×
Mobilā versija
+5.9°C
Mirta, Ziedīte
Piektdiena, 20. aprīlis, 2018
30. janvāris, 2018
Drukāt

Jānis Vimba: Latvija nav stulba vieta

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Jānis Vimba

Latvijas Nacionālā teātra (LNT) aktieris JĀNIS VIMBA arvien rosīgāk iemēģina spēkus teātra režijas lauciņā – 30. janvārī LNT pirmizrāde viņa režijas diplomdarbam, Jasmīnas Rezā komēdijai “Art”, bet tikmēr pavasara uznācienu uz lielās skatuves gaida kopā ar kolēģiem Kasparu Zvīguli un Artūru Krūzkopu radītā “Ideālā žurka”.

Pirms četriem gadiem tikāmies jūsu iestudēto Mihaila Bulgakova “Jaunā ārsta piezīmju” pirmizrādes priekšvakarā. Vai tas, ka tik neatlaidīgi turpināt iet režisora ceļu, nozīmē, ka pārkvalificējaties?

J. Vimba: No aktieriem galīgi pazust negatavojos, jo nav sajūtas, ka šajā profesijā būtu izdarījis visu. Tāpēc šobrīd gribu pasēdēt uz diviem krēsliem. “Jaunā ār­sta piezīmes” bija pārbaude, kurā pats sev apstiprināju, ka mani vispār interesē režija, pašlaik šis ir loģisks solis tālāk. Pirms ķerties pie šāda uzdevuma, protams, kārtīgi aprunājos ar ģimeni, jo šāds dzīves režīms ienes korekcijas visā ikdienā, turklāt vēlējos, lai izrāde nebūtu stihisks notikums, bet plānota norise, kam jāveltī daudz laika.

Iepriekš teicāt, ka aktieris Vimba traucējot režisoram Vimbam. Vajadzīga robeža starp režisoru un aktieri?

Manuprāt, viena profesija ietekmē otru. Ievēroju, ka pats aktieriem uzdevumus skaidroju tā, it kā režisora teikto gribētu sadzirdēt pats kā aktieris. It kā nodarbojos ar tulkošanu. Varbūt tas nav pareizi un ir pārāk laik­ietilpīgi, gadās, ka “aizlidoju” garās runās tā vietā, lai vienkārši pateiktu – klusāk. Man vēl daudz jāmācās. Neprotu arī novilkt robežu starp režisoru un aktieriem. Kad kopā aizejam uzpīpēt, nevaru taču ar kaula ģīmi stāvēt viens pats maliņā. Savukārt vakarā spēlējam izrādi, kurā esmu aktieris, nevis režisors.

Vai režiju var iemācīties – esat taču bez piecām minūtēm diplomēts režisors?

Uzskatu, ka mums akadēmijas maģistrantūrā ir veicies, ka ir tādi pasniedzēji un reizē kolēģi kā Reinis Suhanovs, Elmārs Seņkovs, Indra Roga, Pēteris Krilovs, pat ja ar lielu daļu jau esmu strādājis kopā. Varbūt arī pašam ausis kļuvušas dzirdīgākas, jo visos esmu kaut ko saklausījis. Taču joprojām reizēm ir sajūta, ka mute aiz pārsteiguma vaļā un dzirdu kaut ko jaunu. Būtu gribējis atļauties studijām veltīt vairāk laika – dabūt tam trīs dienas nedēļā reizēm ir neiespējamā misija. Ceļos septiņos un mājās esmu pirms pusnakts. Visu dienu skrienu. Esmu darbarūķis, kuram patīk strādāt, nevis eksistēt darbā.

Bulgakovs, Rezā… Nevar nepamanīt jūsu simpātijas pret pārbaudītām vērtībām.

Absolūti. Nav svarīgi, kura laikmeta darbs tas ir – ja lasu un manī kaut kas notiek, ir vērts. Bet strādāt ar lieliem vārdiem nav pašmērķis – redz, paņemšu un tā kārtīgi izdīrāšu, un parādīšu visiem. Tomēr šis ir absolūti universāls materiāls, kas nerada šaubas par savu vērtību. Ar vairāk vai mazāk labiem panākumiem to iestudē visā pasaulē, un man jādara viss, lai to nesačakarētu, bet pieliktu klāt kaut ko no sevis. Kāpēc visa pasaule lasa Dostojevski vai Šekspīru? Tāpēc, ka viņos kaut kas ir! Jā, Rezā “Art” ir iestudējis gan Alvis Hermanis, gan Lauris Gundars, nu Dailes teātrī ar to startējis arī Džilindžers. Tomēr par šo darbu izlēmu jau studiju sākumā, izvēlējos starp vairākām tēmām, kas tobrīd rosījās galvā. Uzvarēja spēcīgākā – draudzība. Reizē izrāde ir stāsts arī par tās otru pusi – vientulību. Mēs, Rietumu sabiedrība, esam kļuvuši toleranti, atvērti, visu pieņemoši, nepārtraukti draudzējamies un komunicējam, bet savādā kārtā kļūstam arvien vientuļāki. Laikam tāpēc, ka attiecības paliek paviršākas, formālākas. Meklējam ātros acu “aizmālēšanas” variantus – drusku padraudzējamies, un tad jau nākamais. Tas ir absurds, kas tomēr bīda uz priekšu pasauli. Šobrīd manā skatījumā neviens par šo tēmu nerunā tik precīzi, kā to dara Rezā.

Kur redzat savu, režisora, uzdevumu?

