Latvijā
Vēsture

Latvija bez Roņu salas jeb kā strīdīgais zemes pleķis tika igauņiem 4

Savādie amatnieki ar senām dūmistabām bez skursteņa

Roņu salas iemītnieku tautastērpi bija slaveni ar saviem rakstiem. Tautastērpā dominēja melns, brūns un balts. Foto no pirmskara laika tūrisma bukleta

Roņu sala – latviešu sentiments pret šo zemes pleķīti Rīgas līča vārtos ir fenomens, kam grūti atrast skaidrojumu, jo neviens latvietis tur taču nav dzīvojis. Droši vien ilgas un sajūtas sakņojas 90 gadu senos notikumos, kad Roņu sala tā arī nekļuva par vienīgo Latvijas jūras salu.

Pirmās rakstītās ziņas par ļaudīm Latvijas krastiem vistuvākajā salā starp Kolkas ragu un Vidzemes krastu nāk no 1341. gada. Tad Roņu sala pieminēta vēstulē Kurzemes bīskapam Johannesam, kur apliecinātas salinieku tiesības dzīvot saskaņā ar Zviedrijas likumiem. Runa ir par tā saucamajiem salu zviedriem, kas Roņu salā, iespējams, ieradās ap 13. gadsimtu un līdz 1944. gadam visai kuplā skaitā dzīvojuši arī Sāmsalā, Vormsi un citviet Igaunijas salās. Līdz 1434. gadam sala kopā ar Dundagu bija Rīgas domkapitula īpašums, pēc tam pārgāja Kurzemes – Piltenes bīskapijas rīcībā (salas soģis dzīvojis Ģipkā), bet no 1621. līdz 1660. gadam piederēja Kurzemes un Zemgales hercogistei. Roņu salas draudzes mācītājs rezidējis Ārlavā. Leģenda vēsta, ka salā no nedraugiem esot slēpies pirmā hercoga Gotharda Ketlera dēls Vilhelms Ketlers ar sievu. Pēc poļu–zviedru kara Roņu sala pārgāja zviedru īpašumā un tika pievienota zviedru Vidzemei, lai pēc Lielā Ziemeļu kara 1721. gadā nonāktu Krievijas impērijā kā Vidzemes guberņas Ārensburgas (Kuresāres) apriņķa sastāvdaļa.

Pavasara un rudens vētras septiņus mēnešus gadā Roņu salu teju izolēja no ārpasaules, kamdēļ salinieku sabiedrība veidojās kā autonoma kopiena. Apģērbs, apavi, viss sadzīvei nepieciešamais tapa pašu rokām. Roņsaliešus slavēja kā labus amatniekus, īpaši laivu meistarus. Par spīti smilšainumam zeme ļāva izaudzēt nepieciešamo labības un kartupeļu daudzumu; kūtīs bija govis, cūkas, aitas vilnai. Gadsimtiem ilgi roņsaliešu galvenā nodarbošanās bija zveja vasarās un roņu medības ziemā. Pirms Pirmā pasaules kara ziemas sezonā nomedīja līdz tūkstotim roņu. Gaļu žāvēja un patērēja paši, taukus un ādas veda uz Ārensburgu un Rīgu. Žurnālā “Jūrnieks” 1908. gadā atzīmēts, ka zivis roņsalieši “pa lielākai daļai pārdod uz Sloku”, bet 1913. gada 13. maija avīzē “Latvija” var lasīt, ka roņsalieši Rīgā pārdevuši roņu ādas par 500 rubļiem, bet Ārensburgā 700 pudu roņu tauku par 3000 rubļiem.

Nošķirtības dēļ par Roņu salas kopienu allaž pastiprināti interesējušies etnogrāfi, lielākoties, protams, zviedru. Visi roņsalieši līdz Otrajam pasaules karam šā vai tā bija asinsradinieki, taču etnogrāfiem par brīnumu nekādas deģeneratīvās sekas saliniekos netika novērotas, jo sievas viņi bieži apņēma no citām salām, Zviedrijas un Igaunijas. Bildinātas arī kurzemnieces, taču, šķiet, bez rezultātiem. Viena otra roņsaliešu meita strādājusi par kalponi pie Vidzemes muižniekiem.

