar oponentiem – no tā var secināt par Putina Krieviju. Negribu visus vietējos krievus mest pār vienu kārti, bet tiem, kas grib otru valsts valodu, derētu mazināt netraucēta komforta sajūtu, un kanālus, kas musina, apmelo Latviju – izslēgt. Tā ir utopija, ka varam uzvarēt infokarā un pašreizējā situācijā cittautieši pāries skatīties Latvijas TV. Jau manā laikā bija knapināšanās ar līdzekļiem, sabiedriskie mediji iztika ar minimumu. Kā deputāts svēti ticēju, ka tautas balss – Dieva balss. Kad sabiedrības svārstīgo daļu šajos laikos apstrādā visiem iespējamiem līdzekļiem, īpaši neizvēloties metodes, spiediens uz prātiem ir tik liels, ka jāsāk šaubīties par svēti turētā principa pareizību.

Zināmā mērā to parādīs vēlēšanas. Vai latvieši būs tā apstrādāti, ka dos iespēju pavaldīt “Saskaņai”.

Domāju, “Saskaņa” valdībā netiks. Vismaz sākumā ne. Kad latviešu partijām radīsies nepārvaramas pretrunas, neapmierinātība vienai ar otru, tad nevar izslēgt eksperimentēšanu ar “Saskaņu”.

Droši vien Valsts prezidentam būs grūta izvēle, kam uzticēt valdības sastādīšanu pēc vēlēšanām.

Tas ir pārpratums, ka Vējonis ticis par prezidentu, autoritātes viņam nav. Neatbilst elementārām prasībām, kādam jābūt cilvēkam augstākajā amatā. Bez harismas, bez valodu un publiskas runas prasmēm Vējonis pilnvērtīgi nepārstāv valsti, kā prezidentam jāpārstāv. Levits ir daudz piemērotāks vīrs Rīgas pilī, bet partijas redzēja – Levits nav regulējams. Ar prātu un pieredzi tālu pāri Latvijas vietējiem politiskiem kadriem. Loģiski, kāpēc jāvēl par prezidentu tāds, kuru nevar regulēt? Vairāk ceru, ka partijas spēs atmest spītīgās ambīcijas un centīsies muguras vairāk likt kopā.

LA.lv