Kultūra
Literatūra

“tā bija mīlestība, ko trijos naktī sabrauca vilciens” Lauras Greizes dzeja 16


Laura Greize
Laura Greize
Personiskā arhīva foto

“Māksla man vienmēr bijusi tuva, jo nespēju sēdēt uz vietas, kad manī mutuļo jaunas un neparastas idejas,” saka LAURA GREIZE. Jaunā autore ir augusi Aglonas novada Saleniekos, šobrīd dzīvo un strādā Rēzeknē. Mācījusies Aglonas vidusskolā (te spērusi pirmos soļus rakstīšanā), 2012. gadā absolvējusi Preiļu Valsts ģimnāziju (tagadējā Jāņa Eglīša Preiļu Valsts ģimnāzija). Sevis meklējumi mākslā Lauru aizveda uz Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmiju, kur 2016. gadā viņa absolvēja profesionālā bakalaura studiju pro­grammu “Interjera dizains”, bet 2018. gadā – profesionālā maģistra studiju programmu “Dizains”.

“Ir pagājuši vismaz 15 gadi, kopš pirmoreiz uzrak­stīju ko atmiņā paliekošu, un jau tajā laikā mans uzrakstītais bija bērnam neraksturīgs, skarbs un patiess,” par savas daiļrades pirmsākumiem teic Laura. Skolas laikā, literatūras skolotājas Monikas Pušņakovas mudināta, viņa aktīvi piedalījās dažādos jaunrades konkursos, kuros tika gūti arī laureātes tituli, piemēram, Andreja Eglīša jaunrades konkursā, Robertam Mūkam veltītajos jaunrades darbu konkursos, Naaizmērstulei veltītajos jaunrades darbu konkursos, Jānim Klīdzējam veltītajā radošo darbu konkursā u. c.

Dzeja ir publicēta Preiļu novada literārajā almanahā “Sirdsbalsis” (2011. gads), Aglonas vidusskolas jauniešu radošo darbu krājumā “13. vilnis” (2015. gads), kā arī dažādos laikrakstos. Izstrādājot maģistra darbu grafiskā dizaina jomā “Grāmatu grafiskā dizaina tendences un to mijiedarbība ar lasītāju”, 2018. gadā Laura uzdrošinājās un izdeva savu pirmo dzejas grāmatu “Nolādētā”, kurā viņas dzeja savienojas ar pašas radīto grāmatas dizainu. Grāmatā publicēti 56 dzejoļi un izmantotas 10 grafiski apstrādātas pašbildes.

“Meklējot galveno grāmatas dizaina un satura kopsaucēju, visraksturīgākie izrādījās konkrētas noskaņas atslēgas vārdi: tumsa, sāpes, lietus, mēness, rētas, spārni, dūmi, nakts, neprāts, vīns, spēle, asfalts, dēmoni, lauskas, asinis, murgs, uguns, pelni un lāsts. Izvēlētie atslēgas vārdi rada mistikas un dēmoniska rakstura sižetu, kas atspoguļo emocionālu depresijas stāvokli, spēli starp tumšo un gaišo, neparastumu un tajā pašā laikā signalizē par sievišķīgi maģisko spēku, tas ir viens no galvenajiem faktoriem, kurā dzeja saplūst ar grāmatas dizainu un nosaukumu “Nolādētā”,” stāsta grāmatas autore. Viņa atklāj, ka grāmatas virsraksts asociatīvi nozīmē “lāsta nesēja, neparastā, velnišķīgā, citādā, kas aprak­sta arī manu paškritisko novērtējumu par savu vietu sabiedrībā un vispārpieņemto normu sagraušanā”.

Laura atzīst, ka lielākais hobijs esot meklēt iedvesmu, kas atrodama it visur. Viņai patīk fotografēt, vakaros skriet pa pilsētas ielām, bet, kad atnāk iedvesma, – zīmēt, skicēt. “Ticu, ka ikvienam paredzēts savs īpašais darbs, profesija vai dzīves misija, kurā nogurumu un ikdienas rutīnu uzveic laimes un gandarījuma sajūta,” uzskata Laura, atklājot, ka šobrīd strādā pie savas otrās grāmatas, kuru cer izdot nākamajā gadā.

– Kas bija sarežģītākais, strādājot pie sava dzejas krājuma dizaina izveides?

L. Greize: – Vissarežģītākā bija cīņa pašai ar sevi un iekšējiem jautājumiem “vai man to vajag”, “vai tas kādam būs vajadzīgs”, klāt nāca pilnīgs iedvesmas trūkums, ko izmantoju savā labā, atrodot veidu, kā savienot sev divas tuvas lietas – rakstīšanu un fotografēšanu. Arī pats grāmatas dizains ļauj kāpt pāri ierastām likumsakarībām – grāmatas pamatteksti ir piedāvāti balti uz melna, nevis melni uz balta fona. Dizains simbolizē atteikšanos no ierastajām normām un uzskatiem.

– Kuras grāmatas dizains tev visvairāk palicis atmiņā un kāpēc?

Saistītie raksti

– Krievu mūziķes un rakstnieces Olgas Serjabkinas grāmata “Тысяча “М”” (izdevniecība “Эксмо”, 2017), kuras dizaina pamatā ir melnbaltas fotogrāfijas no autores personīgā arhīva ar mazliet erotisku, atklātu un provokatīvu raksturu. Šāds dizains atklāj to smalko dvēseles kailuma robežu, kas ir starp autora dzeju un lasītāju.