Teātris sākas pauzē starp rindām. Teātris jāatrod neuzrakstītajā – tajā, kas ir apkārt tekstam. Tāpēc izrādes atšķiras. Tas, ko nevēlos – negribu nevienu mācīt. Tāpēc droši vien es nevarētu taisīt izrādi bērniem, jo tur tās smadzenes jāpavirpina kaut kādā konkrētā virzienā.

Jūsu aktieru paaudzē novērojama vēlme pašiem būt teātra radītājiem. Šis nemiers ir jaunās, “domājošo” aktieru paaudzes pazīme?

Manuprāt, laiks, kad uzvaras gājienā gāja tā dēvētie spēka un ekstāzes aktieri, ir pagājis. Mani neinteresē pārspīlējumi un asaras. Mūsdienās nemaz nevari atļauties būt “nedomājošs” aktieris, tādu vairs nav. Ja cilvēks var nospēlēt ar galvu – lūk, tas man ir interesanti. Reizēm man lielākais izaicinājums ir prast pievaldīt mēli. Es sev bieži situ pa nagiem, nodomājot – ne tava vieta, ne tavs laiks, tu šobrīd jaucies cita cilvēka darbā.

Jūs zināt, ko uzrunājat, veidojat izrādes?

Cilvēkus. Protams, nav iespējams ielīst citas paaudzes ādā, un, veidojot izrādi, varu domāt tikai kā mana paaudze. Svarīgi, lai būtu par ko runāt. Piemēram, ar Uldi Dumpi mūs šķir trīsdesmit gadu vecuma starpība, bet viņš ir modernākais cilvēks, ko esmu redzējis.

Vai arī teātra žurka šajā pavasarī kļūs par “īsto”, ja reiz esat uzņēmušies tās radīšanu kopā ar “īsto” izrāžu sērijas kolēģiem? Afišā gan minēts – šī būšot “ideālā žurka”.

Jau agrāk Ojārs Rubenis ieminējās, ka derētu “īstos” pārcelt jaunā kvalitātē, augt. Arī pašiem bija sajūta, ka kļūst par šauru. Kādreiz šķita, ka 150 cilvēku jaunajā zālē ir gana, bet tagad ir vēlme pēc plašuma. Protams, ilgi domājām, bet saņēmāmies drosmi un nu jau esam līdz ausīm iekšā šajā projektā. Esam pievērsušies ideālās Latvijas meklējumiem un mums pašiem kā meklētājiem.

Kādas atziņas radušās, pētot šā brīža sabiedrisko dzīvi?

Man bija šoks, ka, izrādās, neesmu gribējis tik daudz ko redzēt un saprast. Izrādās, pašam ir ērti nezināt. Dzīvot mazliet miglā, jo, kad roc arvien dziļāk, ap dūšu sametas arvien šķērmāk un bezcerīgāk. Tik daudz absurda! Ja Latvijā var pierādīt, ka kāpās stāvoša māja ir kuģis, un to var apstiprināt tiesa! Tas reāli sāp, ka šādas lietas dienu dienā, gadu gadiem ar kaula ģīmjiem dara nopietni onkuļi. Ko te var darīt teātris? Runāt un vēlreiz runāt. Protams, pastarpināti. Mēs neesam nedz tiesa, nedz pētnieciskā žurnālistika. Mēs nevaram mācīt, kā ir pareizi, un kā – nav. Varam teikt – ei, klausieties, ir tāda problēma. Pats galvenais, negribam teikt, ka Latvijā ir draņķīgi. Jā, ir daudz cilvēku nepareizā laikā un nepareizā vietā, ir daudz stulbu, sasteigtu lēmumu un daudz nejēdzīgi iztērētas naudas un laika. Bet ir svarīgi saprast, ka Latvija nav stulba vieta – mēs to mīlam, šo dabu, cilvēkus. Pateikt, ka viss ir mēsls, ir pats vieglākais, bet tas nav mūsu mērķis. Beznosacījuma mīlestība pastāv tikai vienā gadījumā – starp bērnu un māti, visas pārējās tikai top. Tāpat arī ar attieksmi pret Latviju – tajā ir jāiegulda.

Kāpēc skatītāji grib nākt uz teātri un smieties par politiku?

Mēs daudz par to esam domājuši un runājuši. Neesmu pārliecināts, ka cilvēki vienmēr grib smieties. Varbūt mēs gribam runāt? Varbūt gribam, lai kāds skaļi pasaka mūsu vietā? Iespējams, kāds nevēlas būt vientuļš murmulētājs savā dīvānā. Citādi sāk darboties klusēšanas spirāle – kā tad, kad viens tramvajā nobļaujas, ka visi latvieši ir cūkas, un tu sēdi un neko nesaki, domādams, ka visi pārējie te laikam nav latvieši. Bet varbūt viss tramvajs ir tādi paši kā tu, un spēku samērs ir pretējs? Šobrīd tas notiek arī politikā – ja kāds skaļi, pārliecinoši “fleitē”, visi klausās. Un neko nesaka, jo, kas zina, varbūt man vienīgajam tas šķiet muļķīgi. Ja kāds sāktu runāt, izrādītos pavisam citādi.

Žurka nebūs smieklīga?

Protams, būs. Tikai smiekliem ir dažādas krāsas – ir inteliģents humors, slēpts humors, sarkasms. Ir brutālais amerikāņu humors un melnais angļu humors. Bet mēs meklējam latviešu humoru.

Jasmīnas Rezā komēdija “Art”

Režisors: Jānis Vimba, kostīmu māksliniece Madara Botmane, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.

Lomās: Ainārs Ančevskis, Mārtiņš Egliens, Egils Melbārdis, Nellija Bubujanca.

Tuvākās izrādes Nacionālajā teātrī: 30. janvārī, 6., 19. februārī, 8. martā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+