Patiesībā latvieši roņsaliešus uzskatīja par drusku ērmotiem, savādniekiem. Līdz Pirmajam pasaules karam pavasaros un vasaras beigās tie lielākās buru laivu grupās brauca uz Rīgu pārdot savus produktus, iepirkt medībām nepieciešamo pulveri un alvu lodēm, tāpat sērkociņus, sāli. Viesi pievērsa sev pilsētnieku uzmanību ar roņādas zābakiem un pašdarinātajiem tautiskajiem apģērbiem, taču par rīdzinieku ziņkārību nelikās traucēties. “Roņu salas ļaudis lepni staigā pa Rīgas ielām, apzinīgi aplūko tirgotavās dažādas preces un pret vakaru visi atgriežas uz saviem kuģiem. Dienas 10 viņi pavada Rīgā,” 1914. gada 19. februārī vēstīja žurnāls “Jaunības Draugs”.

Roņsalieši līdz pat Otrajam pasaules karam turpināja dzīvot senās dūmistabās bez skursteņa, ar vairākstāvu guļamlāviņām; alkoholu lietoja ļoti reti, jo uzskatīja, ka degvīns tikai naidojot ļaudis; līdz 1926. gadam saliniekiem nebija uzvārdu. Salas kopienā noteicējs bija autokrātisks eltermanis. Zādzības vai slepkavības Roņu salā nepazina. Latvieši kā joku stāstīja leģendu, ka reiz kāds roņsalietis kaimiņam nozadzis vistu, bet jau nākamajā dienā, sirdsapziņas mocīts, pakāries. Anekdotisks bija nostāsts, ka aizlūgums par atentātā nogalināto caru Aleksandru III (1845 – 1894) baznīcā noturēts trīs mēnešus pēc notikuma, kad ziņa beidzot sasniegusi salu. Ironizēts tika arī par roņsaliešu attiecībām ar zaķiem. Garauši salā ieklīda 1890. gada ziemā pa ledu no kontinenta. Tā kā tiem trūka jebkādu dabisko ienaidnieku, zaķi savairojās un sāka nodarīt postu. Salinieki zaķus šāva, ādas veda uz Rīgu, bet gaļu meta ārā, jo tā ēšanai šķitusi pārāk sīksta, salīdzinot ar mīksto roņu miesu, pie kuras gadsimtos bija pierasts.

1911.gadā Roņu salā ierīkoja telegrāfa staciju, kas uzturēja sakarus ar Rīgu. Salā bija bāka un degvielas noliktava kuģiem, taču visu šo civilizāciju Pirmā pasaules kara laikā iznīcināja vācieši.

Igauņiem pārmet salas sagrābšanu, latviešiem – imperiālismu

RonuSala6

Karam beidzoties un jaunajām Igaunijas un Latvijas valstīm dzimstot, radās jautājums, kam piederēs šī sala ar kādām 30 zvejnieku sētām un ap 300 iedzīvotājiem, kuri turklāt bija zviedri. Ir dzirdētas vairākas “tautas” versijas, kāpēc Roņu sala krita Igaunijai, ne Latvijai. Izplatītāko izklāstījis 1934. gada žurnāls “Dzimtene un Pasaule”: “Tanīs laikos, kad vecos robežstabus gāza un jaunos sprauda, igauņi pasteidzās pirmie. Un kad latvietis gribēja brist malā, lai kādas augstākas priedes galā uzspraustu savu sarkanbaltsarkano karogu, uz krasta akmeņiem jau sēdēja igaunīši – bāleliņi. Tā šī sala, kas pēc sava stāvokļa piederētos Latvijai, tapa par igauņu īpašumu.” Citi pat zināja teikt, ka igauņu un latviešu izkāpšanu krastā šķīrušas tikai nieka divas stundas; ka kāpējs bijis Kārlis Ulmanis, bet Igaunijas prezidents viņu apsteidzis un iekarojis roņsaliešu simpātijas, uzpērkot visus roņu taukus, kas mājupceļā kā nevajadzīgi izsviesti pār bortu. Protams, tās visas ir tūristiem domātas teiksmas.

