Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
24. marts, 2016
Drukāt

Lieldienas pastiprina cerību. Saruna ar mācītāju Kārli Žolu (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Kārlis Žols

Pēc 15 Ziemeļkalifornijas latviešu draudzē nokalpotiem gadiem Latvijas luterāņu baznīcas mācītājs KĀRLIS ŽOLS ir atgriezies Latvijā, kur turpina kalpot kā prāvests Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā ārpus Latvijas (LELBĀL) un strādā par reliģijas vēstures un mūzikas skolotāju. K. Žols brauc arī garīgi aprūpēt latviešu luterāņus Sanktpēterburgā. Sarunā ar viņu – ne tikai par Lieldienu brīnumu, bet arī baznīcas lomu sabiedrībā un to, kā sader kopā tautiskās un kristīgās Lieldienu tradīcijas.

 

– Jūs ilgi esat dzīvojis Amerikā, pazīstat turienes apstākļus. Vai ASV kristiešu draudzes dievkalpojumos arī aizlūdz par saviem laicīgajiem vadītājiem? Latvijā esam redzējuši, kā politiķi iet zvērēt baznīcā. Vai tamlīdzīgi notiek arī priekšvēlēšanu laikā Amerikā?

– Noteikti gan latviešu, gan amerikāņu draudzēs lūdz par laicīgajiem vadītājiem. Tiesa, viens no ASV valsts uzbūves pamatprincipiem ir valsts varas un reliģijas jeb baznīcas savstarpējā šķirtība. Bet, vērojot, kā notiek politiskie un garīgie procesi, redzams, cik liela nozīme politisko spēku virzībai uz priekšu vai, gluži pretēji, nespējai attīstīties, ir jautājumiem, kas saistīti ar reliģiju un to, kā vienu vai otru politiķi atbalsta kāda reliģiskā grupa.

Abu lielo partiju prezidenta amata kandidātu priekšvēlēšanu kampaņās liela nozīme ir tam, kā dažādas kristīgās baznīcas, organizācijas apstiprina savu atbalstu vienam vai otram kandidātam. Manuprāt, tas diemžēl spēlē ārkārtīgi lielu lomu kandidāta prestiža vairošanā.

– Diemžēl? Vai tas nozīmē arī, ka kandidāts var ziedot lielu naudu un tā iegūt atbalstu?

– Arī tā. Jo redzam, cik maza nozīme tādos gadījumos ir valsts un baznīcas šķirtības principam.

– No otras puses, ja jau baznīca apstiprina, ka cilvēks godīgs, ievēro Dieva baušļus, vēlētājam ir pamats viņam uzticēties. Latvijā gan ir bēdīga pieredze ar Pirmo jeb t. s. mācītāju partiju ar visu labo ieceri, ka baznīcai vajag politiķus, kuri likumdevēja līmenī iestājas par baznīcai svarīgiem jautājumiem.

– Latvijā baznīcas iesaistīšanās priekšvēlēšanu kampaņā bija daudz vienkāršotākā līmenī, nekā tas notiek Amerikā. Latvijā bija politiķi, kuri neko daudz no kristietības nezināja, vienkārši piesavinājās šo kristietības piesegu savu politisko mērķu sasniegšanai. To uzskatu par diezgan nožēlojamu rīcību.

– Šogad Lielā Piektdiena Latvijā sakrīt ar Komunistiskā genocīda upuru piemiņas datumu. Jūs pirms trim gadiem braucāt kopā ar režisori Dzintru Geku un “Sibīrijas bērniem” pa kādreizējām deportēto dzīvesvietām. Ko jums tas nozīmēja?

– Šobrīd, 2016. gadā, mēs varam tikai runāt ar tiem cilvēkiem, kuri pārdzīvojuši represijas un kuri, paldies Dievam, vēl ir mūsu vidū, un mēģināt iedomāties, kā tas bija. Jaunākām paaudzēm to gadu notikumus izprast ir ļoti grūti. Tāpat kā Kristum pie krusta viss tika atņemts, tā kaut ko no tām sāpēm pieredzēja arī izsūtītie cilvēki, kuriem reāli viss tika atņemts. Tāpēc atcerēties, pieminēt upurus, aizlūgt par viņiem ir reizē pienākums un arī viens no sakrālajiem aspektiem. Šajā dimensijā tautas vēsturiskā atziņa vai tautas ciešanu piemiņa savienojas ar kristīgo atziņu, ka mēs caur šīm sāpēm sajūtam, ko nozīmē būt par Kristus sekotāju. Kāds no lielajiem domātājiem ir teicis: “Gudrība – tās ir kristalizētas sāpes.” Ļoti gribu cerēt, ka latviešu tauta savā 20. gadsimta ceļā ir ieguvusi kādu lielāku gudrību.

