Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
10. maijs, 2012
Drukāt

Latvijā jau piecas glābējsilītes

babybox_leta

Tajā 25. aprīļa vakarā, kad liela daļa tīmekļa aktīvistu visos pieejamos veidos turpināja ļoti emocionāli sērot par Līgatnes dabas parka lācenes Mades nošaušanu, Daugavpils glābējsilītē klusiņām tika ievietots puisītis.

 

Ziņa par to gan neizpelnījās pat desmito tiesu pekaines brīvsoļa bēdīgajam noslēgumam veltīto atsauksmju: daļa komentētāju klišejiski šaustīja valdību, rāmākie novēlēja atradenim laimīgu dzīvi pie mīlošiem audžuvecākiem, bet viens izpaudās secinājumā: “Cik labi, ka atstāja silītē, nevis izmeta pie miskastēm.” Nezinu, ko īsti bija domājis pats rakstītājs, bet izklausās diezgan šerminoši – gan pēc sadzīves drazu šķirošanas atbalstītāja viedokļa, gan pēc uzslavas: sak, nu beidzot sākam saprast, kur likt negribētus bērnus. 3. maijā Latvijā piekto “Baby Box” jeb glābējsilīti atklāja Rēzeknē. Šo faktu svētku runās nākamajā dienā, protams, neviena valsts amatpersona nepieminēja. Taču, ja ļoti vēlamies, tas aizplīvuroti laikam būtu saklausāms par modīgajiem kļuvušajos apgalvojumos, ka Latvijai svarīgs ikviens te dzimušais un dzīvojošais – mūsu ir tik maz, ak vai. Glābējsilītes pašas par sevi nav slikts ieviesums, jo nedrīkst izslēgt traģiskas sakritības, kas liedz mātei pašai savu atvasi audzināt. Bet 16 tajās ieliktie zīdaiņi varbūt pat liecina par šo mazuļu dzemdētāju zināmu godīguma pakāpi, neizmantojot bērnu kā pabalsta resursu. Bet jebkurā gadījumā paliek daudz jautājumu un galvenokārt par vērtībām, atbildību, pienākumu un sabiedrības attieksmi. Tīmekļa daudzbalsīgais koris it kā apstiprina, ka sabiedrība ir ļoti aktīva un tur plaukstu uz dzīves pulsa.

 

Taču patiesībā darīšana ar kārtējo mītu: sievietei, kas daudzu acu priekšā ilgi staigāja ar kuplu vidukli, atkal slaidai kļūstot, nav nekāda pamata uztraukties, ka līdzcilvēki vismaz garām ejot pajautās par bērniņu. Daļas nevienam nav. Bet ziņkārīgajam var atcirst, ka tā ir privāta teritorija, kuru apsargā dažādi cilvēktiesību aizstāvji.

 

Turklāt demokrātiskā valstī pastāvošo izvēles brīvību ikviens drīkst šūt pēc savas piegrieztnes – kā izlemjot bērna laišanu pasaulē, tā pēc dzemdībām no viņa atsakoties. Taču es neaicinu šīs sievietes publiski gānīt vai citādi iespaidot. Urda vienīgi doma, ka arī tām glābējsilītē mazuli ielikušajām vai dzemdību namā atstājušajām taču ir tuvinieki, bet pavisam apaļajām bārenēm kādi paziņas un par draugiem saukti. Ko viņi?…

Taisām valsts nacionālās attīstības plānus, cepam gudras koncepcijas un meistarojam vīzijas par to, kāda Latvija izskatīsies pēc divdesmit un vairāk gadiem. Ļoti gribas ticēt, ka finansiāli stabilāka un visādi turīgāka. Bet laikam jau pat pēc valsts neatkarības atjaunošanas dzimušos turpina ģenētiski traumēt sociālisma iekārtā pastāvējušais kroplas direktīvas veida “komunisma cēlāja morāles kodekss”. Jo neviens politiķis, jaunos un daudzsološos ieskaitot, neuzdrošinās ierunāties par to, ka, valstij no ekonomisko spaidu purva vairāk vai mazāk veiksmīgi kuļoties, sabiedrības morālā krīze iet dziļumā, kur sajūk principi un vērtību kritēriji. Līdzīgi zemdegu ugunij šī krīze gruzd, uzstājīgi dūmojot, lai izlauztos šķietami neparedzētās vietās. To, manuprāt, apstiprina nu jau draudīgus apmērus sasniegušais Latvijas līgavu tirgus, kurā trešo valstu pilsoņi bez lielas piepūles atrod kandidātes laulībām par spīti stāstiem, ka jauno sieviešu peļņa no šādas “ģimenes” dibināšanas būs tikai pazemojumi, nelaimīgi vai negribēti bērni. Vēl zīmīgāks morālās krīzes liecinieks ir fakts, ka šajā dzīvās preces apgrozījumā iesaistījušies nevis no kosmosa iefiltrējušies ļaundari, bet mūsu pašu, Latvijas cilvēki, kuri tajā saskatījuši tikai jaunu un ienesīgu rūpalu.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+