Igaunijai pirmajai izdevās izkarot savu brīvību, tāpēc nav brīnums, ka robežu ziņā igauņi ieguva krietni izdevīgākas pozīcijas nekā latvieši. Latviešiem Roņu sala vēl nebija ne prātā, kad avīze “Latvijas Sargs” 1919. gada 2. augustā jau rakstīja par tās pievienošanu Igaunijai: “Uz Roņu salu izbraukuši [Igaunijas] tirdzniecības un rūpniecības ministrijas priekšstāvji, valsts kontrolieris un vairāki virsnieki, kuri sveicinājuši vietējos iedzīvotājus mācītājmuižā un tiem zviedru valodā nolasījuši Igaunijas brīvvalsts izsludināšanas aktu un aktu par Roņu salas pievienošanu Igaunijai. Salā uzvilkts Igaunijas karogs un ievēlēta milicija. Salas iedzīvotāji lūguši atsvabināt viņus no kara klausības un reizi mēnesī pievest tiem pastu, kā arī piegādāt ārstu.” Dažas dienas vēlāk roņsaliešu delegācija zviedru tvaikonī “Karl von Linnee” ieradās Rīgā, tiesa, ne lai tiktos ar Latvijas valdības vīriem, bet gan ar Zviedrijas konsulu. Tā bija pirmā reize pēc piecu gadu pārtraukuma, kad roņsaliešus atkal redzēja Rīgā. Jūrā izkaisīto mīnu dēļ salinieki bija atļāvušies paretam aizbraukt tikai līdz Kuresārei.

1920. gads Latvijas–Igaunijas attiecībās robežstrīdu dēļ izvērtās ļoti saspīlēts. Ķildas radās par Valku/Valgu, Ainažu un Lugažu apkaimi, tā saukto Lauru koloniju un… Roņu salu. Latviešu prese turējās pie pozīcijas, ka Igaunija Roņu salu “bezkaunīgā kārtā sagrābusi”, kamēr igauņu avīzes latviešus apsūdzēja “imperiālismā”. “Roņu sala atrodas uz Rīgas ostas sliekšņa un caur to iegūst starptautiskā kuģu satiksmē ļoti svarīgu vietu,” 1920. gada 28.aprīlī uzsvēra “Latvijas Sargs”. Tā kā salai ir ļoti liela nozīme kuģniecības ceļā uz Rīgu, tās piederība Latvijai esot arī “starptautiskās kuģniecības un tirdzniecības interesēs”. Eļļu ugunī vēl pielēja Igaunijas parlamentā cilātais jautājums par “jūras cietokšņa” būvi salā. “Jaunākās Ziņas” steidzās apgalvot, ka Igaunijai Roņu sala būšot tas pats, kas “Kronštate priekš Pēterpils”.

Roņsaliešiem izdevīgāka igauņu vara

RonuSala1933
Nespējot ar robežu paši tikt galā, igauņi un latvieši lūdza palīdzību starptautiskai šķīrējtiesai. Kad 1920.gada 26.aprīlī sanāca pirmā Latvijas–Igaunijas robežkomitejas sēde britu pulkveža Stīvena Talentsa vadībā, Latvijas delegācija uzreiz cēla galdā Roņu salas piederību, taču igauņi iebilda, ka neesot gatavi to apspriest. Jautājumu no darba kārtības izņēma. Meklējot kompromisus robežlīnijai Vidzemē, Talentsa komandas loceklis pulkvedis Robinsons sākotnēji neizslēdza arī Roņu salu. Pēc viena no variantiem, ja Valkas centru dotu igauņiem, bet Lugažu laukumu un priekšpilsētu Latvijai, tad pēdējā vēl “bonusā” saņemtu Roņu salu. Citā variantā igauņi dabūtu visu Valku, bet latvieši – Ainažus, Roņu salu un vēl prāvu naudas kompensāciju. Tādi varianti neapmierināja nevienu no strīdniekiem, turklāt kareivīgākā Latvijas preses daļa kliedza, ka Roņu sala kā kompensācija neder, jo atrodas Latvijas teritoriālajos ūdeņos, tātad jau tāpat pienākas Latvijai. Kā par nelaimi, Igaunijas Satversmes sapulce 1920.gada 15.jūnijā pieņēma valsts konstitūciju, kurā vienpusēji pasludināja, ka Roņu sala ir Igaunijas sastāvdaļa. Tomēr 3.jūlija robežkomitejas sēdē Latvijas puses loceklis Voldemārs Zāmuels pulkvedim Talentsam paziņoja, ka sala ir “mūsu neapstrīdams piederums”. Redzot lietas virzību strupceļā, britu vidutāji nolēma, ka Roņu salas, tāpat kā Lauru kolonijas, jautājums jāatliek, strādājot tikai ar atrisināmiem robežjautājumiem.