– Ja tev būtu jāiemūžina fotogrāfija, kas tevi raksturo, kas tajā būtu redzams?

– Visdrīzāk tas būtu pirmais sniegs krēslas stundā, tālu fonā – pilsēta ar kūpošiem skursteņiem un mašīnu gaismām, un, protams, blonda meitene ādas jakā un baltās kedās. Tāds neprātīgs juceklis starp dabu, pilsētu un cilvēku.

Šajā “Kultūrzīmju” numurā lasītājiem piedāvājam Lauras Greizes dzejoļus.

***

visas lielākās izvēles manā dzīvē

notiek tad, kad kauliņi jau ir mesti

kad ir aizvērtas acis un duelī

izšauta pēdējā lode

pārplīst ziepju burbulis

kas pildīts ar skābekli

ko man deva tava apmātība,

bet kauliņi krīt

un tiek nopirktas laimīgās lozes,

kas gaida tavu pirmspēdējo skūpstu

pirms laimes

***

tā bija mīlestība,

ko trijos naktī sabrauca vilciens

tā bija pasaka,

kurā visi klusē un neviens neko nesaka

tā bija mīkla,

kurā noslīka daudzi

kārtējais vakars divvientulībā

ar sarkanvīna glāzi

otra glāze mēmi tukša stāv uz galda

es gaidu tevi

un tu kā vējš mīli aukstumu,

ledus gabalus, kas atsitas pret stikla malām

un manu saplēsto dvēseli

tā bija mīlestība,

kas trijos naktī zvanīja pie atvērtām durvīm

un tā arī neienāca iekšā

tā bija pasaka,

kurā visi dzīvoja ilgi, bet ne laimīgi

tā bija mīkla,

kurā satinās diena un nakts

***

tu tik labi pazīsti to mīlestību

kas neizdzīvo līdz rītam,

kas pazūd kā ledus viskija glāzē

un lūpukrāsa uz tava baltā krekla

tie ir rīti,

kad labāk gribētos sajukt prātā

un spēļu zālē piespēlēt dvēseli velnam

bet, nē, tas neies cauri

mēs sen savas dvēseles iemainījām

pret spārniem

un mūs apčakarēja

un rozā brilles pēkšņi

sāka rādīt melnu

un tad es satiku tevi

un mīlestību

kas nespēj dzīvot

 

***

aiz loga putenis

un sirdī mazā kapsēta, ko sauc par tevi

kūpoši skursteņi un izdegušas ogles

no tiltiem,

kurus solījām viens otram

šodien pilsēta klusē

un baltais aukstums

saplūst ar mūsu melno dvēseli

pēc pusnakts viss atkal kļūs netīri pelēks

Pelnrušķīte pakļūs zem vilciena

un pilī pārdegs pēdējās spuldzes

gluži kā vējš nopūš sveces

lielo un mazo mīlestību kapsētās,

kur leduspuķes slēpjas aiz melnām mežģīnēm

bezkaislīgs aukstums

līdz tirpiņām un elpas trūkumam

***

stipra

brīva

un salauzta līdz simtdaļām

mani jālasa pa gabaliem

kā stikla glāzi

es varu aiziet līdz pasaules malai

un uzvarēt deviņgalvu pūķi

es varu uzkāpt Everestā

un nonest zvaigzni

tikai vakaros pirms miega

man jāraud vienai

pārdzīvojot simtiem mazu sirdslēkmju

es dzīvoju iedomu pasaulē

kur esi tu

un viss atduras pret tevi

kā vienmēr

nomodā, sapņos, murgos un ārpus rāmjiem

gribas pamosties

bet tad kustība apstājās

pazūd gravitāte

un mūsu vairs nav

kā atrast savu realitātes teoriju

un izdzīvot vēl dienu

***

zīmes ir visur

zvaigznājā, uz muguras lāpstiņām

un sapņos

kuros tu sadedz pelnos

bet līdz pēdējam sildi mani

tu – mana likteņa zīme

starp ugunszīmi un nelaimīgā likteņa līniju

starp kaujām un zaudējumiem

starp brīžiem

kad acis spīd tik ļoti

ka klejotāji jūt,

kā viņu dvēseles paņem velns

nu tik ļoti,

tik ļoti

ka atkal gribas dzīvot…

***

es varu būt jebkas,

ko tu vēlies –

baltā vārna vai dzeloņdrātīs

sapinies melnais gulbis

es varu būt tavs neglītais pīlēns,

kas sapīsies instagram filtros

es varu būt putns bez spārniem

un triekties visos logu stiklos pēc kārtas

es varu būt –

tikai es vairs nemāku lidot

kauti putni un skaļi vārdi

sešas viskija glāzes deviņās rindās

un sprediķis sprieduma formā

vai mēs esam tie, par ko izliekamies?

kā putni debesīs

mazi un neaptēsti

ar trīs sekunžu atmiņu un vēlmi pēc baltmaizes

kas mēs esam,

kad debesis izšķīst un paliek vien zeme, noklāta pelniem?

domu lidojums norimst

un cerības izmirst kā dinozauri

vien putni un pagājušā rudens vīns

tik sekli un patiesi

LA.lv