Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
24. februāris, 2012
Drukāt

Latvijas īpatnība: sabiedrības šķelšana notiek arī no ārienes (1)

brivpiemin_leta

Sabiedrības sašķeltība, par ko tagad runā no rīta līdz vakaram, daudzviet vecajā Eiropā ir krietni izteiktāka nekā Latvijā. Raksturīgākais, bet nebūt ne vienīgais piemērs tam ir pa lingvistiskajām un reģionu robežām sadalītā un iekšpolitisko krīžu plosītā Beļģija, kuru, kā reiz ironiski sacījis bijušais premjers Īvs Leterms, vieno “tikai karalis, futbols un alus”.

 

(Drīzāk gan flāmus un valoņus vēl kaut cik satur kopā Eiropas galvaspilsēta Brisele.) Pat ilgie labklājības gadi nav palīdzējuši veidot valstiskās vienotības apziņu, jo to noārda izraudzītais un ar likumu arvien vairāk nostiprinātais dzelžainais “kopienu modelis”. Protams, dažādu valstu problēmas ir atšķirīgas, jo atšķirīga ir vēsture.

Viena no Latvijas īpatnībām ir tāda, ka sabiedrības šķelšana notiek arī no ārienes. Kas bija viens no iemesliem, gan ne vienīgais, kāpēc Latvijai tika uzspiests t. s. valodu referendums. Šo apstākli vajadzētu pienācīgi ņemt vērā, sludinot “labu gribu”. Zināmā mērā tā pat būtu sabiedrības maldināšana – sak, pilnveidosim integrāciju, sāksim pragmatisku dialogu, un viss būs kārtībā. Jaunievēlētais Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks (intervijā krievu versijas TVNET) apgalvo: “Ja latviešu valodas apmācība notiktu uz brīvprātības pamatiem, nevis piespiedu kārtā (?), tad mums nebūtu tādu referendumu un valodu problēmu.” Par ko ir atļauts stipri šaubīties. Taču uz Muižnieka kunga oficiālajiem, no augstā amata pozīcijām izteiktajiem ieteikumiem vēl drusku jāpagaida, jo viņš sāks pildīt savus pienākumus aprīlī. Atceroties, kādas – pavisam 47 – valstis ietilpst EP, viņu gaida neaptverami plašs darbalauks. Turklāt ne tikai valstīs ar apšaubāmu demokrātijas līmeni, bet arī Rietumeiropā.

 

Un, spriežot pēc komisāra publiski izteiktajiem uzskatiem, ja vien Muižnieka kungs pie tiem strikti pieturēsies, var sagaidīt, ka pamatīgu brāzienu no viņa saņems, piemēram, Francija, kas vispār nav pievienojusies EP Konvencijai par nacionālo minoritāšu aizsardzību un kuras izpratne par integrāciju vai valodu politiku, ja vadās pēc komisāra tēzēm, ir pilnīgi aplama un pat ļoti nosodāma…

 

Notiekošais jāaplūko arī plašākos mums labi zināmās “tautiešu politikas” ietvaros. Un nepiemirstot par Krievijā darbojošos attiecīgas ievirzes organizāciju un partiju – dažs “PCTVL” un “SC” deputāts ir bijis to saietu viesis – nostādnēm, kuru pamatā ir, kā reiz tika rakstīts Krievijas kopienu kongresa dokumentā, “cildenais krievu nacionālisms”, un tas esot cildens un no citiem atšķirīga tāpēc, “ka tiek īstenots projekts – Krievijas impērija”. Nevajadzētu aizmirst arī propagandas kanālus, kas tiražē šo “projektu” Latvijā. Būtu gan ārkārtīgi pārsteidzīgi teikt, ka minēto ideju dziļi tur sirdī un prātā visi “par” balsojušie, tāpat Zilupes bezdarbnieks nav bāžams vienā maisā ar Rīgas jefiņu. Vispārinājumi nav vajadzīgi, jo bija arī latvieši, kas balsoja par, un mēs zinām, kas to pat skaļi afišēja, un ne mazums krievu, kas balsoja pret. Jāatzīst, ka šie Latvijas pilsoņi nav pienācīgi novērtēti. Un šoreiz gandrīz jāpiekrīt Ušakova pārmetumam, ka “krievi par ministriem netiek”. Vēl būtu labi, ja viņš atcerētos, ka, piemēram, Andreju Judinu no Augstākās tiesas tiesneša amata “atstūma” tieši “SC” deputāti…

Patriotismu vai patriotisma trūkumu gluži nenosaka etniskā piederība. Latvijas nesenā pagātne to daudzkārt ir pierādījusi. Tā pati pagātne, bez kuras apzināšanās tagadne nav ne izprotama, ne arī veidojama.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Ilgo “Vienotības” varas gadu secinājums- runāt jau varam un, protams, vajag, bet vezums nekust…

Draugiem Facebook Twitter Google+