Faktiski kopš 1921. gada bija skaidrs, ka sala paliks Igaunijai, kaut Latvijas valdība turpināja uzstāt un solīja iet pat līdz Tautu savienības šķīrējtiesai pārliecībā, ka spriedums noteikti būšot par labu Latvijai. Roņu sala esot “trīs Latvijas zvaigžņu” sastāvā. Igauņi tikmēr pārmeta, ka latviešiem nemaz nerūpot pašu roņsaliešu viedoklis, jo pēdējie taču esot “vairākkārt” izteikušies par piederību Igaunijai. Taisnību sakot, Roņu salas iemītniekus nesajūsmināja ne Igaunijas, ne Latvijas rašanās, jo kopš Vidzemes guberņas laikiem viņi bija ieraduši medīt un zvejot līcī, kur vien gribēja. Tagad ierastās medību takas bija jākoriģē atbilstoši valstu robežām. Tomēr izdevīgākā šķita igauņu vara. Pirmkārt, to noteica Sāmsalas tuvums un roņu medību lauku atrašanās lielākoties Igaunijas ūdeņu zonā. Otrkārt, roņsaliešu tautieši salu zviedri dzīvoja arī uz citām Igaunijas salām. Roņsalieši baidījās, ka, zaudējot šīs saites, zaudēs arī ierasto palīdzību no Zviedrijas. Zviedrija kā etniskā dzimtene pastāvīgi sniedza palīdzību tautasbrāļiem pārtikas, tīklu un citā sadzīvei nepieciešamā veidā. Tāpat salas mācītāju un Ziemassvētku dāvanas sūtīja no Zviedrijas. Kad 1921. gada jūlijā salu apciemoja Igaunijas valdības un parlamenta delegācija, salinieki sanāksmē laukumā baznīcas priekšā kategoriski noraidīja igauņu priekšlikumus sūtīt jauniešus skolā uz Igauniju vai doties peļņā uz kontinentu – roņsalieši bijās, ka Zviedrija atteiks palīdzību, ko viņi vērtēja ļoti augstu.

Ulmanim pārmet, ka krīzi nepārlaida uz Roņu salas

RonuSala20
1921. gada decembrī Latvijas Ministru prezidents Zigfrīds Anna Meierovics intervijā igauņu žurnālistam apstiprināja Roņu salas svarīgumu Latvijai, taču atzina, ka mainīt tās statusu būtu ļoti grūti, ņemot vērā, ka sala jau ierakstīta Igaunija konstitūcijā kā valsts sastāvdaļa, un tās atdošana Latvijai prasītu referendumu. Igaunijas ārlietu ministrs Ants Pīps tajā pašā laikā uzskatīja, ka Roņu salas jautājums nemaz neeksistē – tā pieder Igaunijai, tam piekrītot arī salas iedzīvotāju vairākums, un Rīgas līcis esot visiem atklāta jūra.

Galu galā Roņu salas, tāpat kā Lauru kolonijas jautājumu izņēma no Latvijas–Igaunijas robežkomisijas kompetences un nodeva valdību pārziņā. Nacionāli noskaņotajā “Latvijas Sargā” tobrīd varēja lasīt pārmetumus, ka Kārļa Ulmaņa pagaidu valdībai 1919. gadā vajadzējis nevis “garlaikoties” uz “Saratova” Liepājas reidā, bet gan kuģot uz Roņu salu un pārlaist krīzi tur – tas būtu bijis daudz prātīgāk, tad nevienam vairs nerastos jautājumi par salas piederību.

1922. gada beigās salā jau bija Tallinas iecelts bākas uzraugs un salas komendants – kāds armijas leitnants. Igaunijas vēstnieks Rīgā Jūliuss Seljamā gan noliedza gatavošanos salu militarizēt, lai kontrolētu Rīgas līci.

1923.gada maijā roņsaliešiem bija tas gods pirmo reizi piedalīties Igaunijas parlamenta Rīgikogu vēlēšanās. Balsstiesīgs bija 71 vīrs un 73 sievas. Viņi nobalsoja par “zviedru listi”, kas balotējās Sāmsalā un citās saliņās. Jūnija beigās uz Roņu salu kuģī “Regīna” izbrauca Latvijas valdības pārstāvju un Rīgā akreditēto ārvalstu diplomātu delegācija. Ko tā tur darīja, ziņots netika, taču interesanti, ka vasaras beigās aeroplānā uz salu atlidojis Igaunijas iekšlietu ministrs, lai pārbaudītu baumas, ka notiekot kāda aģitācija pret Roņu salas pievienošanos Igaunijai.