Represēto piemiņas dienas ir svarīgas arī ārpus Latvijas luterāņu draudzēs. Amerikas un citu valstu latviešu draudzēs vairāk gan tiek pieminēts 14. jūnijs. Jo tie cilvēki, kas veidoja ārpus Latvijas latviešu sabiedrību, 1949. gadā bija jau vairākus gadus prom no tēvzemes.

– Ko Lieldienās baznīcā atrod tie cilvēki, kas piederīgi draudzēm, un ko – pārējie, kuri uz baznīcu aiziet tikai vienu vai divas reizes gadā – Lieldienās un Ziemassvētkos?

– Tie, kas iet regulāri un sevi saista ar baznīcu, garīgumu, reliģiozitāti, Lieldienu notikumā saskata ārkārtīgi brīnumainu norisi. Kas ir Lieldienas? Augšāmcelšanās, kaut kas absolūti pārcilvēcisks, mistisks, noslēpumains, liels, kaut kas tāds, kas parāda: Dievs dara brīnumus. Lieldienas saka: brīnumi notiek! Lieldienu ideja ir, ka tas, ko mēs zinām šajā pasaulē kā zinātniski pierādītu, nav viss. Ir vēl daudzas citas lietas. Un to pierāda milzīgā Kristus augšāmcelšanās mistērija. Lieldienu notikums ir lielākais kristietības vēsturē. Mistiskais, absolūti kosmiskais notikums, kas parāda, ka dzīvība, mīlestība beigu beigās tomēr uzvar. To baznīca mēģina sludināt visus šos divus tūkstošus gadu, un ko varbūt zemapziņā sajūt arī tie, kas uz baznīcu atnāk reizi vai divas gadā.

Vienalga, cilvēks ir baznīcas loceklis vai nav, viņā ir tā sajūta, vēlme pēc kaut kā lielāka nekā tikai šīs pasaules likumi un norises. Ir taču situācijas, kur cilvēkam viss atņemts, viņš ir kādā bezcerīgā slimībā vai citos ārkārtīgi grūtos apstākļos, atcerēsimies kaut vai to, kādos apstākļos Sibīrijā nokļuva Latvijas deportāciju upuri. Cilvēki, kas saglabā cerību, spēj panest daudz vairāk.

Lieldienas ir notikums, kas pastiprina cerību, atjauno cilvēkā pozitīvo spēku. Jo dzīvība beigās uzvar!

Gads sastāv no ikdienas un no pieturas punktiem, kas saistās ar garīgām norisēm cilvēkā. Šad tad ir ļoti labi apstāties un padomāt par dziļākiem jautājumiem.

– Ja salīdzinātu, kā Lieldienas svin Amerikas latvieši un kā to dara šeit – vai ir atšķirības?

– Ārpus Latvijas tautiešu kopienās lielajos skaistajos svētkos tiek izpausts ģimeniskums, apliecināta kopība ar draudzi un visu latviešu sabiedrību. Latviešu kopiena un baznīca ir viens veselums. Lieldienas ir sabiedrisks, jauks sarīkojums. Un tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka ar to tiek zaudēta Lieldienu kristīgā nozīme. Nē, savijas kopā kristīgais un tautiskais.

– Ir dzirdēts arī, ka šeit baznīcā tradīcijas tiek pretnostatītas…

– Nekādā gadījumā negribu nodalīt dažādas Lieldienu tradīcijas un teikt, ka šūpošanās, olu ripināšana, olu slēpšana un meklēšana būtu nekristīgas vai pretkristīgas darbības. Tas būtu diezgan šaurprātīgi sacīts. Taču patiešām būtu gan žēl, ja mēs aprobežotos tikai un vienīgi ar kārtīgu izšūpošanos un olu izēšanos.

Pārdomāsim, kā Lieldienas iet kopā ar gada rites maiņu. Lieldienas ir pirmā pilnmēness svētdiena pēc astronomiskā pavasara iestāšanās. Cilvēks nevar mainīt pavasara iestāšanos vai pilnmēness iestāšanos ar kādiem saviem lēmumiem par to, kas ir pareizi un kas ne. Nē, tas notiek tā, kā pats Dievs ir pasauli iekārtojis.

Dabas augšāmcelšanās, ko svin pagāniskajās tradīcijās, iet kopā ar kristīgo vēsti – Kristus augšāmcelšanos.

– Pirms Lieldienām dosieties garīgi aprūpēt Sanktpēterburgas kristiešus. Cik liela draudze tur ir?

– Jā, LELBĀL ir draudzes ne tikai Rietumu pasaulē, bet arī Krievijā. Nelielā, apmēram 20 cilvēku draudze pulcējas krievu luterāņu baznīcā, un viņiem vadīšu dievkalpojumu Klusajā sestdienā. Tie ir cilvēki, kas Krievijā ir dzīvojuši ilgus gadus, un viņu vidū ir arī to latviešu pēcteči, kuri dzīvoja Krievijā jau pirms Staļina represijām.

