Latviskais dzīvesveids kā bagātība. Atbilde “LA” lasītajai 2
“Ko nozīmē “latviskais dzīvesveids”? Kas tas tāds?” jautā “LA” lasītāja Olga Bormane. Viņa pamato, ka vecmāmiņas laikos laukos istabā bija vērpjamais ratiņš, pagalmā – klētiņa, bija tāda tradīcija kā cūku bēres… Bet tagad, dzīvojot Rīgā divistabu dzīvoklī, ir pavisam citāds dzīvesveids, turklāt mēs visi vienu un to pašu pērkam, to pašu ēdam… Gan latvieši, gan es, puskrieviete. Dzīvesveidu maina laiks, apstākļi, vide. Ne jau tautība nosaka dzīvesveidu.”
Lasītājas jautājumu uzdevu literatūrzinātniecei, folkloristei, valodniecei, rakstniecei un politiķei Janīnai Kursītei-Pakulei, kura ilgus gadus ir devusies ekspedīcijās un visos novados pētījusi mājas, paradumus un tradīcijas. Viņa teic: “Dzīvesveids ir ilgākā laikā izkopts cilvēka vai kolektīva (tautas, sabiedrības daļas) uzvedības veids, kas ietver savu vērtību sistēmu, dažādus paradumus, tajā skaitā, kā svinēt un ko svinēt, sadzīves, tajā skaitā ēšanas, tradīcijas u.tml. Globalizācijas laikmetā daļa no dzīvesveida tipiskajām pazīmēm, kas tam bija raksturīgas agrāk, patiešām ir zudušas. Iepērkoties lielveikalos, atšķirības cilvēku apģērbā, ēdiena lietojumā lielā mērā ir vienveidīgojušās. Tomēr gadsimtos izkoptā krāsu izvēle (apģērbam, mājai u. c.), ornamenta izvēle izšuvumos (latviešiem ģeometriskais, krieviem augu ornaments), svinēšanas paradumi (piem., latviešu kāzas un krievu kāzas, latviešu Jāņi un krievu Troica, godos dziedamo dziesmu valoda un repertuārs utt.) joprojām ir tas, kas veido atšķirības nianses, šajā gadījumā – Latvijā dzīvojošajām tautām. Latviskais dzīvesveids nav nekas labāks vai sliktāks par krievisku vai vācisku, vai citu dzīvesveidu, tas ir vienkārši nedaudz atšķirīgs, bet jebkurā gadījumā tā ir bagātība. Ja mēs neatšķirtos nemaz, kā gan mēs spētu ievērot cits citu.”