Gaidītais brīnumainais pavērsiens 1923.gadā nenotika

Latvijas un Igaunijas līguma parakstīšana Tallinā 1923.gada 1.novembrī. Dokumentus paraksta Z.A.Meierovics (pa labi) un Igaunijas ārlietu ministrs F.Akels (pa kreisi). Kritika par daudzu ieskatā Latvijai neizdevīgo robežlīgumu vēlāk bija viens no Meierovica valdības demisijas iemesliem

Ar lielām cerībām abu valstu sabiedrība gaidīja 1923. gada 30. oktobri, kad Tallinā sākās Latvijas Ministru prezidenta un ārlietu ministra Meierovica un Igaunijas ārlietu ministra Fridriha Akela tikšanās, kam vajadzēja rezultēties vairāku svarīgu līgumu parakstīšanā. Šķiet, daļai latviešu joprojām likās, ka notiks brīnumains pavērsiens, un Roņu sala kopā ar Lauru koloniju iekritīs Latvijai klēpī. Nekas tāds nenotika. Pat pēdējās sarunas bija grūtas un robežlīnijas kompromisa meklēšana ieilga tā, ka svinīgo dokumentu parakstīšanu atlika uz 1. novembri.

Tad beidzot lika autogrāfus uz ārpolitiski ļoti svarīgā līguma par aizsardzības savienību starp Latviju un Igauniju, pagaidu līguma par ekonomisko un muitas savienību, Latvijas–Igaunijas papildlīguma robežas jautājumos un nolīguma par savstarpējo prasību nokārtošanu. Par spīti tostiem abu valstu draudzībai to, ka nospraustā robežlīnija īsti neapmierināja nevienu no pusēm, noslēpt nebija iespējams. Igauņu publika aiz svinību zāles sienām bija nikna, ka, strīdīgos zemes pleķus dalot, kvantitatīvi lielākie ieguvumi ir latviešiem (ap 6000 ha vairāk). Latviešiem kremta, ka igauņi dabūjuši vērtīgākās zemes – lielāko Valkas daļu, latviešu apdzīvotās Lauru kolonijas ziemeļus un, protams, Roņu salu.

Meierovics uzslavas nemaz negaidīja. Latviešu žurnālistiem turpat Tallinā viņš nocitēja britu premjera Deivida Loida Džordža teicienu: “Ministrs strādā, lai vēlāk viņu par to nozākātu. Lai nu kā, “Postimees” atzina, ka “slikts miers tomēr ir labāks par karu”. Tikmēr Arveds Bergs “Latvī” konstatēja, ka Latvija Tallinā nav dabūjusi pat to, kas tai “pēc tiesas un taisnības pienākas” un Roņu salas atdošana bijusi “tīra piekāpšanās”, neko nesaņemot pretī.

Roņu salas jautājumā Tallinā abas valstis bija apmainījušās notām. Latvijas delegācija deklarēja, ka Latvija savus uzskatus par salas saimniecisko nepieciešamību nevar mainīt, bet Igaunijas puse iesniedza pretdeklarāciju, uzsverot, ka Roņu sala uzskatāma par Igaunijas teritoriālu sastāvdaļu, lai arī Igaunija tur atzīst Latvijas saimnieciskās intereses. Igaunija bija gatava dot Latvijai salā bezmaksas koncesijas, ieskaitot radiotelegrāfu, ogļu noliktavas un visu, kas nepieciešams kuģniecībai, taču nevarot iedomāties abu valstu savienību, ja Latvija turpinātu uzturēt pretenzijas pēc salas. Citiem vārdiem sakot, Latvijas–Igaunijas aizsardzības līgums nestātos spēkā, iekams Latvijas valdība neatteiktos no suverenitātes prasībām uz Roņu salu.