Krievijā ir īpaša situācija tajā ziņā, ka Krievijas varas iestādes sadarbojas ar pareizticīgo baznīcu.

– Ir latvieši, kuri saka nevis “pareizticība”, bet “pravoslavije”, tā norādot, ka precīzāks tulkojums būtu “pareiza slavēšana”.

– Tieši tā. “Ortodoksāls” nāk no grieķu vārda “orthodoxos” un nozīmē – pareiza Dieva slavēšana. Jo “doksa” nozīmē – varenība, slava. Latvietis savā mentalitātē nav tik ļoti vērsts uz slavēšanu, bet vairāk domā par pieņemšanu vai nepieņemšanu, ticēšanu vai neticēšanu. Tāpēc ir vārds – pareizticība.

– Pirms jums uz Sanktpēterburgu brauca Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) mācītājs.

– Jā, Juris Zariņš. Tā bija laba sadarbība – LELBĀL draudzē kalpoja LELB mācītājs.

– Jūs arī piedalījāties februārī Lutera draudzes konferencē par baznīcas lomu sabiedrībā, un tur tika runāts arī, vai būtu iespējams LELB un LELBĀL apvienoties.

– Doma ir ļoti skaista – ka abas latviešu luterāņu baznīcas varētu apvie­noties. Bet kā reāli praktiski tas varētu notikt, šobrīd neviens neiztēlojas. Ideja tagad ir vienoties par kopdarbību.

– Man pēc publikācijas “LA” par šo konferenci “Risinājums – luterāņa “dubultpilsonība”?” atrakstīja vēstuli Latvijas kristietis Voldemārs Lauciņš, kurš pēta baznīcas vēsturi. Viņš spriež, ka “vēlme uzrunāt visu tautu ir gan LELB, gan arī LELBĀL, bet, atsaucoties uz 20. gadu diskusiju “Svētdienas Rītā”, atšķirība ir tajā, cik daudz baznīcai vajag pakāpties pretī tautai un cik daudz tautai vajadzētu paiet pretī baznīcai, lai tik tiešām būtu tautas baznīca, nevis mīļš, silts un tautisks klubiņš, kurā Dievs ir tikai vārda pēc”.

– Tagad nav pagājušā gadsimta divdesmitie gadi. Manā skatījumā, baznīcai, balstoties uz izpratni par Svētajiem Rakstiem, jātiecas saprast laiku, kurā tauta un valsts dzīvo, jārunā par šā brīža aktualitātēm. Tas nozīmē – nevis dibināt kristīgas partijas un iesaistīties norisēs, par kurām nezinām, kurp tās vedīs, bet izteikt viedokli par aktuāliem jautāju­miem. Atcerēsimies, kāda loma baznīcai kā progresīvam spēkam bija atmodas gados un kādu vietu tā toreiz ieņēma latviešu tautas dvēselē.

– Ko jums dod pedagoga pieredze skolā?

– Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā mācu priekšmetu “Reliģiju vēsture”, pašreiz 3. klases bērnus iepazīstinu ar Vecās Derības stāstiem. Raugos, kā deviņus un des­mit gadus veci bērni aizrautīgi uztver šos stāstus un pēc tam mēģina uzzīmēt.

Mana pirmā izglītība bija mūzikas skolotājs. Mācu spēlēt trompeti, un man lielu prieku dara personiskā saskare ar bērniem, kuri grib mācīties mūziku.

– Ko novēlat mūsu lasītājiem Lieldienās?

– Novēlu atrast sevī vairāk gaišuma, dot gaišumu saviem līdzcilvēkiem, atklāt sevī un vienam otrā kaut ko no Augšāmcelšanās spēka. Negribu šo vārdu lietot reliģiskā nozīmē, bet atceroties, ka Dievs mums katram dod tik daudz iespēju, kuras varam īstenot šeit un tagad. Kaut vai nedaudz pieredzēt, ka Augšāmcelšanās var būt ne tikai ar baznīcu saistīts vārds, bet dzīva realitāte.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. nekā personīga Atbildēt

    Skatoties foto uz to saraino ģīmi uzreiz var pateikt, ka ir no LV tūdaliņu zortes!
    Nopietni runājot, nekad nepadomātu, ka šis – par kungu grūti nosaukt- ir …mācītājs.
    Sorry! ja kāds par manu teikto jūtas dziļi aizkustināts …

    • Mūsu sabiedrībā ir šādi komentētāji, kuri nav izlasījuši nevienu grāmatu…spriežot pēc “‘gudrā” komentāra. Domāju, ka no Kārļa teiktā neesat sapratis nevienu domu.
      Iespējams arī lasītprasme klibo. Tādiem komentētājiem būtu jārok grāvji, jāstāda un jāatjauno Latvijas meži, savu reizi jāpastrādā ar kapli dārzā, vismaz tādā veidā jādemonstrē piederība savai valstij.

Draugiem Facebook Twitter Google+