VIDEO. Mīlestības noslēpums ir lielāks par nāves noslēpumu. Saruna ar Viesturu Kairišu 4
Šonedēļ, 1. februārī Nacionālajā teātrī pirmizrāde – Oskara Vailda un Riharda Štrausa “Salome” Viestura Kairiša režijā. Kādēļ režisors izvēlējies iestudēt šo materiālu, jautājām viņa pirms pirmizrādes. Pilna intervija ar Viesturu Kairišu 30. janvāra “Kultūrzīmēs” un e-izdevumā.
– Viestur, sakiet, lūdzu, kādēļ pasaules līmeņa literārā teksta un mūzikas simbiozes triloģiju Nacionālajā teātrī, kurā jau esam redzējuši Raiņa “Uguni un nakti” ar Riharda Vāgnera mūziku, tad Henrika Ibsena “Pēru Gintu” ar Edvarda Grīga mūziku, nu esat nolēmis noslēgt ar “Salomi” Riharda Štrausa mūzikas ietvarā?
Viesturs Kairišs: – Primārais bija ne tik daudz Oskara Vailda luga “Salome” kā Riharda Štrausa opera “Salome”, kaut arī teksta ziņā operā izmantots gandrīz katrs lugas vārds un mums teksta arī ir vairāk nekā operā. Taču tieši mūzikā, īpaši finālā, kur Salome saņem Jāņa Kristītāja galvu uz sudraba paplātes, skūpsta to, un Hērods nogalina meiteni pašu, mūzikā izpaužas Salomes līdzpārdzīvojuma atklāsme. Jo mīlestības noslēpums ir lielāks par nāves noslēpumu. Tieši mūzikas nopelns ir tas, ka darbs nebeidzas ar vienkāršu traģisku notikumu. Līdzpārdzīvojuma atklāsme slēpjas tieši Riharda Štrausa mūzikā, kurš atšķirībā no sava uzvārda brāļa valšu karaļa Johana Štrausa ir Vāgneram un Māleram radniecisks skaņradis, viena no radikālākajām personībām mūzikā, 20. gadsimta operu reformators, kura “Salome” ir viena no pasaules radikālākajām operām. Ir pat leģenda, ka Mālers pievērsies simfonijām un nevis operām tādēļ, ka baidījies no Riharda Štrausa konkurences.