Ardievas Roņu salai – Latvija atsakās no pretenzijām

Latvija, aplūkodama onkuļa Zigfrīda Igaunijā pirkto dzimumdienas kūku: "Abet jocīgs gan tas onkulis, te jau vairāk trūkst nekā ir!" "Svaru" karikatūra par Latvijas - Igaunijas 1923.gada 1.novembra  līgumiem

Meierovics mājās no Tallinas pārbrauca kā zaudētājs. Robežlīguma sakarā viņam nācās daudz skaidroties ar presi. “Mūsu parlamentam nāksies izšķirties, vai uzturēt pretenziju uz Roņu salu un atteikties no savienības ar Igauniju vai ne. Es domāju, ka, jautājumu apsverot, mūsu sabiedrība un politiķi izvēlēsies otru ceļu, jo vairāk tādēļ, ka pret Igaunijas gribu mēs Roņu salu tā kā tā nevaram iegūt. Sala nekad nav piederējusi tiem Vidzemes apriņķiem, kas ietilpst Latvijā. Etnogrāfiskā ziņā uz to tikpat maz tiesības Latvijai kā Igaunijai, jo salu apdzīvo 264 veczviedri, roņu mednieki. Vai lai būvējam lielu karafloti un salu iekarojam? Un ko tad īsti mēs ar Roņu salu iesāktu? Tā ir neauglīga, ostas tur iekārtot nevar. Igaunijai tā katru gadu prasa ievērojamas piemaksas. Tomēr attiecībā uz Roņu salu neesmu saistījies, bet paturējis brīvas rokas un, ja sabiedrība prasīs, tad līdzšinējās pretenzijas uzturēšu,” valdības vadītāja žurnālistiem teikto 4.novembrī atreferēja “Latvijas Vēstnesis”.

Meierovics bilda, ka ir pret salas pirkšanu, pat ja Igaunija piekristu to lēti pārdot. Finanšu ministrs Ringolds Kalnings jau bija paziņojis, ka tādiem nolūkiem nedošot “ne santīma”. Taču baumas par salas pirkšanu tik viegli vis neizklīda. “Jaunākās Ziņas” minēja aprēķinu, ka Igaunijai roņsaliešu uzturēšana gadā izmaksājot divus trīs miljonus marku, kamēr nodokļu ieņēmumi no salas ir 16 tūkstoši marku. Skaidrs, ka ekonomiski no Roņu salas nekāda labuma nevarēja būt ne vieniem, ne otriem – tik tas gods. Lai darītu galu baumām, Igaunijas sūtniecībai Rīgā 1923. gada beigās bija jānāk ar skaidrojumu, ka “igauņu valdība jautājumu par Roņu salas pārdošanu nemaz nav iekustinājusi, tātad par kādu viņas piekrišanu nevar būt runas”.

Igaunijas piekoptā diplomātiskā šantāža – vai nu Roņu salu, vai aizsardzības līgumu, latviešu politiķos izraisīja dusmas, tomēr Rīgā lieliski saprata, ka būtu neprāts Roņu salas dēļ upurēt labas kaimiņattiecības. Mudinājumi Roņu salas jautājumu risināt Tautu savienības organizēta plebiscītā arī vairs nesolīja neko labu. Turklāt Latvijas un Igaunijas konvencijā par šķīrējtiesām nebija minēts, ka starptautisko šķīrējtiesu var iesaistīt arī jūras robežas strīdu gadījumā. Tātad igauņi varētu mierīgi atteikties meklēt vidutāja palīdzību, bet vieni paši latvieši taisnību meklēt nebija tiesīgi.

1923. gada 22. novembra sēdē Ministru kabinets, sūtnim Igaunijā Jānim Seskam klātesot, Roņu salas jautājumu vēl pārrunāja. Lēmums bija: uzstāt uz Roņu salas pievienošanu Latvijai nav jēgas, jāprasa tiesības iekārtot salā atbalsta bāzes kuģniecības nodrošināšanai un jāuztur prasība, ka nocietinājumu būve salā pieļaujama, tikai abām pusēm vienojoties. Kas attiecas uz bāku, tad tās uzturēšana tika atzīta par Igaunijas lietu. Nākamajā dienā Sesks devās uz Tallinu, kur neveiksmīgi mēģināja panākt, lai Igaunija oficiāli apņemtos salā nebūvēt nocietinājumus. Saņemot atteikumu, sūtnim nekas neatlika kā 25. novembrī iesniegt Igaunijas vadībai oficiālu apstiprinājumu, ka Latvija no pretenzijām uz Roņu salu atsakās. Nu Tallina bija apmierināta.

Bija iecerēts, ka būtu jauki, ja 1923. gada 1. novembra līgumu ratifikācija Latvijas un Igaunijas parlamentos notiktu vienā dienā, vēlams līdz 1. decembrim. Bet no tā nekas neiznāca. Saeima līgumus ratificēja 14. decembrī, bet Igaunijā process aizkavējās par nedēļu, jo turienes deputāti apgalvoja, ka latvieši tulkojot esot “sagrozījuši” robežlīguma tekstu… Kad beidzot visi pārpratumi noskaidrojās, Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste 18.decembrī Saeimas ratificētos līgumus varēja izsludināt par spēkā esošiem.

Dienā, kad abas valstis apmainījās ar Tallinas līgumu ratifikācijas rakstiem 1924.gada 21.februārī, “Latvijas Vēstnesim” atlika vien nopūsties: “Beidzot bija jāatsakās no Roņu salas un Lauru kolonijas ziemeļu daļas. Grūti teikt, vai šais zaudējumos vainīga mūsu diplomātija vai mūsu zemes un gara nopostījumi lielā karā un tam sekojošā revolūcijā. Tomēr latvju tautai un valdībai jābūt stiprai gribai, lai ar savu uzstāšanos nevietā nebojātu turpmāk abu sabiedroto attiecības. Pieņemsim to kā likteņa gribu un lēmumu.

Zviedru laiku beigas – vietējie pārceļas uz dzimteni

R-Sala922

Latvieši savas ilgas pēc Roņu salas 20. – 30. gados turpināja izpaust regulāru ekskursiju veidā. Vēl 30.gados tradicionālas bija Roņu salas regates – no Rīgas līdz salai un atpakaļ. Runāja, ka Latvijas tūristi vispār esot vienīgie, kas vasarā braucot uz Roņu salu, jo igauņiem, kam salu lērums, tā nemaz neinteresēja. Tūristu kuģi jūras sekluma dēļ apstājās salas priekšā. Tad roņsalieši brauca viesiem pakaļ, jo viesu vešana uz cietzemi bija viņu monopols. Krastā tūristus reģistrēja salas pārvaldnieks, kas reizē bija arī bākas uzraugs, policists un mežsargs. Ekskursanti nebeidza vien jūsmot par dzīvi salā “saskaņā ar Dieva un dabas likumiem”.

Latvijā kādu laiku vēl loloja cerības par Igaunijas sniegto koncesiju izmantošanu. 1924. gada maijā Jūrniecības departamentā notikušajā apspriedē atzina, ka Roņu salā uz Latvijai atvēlētās zemes nepieciešams būvēt radio un meteoroloģisko staciju, ogļu un benzīna noliktavas, un nelielu patvērumostu, kur Latvijas kuģiem un zvejas laivām iegriezties vētru vai sarežģītu ledus apstākļu gadījumos. Projektā bija pat lidmašīnu skrejceļš. 1924. gada 15. jūlijā novērtēt situāciju uz salu tvaikonī “Hidrogrāfs” devās īpaša komisija, kurā piedalījās Ārlietu ministrijas un Jūrniecības departamenta pārstāvji, kā arī speciālisti meteoroloģijā un radiosakaros. Tomēr nākamajā gadā varasvīri bija spiesti atzīt, ka plāni par atbalsta bāzi Roņu salā nav realizējami līdzekļu trūkuma dēļ. Nav manīts, ka pie tā vēl kādreiz mēģinātu atgriezties.

Salas etnogrāfiskajai savdabībai gals pienāca 1944.gadā. Līdz ar citiem Igaunijas salu zviedriem ar vācu okupācijas varas atļauju arī roņsalieši pieņēma Zviedrijas pavalstniecību un pārcēlās uz etnisko dzimteni. Padomju okupācijas karaspēku sagaidīt tie nevēlējās. Salā palika tikai divas ģimenes, kas mēģināja dzīvot pa vecam. Aizbraucēju vietā padomju vara nometināja zvejniekus no Sāmsalas.

Uzziņa: no salas varot redzēt Pēterbaznīcas torni

Rislakki_Ruhnu2
Platība 11,9 km²
Garums 5,5 km
Platums 3,5 km
Augstākais kalns 29,6 m
Patlaban 125 iedzīvotāji
Attālums līdz Rojai 41 km, Salacgrīvai/Kuivižiem – 65 km, Rīgai – 93 km, Kuresārei – 68, līdz Kolkasragam – 36 km. Runā, ka skaidrā laikā varot saskatīt Pēterbaznīcas torni.

LA.lv